Zīlniece bijusi tik uzmācīga, ka Pāvilam beidzot tas apnicis. Viņš no sievietes izdzinis uzplijīgo garu, un tā kļuvusi atkal gluži normāla. Tomēr izrādījās, ka, tā rīkodamies, viņš .sagādājis zaudējumus dažiem izdarīgiem pilsētas iedzīvotājiem, kuri no sievietes pareģojumiem guvuši pastāvīgus ienākumus. Viņi nepatīkamos atnācējus aizvilkuši vietējo varas iestāžu priekšā un apsūdzējuši par nekārtību izraisīšanu pilsētā. Pakļaudamies uzkūdītā pūļa prasībām, kurš klaigājis, pieprasīdams, lai abi atnācēji tiktu sodīti, pilsētas varas vīri likuši tos izģērbt, šaustīt ar rīkstēm un iemest vistumšākajā cietumā, viņu kājas ieslēdzot siekstā.
Licies, ka nekāda glābiņa vairs nebūs. Taču, kā tas līdzīgos dramatiskos gadījumos «Apustuļu darbos» parasti notiek, mūsu varoņiem palīgā nākuši labvēlīgi viņpasaules spēki. Pēkšņi sākusies zemestrīce, cietuma pamati sakustējušies, durvis atvērušās un siekstas no viņu kājām nokritušas. Cietuma sargs, domādams, ka ieslodzītie aizbēguši, gribējis izdarīt pašnāvību, taču, redzēdams, ka tas nav noticis, aiz pateicības pacienājis viņus ar azaidu un pievērsies kristīgai ticībai.
Dienai ataustot, notikumi iegājuši pavisam negaidītās sliedēs. Kad cietumā ieradies liktors ar pavēli abus ieslodzītos atbrīvot, Pāvils un Sīls, pēkšņi juzdamies aizskarti savā godā, ietiepušies un paziņojuši, ka neiešot laukā no cietuma, kamēr varas iestādes viņiem nebūs sniegušas gandarījumu. «Tie mūs, romiešus,» Pāvils paziņojis, «bez tiesas sprieduma, visiem redzot ir šautuši un iemetuši cietumā; un tagad tie mūs slepeni izmet. Tā ne; lai viņi paši nāk un mūs izved» («Apustuļu darbi», 16:37).
Un patiesi, kolīdz pilsētas priekšnieki izdzirdējuši, ka viņiem pārmet nopietnu likuma pārkāpumu, ko tie izdarījuši, likdami ar rīkstēm šaust cilvēkus, kurus kā romiešu pilsoņus šādā veidā nedrīkstēja sodīt, viņi steigušies uz cietumu un atvainodamies abus ieslodzītos izveduši brīvībā, lūgdamies, lai tikai atnācēji pēc iespējas atrak aizietu no pilsētas. Pāvila un Sīļa noslēpums gan paliek, kāpēc viņi tik mierīgi ļāva visām šīm pārestībām notikt, ja jau to novēršanai būtu pieticis ar vienu vārdu.
Pēc īslaicīgas uzturēšanās Maķedonijas galvaspilsētā Tesalonikā, no kurienes Pāvilam ar Sīļu atkal vajadzēja bēgt, lai paglābtos no agresīva ebreju pūļa, viņi abi nokļuva Atēnās. Ar Pāvilam raksturīgo sparu viņš tur uzsāka plaši izvērstu propagandas kampaņu, lai piepildītos viņa mūža godkārīgākais mērķis — kristietības ieviešana pašā grieķu kultūras sirdī. Šajā nolūkā Pāvils ar epikū- riešu un stoiķu filozofiem rīkoja kvēlus disputus, kas beidzās ar to, ka viņu atveda uz areopāgu, kur viņš varēja savus uzskatus izklāstīt Atēnu augstākās tiesas priekšā.
Savas mācības pamatus Pāvils lakoniski ietvēra īsā runā, kuru gan grūti uzskatīt par vēsturiskai patiesībai atbilstošu. Tā ir «Apustuļu darbu» autora tipiski literāra kompozīcija, varbūt pat viņa paša, bet nevis Pāvila personisko uzskatu atspoguļojums. Šīs runas teksts taču uzrakstīts daudz gadu pēc Pāvila nāves, un grūti iedomāties, ka kāds būtu spējis to tik burtiski atveidot. Tomēr šis teksts ar savu novatorisko un mērķtiecīgo saturu, kurā definētas kristietības galvenās atšķirības no pārējiem toreizējās pasaules ticējumiem, pieder pie tiem «Apustuļu darbu» fragmentiem, kuri pelna sevišķu ievērību.
Stājies areopāga tiesas priekšā, Pāvils uzsāka savu runu ar īsti diplomātisku paņēmienu, lai iegūtu klausītāju labvēlību. Viņš citēja uz kādas Atēnu svētnīcas altāra izlasīto epigrāfu, kur bijuši rakstīti divi vārdi: «Nepazīstamam dievam». Pasludinādams sevi tieši par šī, arī atēniešu godātā dieva piekritēju un sludinātāju, viņš starp citu teica:
«Jo staigādams un aplūkodams jūsu svētumus, es atradu arī altāri ar uzrakstu: Nepazīstamam dievam. Ko jūs nepazīdami godājat, to es jums sludinu. Dievs, kas radījis pasauli un visu, kas tanī, būdams debess un zemes kungs, nemājo rokām celtos tempļos. Un vinu neapkalpo cilvēku rokas, it kā viņam kā vajadzētu: viņš pats dod visiem dzīvību, elpu un visu; viņš licis visām tautām celties no vienām asinīm un dzīvot pa visu zemes virsu un nospraudis noteiktus laikus un robežas, kur tiem dzīvot, lai tie meklētu dievu, lai tie viņu varētu nojaust un atrast, jebšu viņš nav tālu nevienam no mums. Jo viņā mēs dzīvojam un rosāmies, un esam, kā arī daži jūsu dziesminieki sacījuši: Mēs arī esam viņa cilts. Tāpēc mums, kas esam dieva cilts, nav jādomā, ka dievība ir līdzīga zeltam, sudrabam vai akmenim, cilvēka mākslas darinājumam vai izdomājumam» («Apustuļu darbi», 17:23—29).
Neparastas kvēles un gudrības pilnais svešinieks droši vien pārsteidza grieķu amatpersonas ar savas oratoriskās uzstāšanās glaimojošo formu, tāpēc sākumā tie viņu klausījās ar interesi. Bet, kad viņš vēlāk pārgāja pie pastarās tiesas un mirušo miesīgās augšāmcelšanās, visa atēniešu iedaba, ko caurstrāvoja filozofiskās domāšanas un skepticisma diženās tradīcijas, neviļus izslējās protestā. No Āzijas šeit atnākušā klaidoņa uzskati viņiem likās tik nejēdzīgi, ka tie tika uzņemti ar izsmieklu.
Šķiroties no netīkamās pilsētas, Pāvilam, iespējams, ausīs vēl skanēja šie zobgalīgie smiekli. Tomēr jādomā, ka par galīgi pieveiktu viņš sevi neuzskatīja. Viņam taču bija izdevies rast vairākus jaunās mācības adeptus, kas kļuva par pirmās kristiešu draudzes pamatlicējiem Eiropas kontinentā. «Apustuļu darbu» autors no šiem jaunatgrieztajiem vārdā piemin tikai divus cilvēkus: kādu sievieti Damarīdu un areopāga locekli Dionīsiju, par kuru Eisebijs raksta, ka tas vēlāk kļuvis par pirmo Atēnu bīskapu.
Korintā, uz kurieni Pāvils devās no Atēnām, viņš pavadīja vairāk nekā pusotra gada. Sākumā viņš sludinājis vietējā sinagogā, bet, tā kā ebreji stūrgalvīgi noraidījuši viņa mācību, tad Pāvils nospriedis visu vērību veltīt pilsētas neebreju iedzīvotājiem. Tomēr Pāvils varēja lepoties arī ar vienreizēji izcilu sasniegumu ebreju vidū, lai gan tas viņam drīzumā sagādāja ne mazumu raižu. Un proti, viņam izdevās jaunajai ticībai pievērst pašu sinagogas priekšnieku Krispu ar visu tā ģimeni un mājas ļaudīm. Vietējā ebreju sabiedrībā sākusies tāda dūkoņa kā bišu stropā. Krispa vietā par sinagogas priekšnieku steigā ticis izvēlēts Sostens, kurš par katru cenu gribējis tikt vaļā no Pāvila, lai arī turpmāk neatgadītos līdzīgas
nedienas. Taču viņš nesekoja citu pilsētu paraugam un nemēģināja sakūdīt pret Pāvilu pilsētas iedzīvotājus, bet nolēma šo jautājumu nokārtot likumīgā ceļā. Tāpēc viņš Romas prokonsulam Gallionam iesniedza sūdzību, ka Pāvils musinot pilsētas iedzīvotājus uz nekārtībām. Taču Romas amata vīrs, negribēdams iejaukties ebreju kolonijas iekšējās ķildās, pavēlēja izklīdināt ebreju pūli, kurš bija ieradies kopā ar Sostenu un klaigādams pieprasīja Pāvila sodīšanu. Tad ebreji visu vainu par savu neveiksmi uzvēla Sostenam, niknumā uzbruka tam un pamatīgi to iekaustīja. Pāvils vēl kādu laiku palika Korintā un aizgāja no pilsētas tikai tad, kad pats to vēlējās.
Sava trešā misijas ceļojuma laikā Pāvils otro reizi apmeklēja Efesu un uzturējās tur gandrīz trīs gadus. Tas bija viņa misijas darbības visvētrainākais laiks — vismaz spriežot pēc «Apustuļu darbu» stāstījuma. Galvenais šo notikumu cēlonis bija ķīviņš, kāds Pāvilam sākās ar Efesas tirgoņiem un amatniekiem. Viens no tiem, zeltkalis Dēmetrijs, kurš tirgojās ar Artemīdas sudraba statujiņām, uzkūdīja pret Pāvilu visu pilsētu un masu sapulcē, kas šajā sakarā tika sasaukta, starp citu, paziņoja sekojošo: «Vīri, jūs zināt, ka no šī darba atkarājas mūsu labklājība. Un jūs redzatun dzirdat, ka šis Pāvils ne vien Efesā, bet gandrīz visā Āzijā ar savām runām novērsis daudz ļaužu, sacīdams, ka tie nav dievi, kas rokām darināti. Mums draud ne tikai tas, ka šī nozare zaudē nozīmi, bet arī ka augstās dieves Artemīdas svētnīcu nonicinās un iznīks viņas varenība, ko pielūdz visa Āzija un visa pasaule» («Apustuļu darbi», 19:25—27). Satracinātais pūlis sagrāba Pāvila ceļa biedrus Gāju un Aristarhu. Pāvils gribēja iestāties par viņiem, bet pēc savu mācekļu un pat dažu Romas ierēdņu lūguma atteicās no šā nodoma. Turklāt izrādījās, ka šāda iestāšanās nemaz nebija vajadzīga, jo nekārtības beidzās ar manifestāciju par godu Artemīdai vietējā teātrī, bet pēc tam pūlis, paklausot pilsētas rakstveža aicinājumam, mierīgi izklīda pa mājām. Tad Pāvils un viņa biedri bez jebkādiem kavēkļiem varēja atstāt Efesu un doties uz Maķedoniju.