Nostāsts, kā redzam, ir stipri dramatisks. Bet kā tas viss izskatās mums zināmo vēstures faktu gaismā? Vai patiesi kristietība tajā laikā būtu varējusi gūt tik lielus panākumus, ka Efesas iedzīvotāji justos apdraudēti? Pamēģināsim īsumā atbildēt uz šo jautājumu.
Vispirms jāatzīmē, ka grieķu dieviete Artemīda šajā laikā jau bija kļuvusi par tipisku visu Austrumu dievieti. Efesa taču atradās Mazāzijā, kur no neatminamiem laikiem tika piekopts «Dižās mātes» kults. Atbilstoši šai tradīcijai Efesas Artemīda kļuva par auglības un visas cilvēces barotāju dievieti. Lai padarītu uzskatāmākas tai piedēvētās funkcijas, viņas tēlus veidoja kā sievieti ar daudziem zīdekļiem.
Artemīdas svētnīcu (Artemizjonu) uzcēla 580.—560. gadā p. m. ē., tātad Pāvila laikā tai bija jau vairāk nekā seši simti gadu. Savā ilgajā pastāvēšanas periodā svētnīca gan vairāk reižu tikusi nopostīta, taču tā aizvien atdzima no pelniem vēl krāšņāka. Starp citu, 356. gadā p. m. ē. Efesas kurpnieks Hērostrats to nodedzinājis, lai padarītu savu vārdu nemirstīgu nākamajās paaudzēs. Galīgi svētnīca tika nopostīta tikai 3. gadsimtā gotu cilšu iebrukuma laikā.
Var iedomāties, ar kādu godbijību apdvesta bija šī sirmā, majestātiskā svētnīca. Tās slava izplatījās ne tikai tuvajā Grieķijā, bet arī Itālijā un pat tālajā Marseļā. Par celtnes diženumu, starp citu, liecina tas, ka pat persiešu ķēniņš Kserkss, kurš parasti nopostīja visus ieņemtos grieķu tempļus, bargi piekodināja Efesas Artemīdas svētnīcu atstāt neskartu. Protams, šeit cauru gadu rosījās neskaitāmi svētceļotāju bari, kas ieradās no tuvienes un tālienes, lai ar dāvanām iemantotu Dižās mātes Artemīdas labvēlību.
Taču bija ari medaļas otra puse. Artemīdas svētnīca kalpoja ne tikai kulta funkcijām, bet arī citiem mērķiem, par kuriem biklajiem un dievbijīgajiem svētceļniekiem droši vien nebija ne jausmas. Un proti, svētnīca bija viena no tā laika pasaulē varenākajām ekonomiskām un finansu iestādēm.
Kā radās šis duālisms? Lai to saprastu, jāatceras, ka Efesa bija liela jūras osta, ko rosīgās tirdzniecības dēļ plaši pazina tā laika pasaulē. Efesas piekrastē sastapās tirdzniecības kuģi no Austrumiem un Rietumiem, lai apmainītos ar tādām vērtīgām precēm kā vīns, eksotiskas smaržvielas, mākslas darbi un amatnieku izstrādājumi. Starptautiskā tirdzniecība nevarēja iztikt bez kredīta un finansistiem, kuru rīcībā bija skaidra nauda. Artemīdas svētnīcas priesteri, kas, pateicoties valdnieku devībai un svētceļotāju ziedojumiem, bija uzkrājuši lielas bagātības,
tagad prasmīgi izmantoja situāciju. Svētnīca kļuva reizē arī par bankas iestādi, kura pret atlīdzību pieņēma glabāšanā vai nosūtīšanā uz citām pilsētām naudas summas, izsniedza pret procentiem aizdevumus, finansēja jūras braucienus, bet no šiem pasākumiem iemantotos līdzekļus ieguldīja latifundijās, tās iegūdama visur, kur vien iespējams, pat pašā Itālijā. Anglis Vūds 19. gadsimta otrajā pusē atrada vietu, kur bija atradusies svētnīca. Viņš tur uzsāka arheoloģiskus izrakumus, ko pēc tam turpināja citi arheologi. Tajos izdarīti vērtīgi atradumi, kuri dod priekšstatu par Artemizjona bagātībām. Atrasti veseli trīs tūkstoši izstrādājumu no zelta un ziloņkaula, kas ir nenovērtējami kā mākslinieciskā, tā vēsturiskā ziņā.
Iztēle un vēsturē pirmais liesmojošais sārts
Ne jau veltīgi mēs atļāvām sev novirzīties no galvenās mūsu pārspriedumu tēmas. Mums gribējās atgādināt dažus Efesas vēsturē svarīgus faktus, lai tos konfrontētu ar visu, ko mums tik stingrā pārliecībā stāsta «Apustuļu darbu» autors. Kā redzēsim, šī konfrontācija nepavisam nerunā par labu viņam kā vēstures lieciniekam.
Vispirms nevaram ticēt, ka m. ē. piecdesmitajos gados, t. i., savas pastāvēšanas sākumā, kristietība Efesā bijusi tik izplatīta, ka šīs lepnās pilsētas iedzīvotāji būtu spiesti savu protestu pret to izsacīt ar masveida demonstrācijām un jukām. Cik tad īsfi locekļu toreiz varēja būt šajā Pāvila vadītajā kristiešu draudzē? Vislabākajā gadījumā pāris simti, nu, sacīsim, kaut vai pāris tūkstoši. Metropolei, kurā bija divi simti tūkstošu iedzīvotāju un kurā nemitīgi drūzmējās svētceļotāju bari, tas bija tikpat kā piliens jūrā. Lielpilsētas spietā iejukušie Jēzus piekritēji tur bija tikai necila, eksotiska, no pārējās sabiedrības izolēta cilvēku grupiņa,. «Apustuļu darbu» autors, neņemdams vērā šo acīm redzamo disproporciju, bezrūpīgi izspīlē kristietības lomu gluži utopiskos apmēros. Ja patiesībā būtu bijis tā, kā mums apgalvo autors, tad Arte- mīdai vajadzētu zaudēt savus piekritējus masveidā un aizvien straujāk pieaugošā tempā. Tikai tādā gadījumā
kļūtu saprotams, kāpēc bagātie un ar savu uzņēmību pazīstamie Efesas tirgoņi un amatnieki bija zaudējuši tik daudz tīkotāju pēc viņu piedāvātajām Artemīdas statuetēm un cietuši tik jūtamus zaudējumus, ka krita izmisumā, bet majestātiskā, daudzās tautās izdaudzinātā un neiedomājami bagātā svētnīca juta bažas par savu turpmāko likteni.
Patiesībā Artemīdas svētnīca, kuras turpmākai pastāvēšanai Pāvila darbība it kā būtu kaitējusi, netraucēti plauka vēl vismaz divus gadsimtus un beidzot krita nevis tāpēc, ka tai būtu trūcis piekritēju, bet gan tālab, ka 262. gadā to nopostīja Mazāzijā iebrukušās gotu ciltis.
Taču arī tad Artemīdas kults sevi neuzskatīja par uzvarētu. Uz vecā tempļa drupām izauga jauns, tiesa, daudz vienkāršāks, jo pilsēta bija kļuvusi nabagāka, tomēr tas pastāvēja vēl zināmu laiku, līdz tā vietā uzcēla kristiešu baznīcu, pirmo Jēzus Kristus mātei veltīto dievnamu kristietības vēsturē. Šeit mums ir tipisks piemērs gudrajam konformismam, kurš bija raksturīgs baznīcai, kas visur, sastopoties ar dziļi sakņotiem pagānu ticējumiem vai senām kulta vietām, prata tos izmanīgi asimilēt savām vajadzībām.
431. gadā Efesas baznīcā notika koncils, kurš pēc ilgiem strīdiem un asiņainām ielu cīnām ar pretiniekiem pasludināja Mariju par dievmāti. Ar šo oficiālo aktu vainagojās ilgstošais transformācijas process, kura gaitā Artemīdas kults pakāpeniski pārauga Marijas kultā. Svēt- ceļotāji joprojām straumēm plūda uz pilsētu, tikai ar to atšķirību, ka tie bija kristieši, bet tirgoņi un amatnieki, kuru vectēvi pārdeva Artemīdas statuetes, tagad tirgojās ar dievmātes un Jēzus bērna attēliem.
«Apustuļu darbos» iekļautais stāsts par nekārtībām Efesā mums ir visai pamācošs. No tā mēs redzam, kā šī stāsta autors izpratis vēsturnieka uzdevumus. Šajā ziņā viņš neapšaubāmi bijis sava laikmeta dēls. Historiogrāfija šā vārda mūsdienu izpratnē autoram bijusi sveša. Viņam tā bija vispirms tikai didaktisks zināmu patiesību vai uzskatu sludināšanas līdzeklis, un viņš vairāk vai mazāk atzina to pašu principu, kāds ietverts Cicerona devīzē: «Historia est maģistra vitae» (vēsture ir dzīves skolotāja).