«Apustuļu darbu» autors, sniegdams mums šādas ziņas, droši vien vadījies no aktuāliem propagandas apsvērumiem. Nav grūti pamanīt, ka viņš par Pēteri runā it kā garāmejot, turpretī par savu galveno varoni izvirza Pāvilu. Ar izbrīnu un cildinājumu viņš raksta par Pāvila nenogurstošo misionāra un sludinātāja darbību. Pasvītrodams Pāvila vienreizēji izcilo personību, apustuļa gara stingrību un nopelnus baznīcas labā, viņš vienlaikus cenšas pārliecināt lasītāju, ka Pāvils nav darbojies patvaļīgi, bet ciešā saziņā un saskaņā ar dzimtās Jeruzalemes draudzi. Ar vārdu sakot, viņa zīmētais Pāvila portrets patiesībā ir tendenciozi iekrāsots dokuments, kas sarakstīts atbilstoši kristietībā pastāvošajam pāvilisma strāvojumam.
Kāpēc «Apustuļu darbu» autors bija ieinteresēts šīs versijas nostiprināšanā? Pāvila kristietība, lai gan tā jau bija atbrīvojusies no vairāku Vecās derības bargo noteikumu balasta, nevarēja noliegt savu jūdaistisko cilmi. Atmetot Veco derību, tā zaudētu savu garīgo un vēsturisko bāzi, paliktu vienkārši karājamies gaisā. Pirmajiem kristiešiem Jēzus taču bija ebrejs, ķēniņa Dāvida pēctecis, mesija, ko bija pasludinājuši senie pravieši, kuru izteikumi evaņģēlijā jo bieži tiek citēti, lai pierādītu, ka gaidītais mesija ir tieši Jēzus un neviens cits.
Jēzus tiešie mācekļi un mantinieki bija apustuļi, kā arī citi viņa klaiņojumu biedri, tātad Jeruzalemes draudzes «vecajie» un «tā kunga brālis» Jēkabs. Tas nozīmē, ka Pāvils, kurš speciāli sasauktajā koncilā bija ieguvis viņu atzinību, patiesi sludināja to, ko bija mācījis Jēzus Kristus. Jeruzalemes koncils šeit bija svarīgs starpposms, kas saistīja Pāvilu ar jūdeokristiešu fāzi baznīcas vēsturē.
Tātad «Apustuļu darbu» autors acīmredzot bija iecerējis aizstāvēt Pāvilu kā uzticīgu apustuļu misijas turpinātāju. Bet vai šāda aizstāvība Pāvilam bija vajadzīga? Tajā laikā, kad radās viņa hronika, Pāvila pretinieki patiesībā vairs nebija ņemami vērā. Jeruzaleme bija pārvērsta drupu kaudzē, bet turienes draudzes locekļi, ar kuriem Pāvilam, kā tas jaužams no dokumentiem, patiesi izcēlās ilgstoši konflikti, bija pārcēlušies pāri Jor- dānai uz Pellu vai arī izklīduši pa Romas impērijas pilsētām un ciematiem.
Tomēr, neraugoties uz šo vēsturisko kataklizmu, ko pieredzēja ebreji, jūdeokristiešu un Pāvila pretinieku ietekmei draudzēs vēl vajadzēja būt diezgan lielai, ja jau «Apustuļu darbu» autors uzskatījis par vajadzīgu vērsties pret tiem ar attiecīgu repliku. Antagonisti atmeta Pāvila mācību, neatzina viņu par apustuli un ar jūdaisma uzskatiem nesaskanīgo Jēzus deifikāciju pasludināja par ķecerību^ Atbilstoši Vecās derības priekšstatiem Jēzus gan bija gaidītais mesija, dieva izredzētais, pravietis un brīnumdaris, taču viņam nebija dievišķīgas iedabas un viņš bija vienīgi cilvēks.
Šis antagonisms nenorimās, bet turpinājās vēl ilgi pēc «Apustuļu darbu» autora nāves, liecinot, ka nostāstam par it kā notikušo Jeruzalemes koncilu Pāvila pretinieki neticēja. Vēl 4. gadsimtā, tātad trīs simti gadu vēlāk, jūdeokristiešu pēcteči, t. s. ebionīti (trūkumcietēji) Pāvilu nozākāja kā neticīgo, pasludinādami, ka viņš esot atkritējs un Jēzus mācības viltotājs.
1965. gadā šajā jomā izdarīts interesants atklājums. Jeruzalemes Ebreju universitātes profesors Šlomo Piness tuvāk ieinteresējās par kādu mīklainu, seši simti lappušu biezu arābu manuskriptu, kurš bija atrasts Stambulā. Izrādījās, ka tas ir tūkstoš gadu vecs polemisks traktāts, ko sarakstījis arābu teologs Abeds Al-Jabars. Taču svarīgs bija kas cits. Sensāciju izraisīja fakts, ka viens no tā fragmentiem ir jūdeokristiešu teksts, kurš 5. vai 6. gadsimtā ticis pārtulkots no visā Sīrijas teritorijā kādreiz izplatītās aramiešu valodas.
Profesors Piness izteica pārliecību, ka teksta autori bijuši Jeruzalemes nacariešu draudzes locekļi. Tie stāsta, ka viņu draudze ar katru dienu kļūstot aizvien kuplāka, taču vienlaikus sūdzas, ka asi konflikti to sašķeļot savstarpēji naidīgās grupās.
Mums vissvarīgākais tomēr ir tas, ko viņi raksta par Pāvilu. Pasvītrodami, ka nacarieši vienmēr palikuši uzticīgi Mozus likumiem un Jēzu godinājuši nevis kā dievu, bet gan tikai kā taisnības paudēju un Izraēļa pravieti, viņi Pāvilu dēvē par Jēzus mācības viltotāju un rene- gātu, kurš nostājies romiešu pusē.
Pāvila neparastie piedzīvojumi
Apustuju darbu» otrā daļa iezīmējas ar loti dramatisku fabulu, kas blīvēt pieblīvēta neparastiem piedzīvojumiem un brīnumainiem notikumiem. Tāpēc rodas iespaids, ka autors šeit apzināti izmantojis piedzīvojumu literatūrai raksturīgos paņēmienus, kurus helēnisma laikmetā bija iecienījuši daži hronisti un biogrāfi.
Patiesi, tekstā, kas ietverts sešpadsmit īsās nodaļās un apmēra ziņā atbilst mūsdienu novelei, Pāvils sešpadsmit reižu nokļūst lielās briesmās un sacērtas asos konfliktos, kuru skaudri dramatiskajam risinājumam vajadzēja tā laika lasītājos izraisīt šausmas un reizē apbrīnu pret to varoni.
Pirmo piedzīvojumu Pāvils pieredz Kiprā, kur viņš kopā ar Barnabu nokļūst sava pirmā ceļojuma sākumā. Tur Pāvils kristietībai pievērš romiešu prokonsulu Ser- giju Paulu. Taču pirms tam viņam vajadzēja pārvarēt pesteļotāja Elima pretestību un padarīt to nekaitīgu, laupot tam uz laiku redzi.
Pizidijas Antiohijā dievticīgas sievas un turienes ebreju draudzes vadītāji, ar kuriem Pāvils uzsāk asu reliģisku disputu, padzen viņu no pilsētas. Ikonijā pagāni un ebreji grasās Pāvilu nomētāt ar akmeņiem, un viņš, tikai pateicoties draugu savlaicīgam brīdinājumam, pagūst aizbēgt no neviesmīlīgās pilsētas uz Listru, kur pieredz vienu no visneparastākajiem notikumiem, ko varētu nosaukt pat par komisku, ja vien tas apustulim nebeigtos ar smagu pārbaudījumu.
Tas noticis šādi. Ieradies Listrā, Pāvils izdziedinājis cilvēku, kurš bijis tizls jau no mātes miesām. Vēsts par brīnišķīgo notikumu ātri izplatījusies visā pilsētā. Vietējie iedzīvotāji bezgala sajūsmā sākuši klaigāt, ka pie viņiem cilvēku izskatā ieradušies dievi. Augumā staltāko Barnabu viņi pasludinājuši par Zevu, bet sīkāko un ņiprāko Pāvilu — par Hermeju. Beigu beigās vispārējās psihozes varā nokļuvis arī tuvējās Zeva svētnīcas priesteris, kas atvedis ar ziedu vītnēm greznotu vērsi, lai to upurētu par godu atnākušajiem dieviem. Pāvils ar Barnabu lielā izmisumā iejaukusies sajūsminātajā pūlī un, savas drēbes saplēzdami, saukuši: «Vīri, ko jūs darāt? Mēs arī esam tādi paši mirstīgi cilvēki kā jūs!» («Apustuļu darbi», 14:15). Un tikai tādā veidā, paskaidrojot, kas viņi tādi un kādu ticību sludina, abiem izdevies atrunāt pilsētas iedzīvotājus no vērša upurēšanas.
Taču drīz vien viņiem nācās pārliecināties, cik mainīgs var būt pūļa noskaņojums. Izrādījās, ka ebreji gan Antiohijā, gan Ikonijā neko nav aizmirsuši un nedomā aprimties. Pa pēdām abiem bēgļiem, kuri tik viegli bija izsprukuši, viņi izsūtīja savus pārstāvjus. Sie ebreju draudžu sūtņi uzkūdījuši Listras iedzīvotājus, kuri izvilkuši Pāvilu un Barnabu no pilsētas, apmētājuši ar akmeņiem un, domādami, ka tie jau miruši, atstājuši uz lauka guļam. Taču nelaimīgie bijuši tikai nesamaņā, rīta pusē atjēgušies un kaut kā aizvilkušies uz Derbu.
Slavenajā Maķedonijas pilsētā Filipi Pāvilam atgadījies cits piedzīvojums, kurš tāpat sācies visai dramatiski, taču atšķirībā no iepriekšējā beidzies drīzāk humoristiski. Šoreiz viņa ceļa biedrs bijis Sīls. Ikreiz, kacl abi devušies uz ebreju lūgšanu namu, viņiem piestājusi kāda jauna zīlniece un, nopakaļus iedama, pilnā balsī neatlaidīgi klaigājusi: «Sie cilvēki ir visaugstākā dieva kalpi, kas jums sludina pestīšanas ceļu» («Apustuļu darbi», 16:17).