Kā jau dažu labu reizi, autors šeit izmantojis savas beletrista spējas, lai dramatiskā un aizraujošā vēstījumā parādītu Pāvila izcilo autoritāti un lielos panākumus misijas darbā pagānu tautu vidū. Ja šodien Pāvilam ņemtu ļaunā, ka viņš tā un ne citādi izpratis jautājumu, kas īsti ir vēsturnieka uzdevums, mēs nostātos anahroniskās pozīcijās. Tomēr Efesas notikumu apraksts lieku reizi atgādina, ar kādu piesardzību lasāms viss, ko «Apustuļu darbu» autors pasniedz mums kā vēsturisku patiesību.
Ar to mēs negribam sacīt, ka viss stāstījums par notikumiem Efesā būtu izzīsts no pirksta. Tekstā ir norādījumi, ka kaut kādi nemieri tur patiesi notikuši, tikai tos būs izraisījuši citi cēloņi, nekā apgalvo autors. Nedrīkst taču aizmirst, ka viņš rakstīja trīsdesmit, varbūt pat četrdesmit gadu pēc. minētajiem notikumiem un ziņas smēlis no otrajām vai pat trešajām rokām, tāpēc tās bija jau stipri sajauktas un tajā pašā laikā folkloristiski iekrāsotas. Cilvēkam ar tik rosīgu iztēli nebija grūti no šiem fragmentiem sakomponēt dramatisku fabulu par Pāvila triumfu, kurš it kā izraisījis paniku Artemīdas pielūdzēju vidū.
Kā izriet no tekstā atrodamiem norādījumiem, patiesībā visam vajadzēja noritēt citādi. Vispirms mēs uzzinām, ka Pāvils vietējā sinagogā cietis neveiksmi, jo viņa sludinātā mācība nav guvusi piekrišanu. Tad viņš novērsies no vietējiem ebrejiem un nolēmis darboties pagānu vidū. Šajā nolūkā Pāvils no sinagogas pārcēlies uz kāda Tirana skolu, lai tur sludinātu savu mācību. Šis Tirāns, kā domājams, bijis sofistikas pasniedzējs, pēc tautības grieķis.
Taču šī izrīcība Pāvilu nepaglāba no sadursmēm ar tautiešiem. Kādu dienu viņš uzzināja, ka ebreju augstā priestera Skevas septiņi dēli, kuri nodarbojās ar ļauno garu izdzīšanu, sākuši veikt savas izdarības Jēzus Kristus vārdā. Sašutušais Pāvils gribējis viņiem to aizliegt. Šīs iejaukšanās sekas bija asa vārdu apmaiņa, kas beidzās ar kautiņu.
Kautiņš izcēlies tāpēc, ka ķildā negaidot iejaucies tas pats ļaunais gars, kuru septiņi Skevas dēli gribējuši izdzīt. «Apustuļu darbu» autora iztēles brīnumainā pasaule mums jau labi pazīstama, un esam paguvuši pierast pie tās dīvainībām. Taču šoreiz autors izdomā būs pārspējis pats sevi un pasniedzis lasītājiem pavisam ko negaidītu, jo ļaunais gars pretēji tradīcijai un loģikai ne no šā, ne no tā uzstājas nevis kā ļaunā, bet gan kā labā aizstāvis.
Tas noticis tā. Ļaunais gars, sašutis par to, ka vilt- vārdīgie Skevas dēli mēģinājuši viņu izdzīt Jēzus Kristus vārdā, uzrunā viņus šādi: «Jēzu es pazīstu un par Pāvilu es zinu, bet kās jūs tādi esat?» Un tūlīt cilvēks, kurā , ļaunais gars bija iemājojis, «tiem uzbruka un tos visus pievarēja, tā ka tiem kailiem un ievainotiem bija jābēg no šī nama» («Apustuļu darbi», 19:15—16).
Šī nostāsta aizkustinošā vientiesība un nevilšais komisms liecina, ka tas ir tautas iztēles auglis. Tas ir ārkārtīgi līdzīgs mūsu neskaitāmajām humoristiskajām tautas pasakām, kurās darbojas velns. Taču ar to nav sacīts, ka šajā nostāstā nevarētu būt kāds vēsturiskās patiesības grauds. Droši vien šeit atbalsojas kaut kas no Pāvila sīvajiem strīdiem ar Efesas ebrejiem. No dažiem nostāsta elementiem jaužams, ka šajos ķīviņos nav iztikuši bez kautiņiem un asins izliešanas.
Ja kādam par to vēl būtu šaubas, tad tās vajadzētu izkliedēt tālākiem notikumiem, kuri droši vien bijuši šā ķīviņa turpinājums. Pēc aiziešanas no Efesas Pāvils devies uz Grieķiju. No turienes viņš gribējis pa jūru braukt uz Sīriju. Taču kāds no labvēļiem Pāvilu brīdinājis, ka ceļā uz ostu viņam uzglūnēšot ebreji. Tā kā Grieķijā, kā izriet no stāstījuma teksta, Pāvilam ienaidnieku nav bijis, tad uzbrucēji varēja būt vienīgi sūtīti no Efesas. Lai izvairītos no tiem, Pāvilam vajadzēja izvēlēties citu, daudz tālāku aplinku ceļu; viņš kājām devies uz Maķedoniju, lai tikai tur, Filipi pilsētas ostā, sēstos kuģī un brauktu uz Sīriju.
Ebreju kvartālā notiekošās ķildas un ķīviņus pārējie Efesas pilsoņi varbūt arī bija pamanījuši, tomēr lielās, rosmē verdošās pilsētas iedzīvotājiem tie nebija svarīgi un ierasto dzīves ritmu netraucēja. Sliktāk jau bija, ja šie trači skāra viņus pašus. Kādu dienu, Pāvila dedzīgās runas aizrauti, «labs skaits to, kas bija nodarbojušies ar burvju mākslām, sanesa grāmatas un tās sadedzināja visu acu priekšā; to vērtību noteica un saskaitīja piecdesmit tūkstoš sudraba gabalu» («Apustuļu darbi», 19:19—20).
Tātad tas bijis milzīgs degošu tīstokļu (grāmatu tolaik, protams, nebija) ugunskurs. Sārts sakurts, kā no teksta redzams, publiski, pilsētas iedzīvotāju acu priekšā, un, liekas, tas būs bijis pirmais «autodafē» cilvēces vēsturē.
No šā stāstījuma nav redzams, kādi īsti teksti krituši liesmām par upuri. «Apustuļu darbu» autors gan liek noprast, ka runa ir par māņticīgiem sacerējumiem. Bet, ja tos par tādiem arī uzskatījuši jaunatgrieztie kristieši, tas tomēr nenozīmē, ka vairums Efesas iedzīvotāju bijuši tādās pašās domās. Viņiem droši vien šie tīstokļi bija kas tuvs, ar viņu tradīcijām un ticību saaudzis. Degošo sārtu viņiem vajadzēja uztvert kā nekaunīgu izaicinājumu. Tāpēc ielās sadrūzmējās saniknotas manifestācijas, pieprasīdamas bargi sodīt svētumu nopulgotājus. Un jāpabrīnās tikai par saprātu un mērenību, kādu demonstranti šādos apstākļos bija izrādījuši, jo vainīgie gala rezultātā nekāda soda nesaņēma, bet ļaužu bari, kas bija sapulcējušies pilsētas amfiteātrī, pēc pilsētas pārvaldes pārstāvju uzaicinājuma mierīgi izklīda pa mājām.
Lūk, kas pēc mūsu kritiskās analīzes palicis no skaistā vēstījuma par Pāvila sekmēm un par jukām, kas esot izcēlušās slavenajā metropolē un tās majestātiskajā templī.
«Es esmu jūds, dzimis Tarsā»
Pēc trešā misijas brauciena Pāvils nolēma pārcelties uz Itāliju, iepriekš uz neilgu laiku iegriežoties Jeruzalemē. Kad viņš izkāpa krastā Cezarejā, draugi un viņam labvēlīgais ebreju pravietis Agabs brīdināja Pāvilu, ka Jeruzalemē viņam draud nāves briesmas, taču Pāvils tiem nepaklausīja un turpināja savu ceļu.
Pāvila lēmums, kuru viņš. pieņēma, neievērojot brīdinājumu, bija riskantāks, nekā varētu likties no «Apustuļu darbos» rakstītā. To, ko šeit autors noklusē, savos darbos mums pastāsta Jozefs Flāvijs. No viņa mēs uzzinām, cik draudīgs stāvoklis tolaik bija izveidojies Jeruzalemē un visā Jūdejā. Apspiestā, līdz izmisumam novestā ebreju tauta ik pēc kāda laika sacēlās pret romiešu okupantiem. Visas šāda veida izmisuma izpausmes parasti beidzās ar vainīgo un nevainīgo, vīriešu, sieviešu un bērnu apkaušanu. Tāpēc nav nekāds brīnums, ka šī nelaimīgā zeme, kur neskaitāmi cilvēki tika sisti krustā vai citādā veidā krita par upuri saniknotajiem leģionāriem, bija misticisma psihozes pārņemta, un ļaudis meklēja garīgu mierinājumu nacionālistiskās un mesiāniskās ilūzijās.
Saspringtais stāvoklis veicināja visvisāda veida pus- neprātīgu fanātiķu un pat vienkāršu šarlatānu parādīšanos, kuri iestāstīja sev un arī citiem, ka viņi ir pravieši, kuriem lemts ebreju tautu izvadīt no verdzības. Apmāti ļaužu pūļi viņu vadībā devās tuksnesī vai uz Jordānas krastiem, kur tos it kā gaidot jauna, no romiešu jūga brīva dzīve.