Romas prokurators vērīgi sekoja līdzīga veida mig- rācijām un aizejošiem sūtīja pakaļ karaspēka daļas, kuras nežēlīgi izrēķinājās ar nelaimīgajiem bēgļiem.
Šo praviešu vidū sevišķi izdaudzināts bija kāds vārdā nezināms ebrejs no Ēģiptes. Pasludinājis sevi par pravieša Jesajas pēcteci, viņš trīsdesmit tūkstošus ebreju aizvilināja tuksnesī, bet pēc tam atveda tos uz Eļļas kalnu, lai viņi būtu liecinieki tam, ka pravieša pēctecis ar vienu savu pavēli pilsētas aizsargmūrus pārvērtīs drupu kaudzē un pieveiks romiešu garnizonu. Šis gājiens, protams, beidzās ar pilnīgu katastrofu. Leģionāri sīvā niknumā uzbruka sapulcējušamies ebrejiem. Kad izmisīgā nekārtībā bēgošie ļaužu bari izklīda uz visām pusēm, izrādījās, ka nelaimes vaininieks, šis viltus pravietis, paguvis aizbēgt un pēc tam par sevi vairs nav devis nekādu ziņu. Viņu piemin arī «Apustuļu darbu» autors. Un proti, kad Jeruzalemē apcietināja Pāvilu, romiešu tribūns, domādams, ka Pāvils varētu būt aizbēgušais musinātājs, viņam jautāja: «Vai tikai tu neesi tas ēģiptietis, kas priekš dažām dienām sacēlies un aizvedis tuksnesī četrus tūkstošus sikariešu?» («Apustuļu darbi», 21:38). Kas attiecas uz nemiernieku skaitu, tad «Apustuļu darbu» autors savā vērtējumā ir pieticīgāks un droši vidn tuvāks patiesībai nekā Jozefs Flāvijs.
Tajā laikā, kad Jeruzalemē ieradās Pāvils, romiešu prokuratora amatu ieņēma brīvlaistais vergs Fēlikss. Viņa sieva bija ķēniņa Agripas I māsa, ebreju princese Druzilla. Tas tomēr ne mazākā mērā neietekmēja prokuratora attieksmi pret viņa varai pakļauto ebreju tautu. No romiešu avotiem mums zināms, ka Fēlikss bijis nelietīgs, nežēlīgs un pērkams cilvēks. Pāvilu viņš noturēja divus gadus apcietinājumā, cerēdams par viņu iegūt izpirkuma maksu. Fēliksa nežēlība un varas ļaunprātīgā izmantošana noveda pie tā, ka ebreju sabiedrība nosūtīja uz Romu sūdzību par viņu. Taču tā palika bez jebkādas atbildes, jo Fēliksu atbalstīja viņa brālis Pallass — visuvarenais brīvlaistais un divu ķeizaru, Klaudija un Nerona, mīlulis.
Briesmīgo pārestību sarūgtinātie ebreju patrioti savā izmisumā uzsāka teroristisku partizānu karu. Par drausmīgu biedēkli kļuva t. s. sikarieši jeb dunčinieki. Izmantodami drūzmēšanos ielās, sikarieši ar dunča dūrieniem nogalināja romiešus un savus tautiešus, kurus turēja aizdomās par sadarbību ar okupantiem. Sikarieši nebaidījās pat apgānīt dievnamu. Virspriesteri Jonatānu, kuru ebreji uzskatīja par Romas ielikteni, nodūra ticīgo vidū, kad viņš izpildīja rituālās ceremonijas.
Tāpēc nav nekāds brīnums, ka vismazākā novirze no jūdaisma tika uzskatīta par tautas nodevību. Mēs jau zinām, cik vētrainu pretestību ebreju emigrantu vidū izraisīja Pāvila misionāra darbība. No brīdinājumiem, kādus Pāvilam Cezarejā sniedza draugi, nepārprotami secināms, ka sinedrijs bijis lieliski informēts par katru Pāvila soli. Šādu informāciju tam sniedza gan sinedrija pastāvīgie nodokļu piedzinēji, gan varbūt arī speciāli izsūtīti aģenti. Pāvils taču bija izdaudzināts par ķeceri, dieva zaimotāju un renegātu. Ko nozīmēja šāds pulgojošs raksturojums, Pāvils dabūja sajust pats uz savas ādas, līdzko viņš parādījās Jeruzalemē.
Izrādījās, ka pat Pāvilam tuvu stāvošie nacarieši, pie kuriem viņš tūlīt devās kā uz savām mājām, ir neapmierināti ar viņa rīcību. «Tā kunga brālis» Jēkabs, ortodoksāls jūdaisma piekritējs, kā mēs jau rakstījām, Pāvilu sagaidīja ar smagiem pārmetumiem, ka viņš sludinot ebrejiem atkāpšanos no tēvu tēvu ticības, pierunājot viņus atteikties no apgraizīšanas un citām bauslībā noteiktām paražām. Un pieprasīja, lai Pāvils septiņas dienas šķīstītos dievnamā, nožēlojot grēkus.
Viegli iedomāties, cik pazemotam vajadzēja justies Pāvilam, kurš taču visur un visiem vēstīja, ka pats Jēzus ceļā uz Damasku bija viņu aicinājis par savu apustuli. Atzīšanās grēkos runāja pretim tam, uz ko viņš pretendēja, jo bija grūti pielaist, ka paša skolotāja svaidītais un personīgi pilnvarotais apustulis varēja savā rīcībā izdarīt tādas kļūdas, kuras prasītu speciālu nožēlu un šķīstīšanos.
Un tomēr Pāvils pakļāvās šai prasībai, tādējādi pārvilkdams svītru savai apustuliskai pagātnei. Šķīstīšanās akts, kuru pēc Jēkaba norādījuma viņam vajadzēja izciest, bija tikpat kā pazudušā dēla atgriešanās ortodoksālā jūdaisma klēpī, tikpat kā izlīgšanas mēģinājums ar ebreju tautu un Jeruzalemes teokrātiju, tā bija atgriešanās nacariešu pārstāvētajā kristietības paveidā.
Kas pamudināja Pāvilu pieņemt šādu dramatisku lēmumu? Meklējot atbildi uz šo psiholoģiski sarežģīto jautājumu, mums jāņem vērā zināmi fakti un apstākļi, kuri loģiskā sasaistījumā dod pamatu minējumiem par Pāvila rīcības motīviem.
Izsekojot viņa nemitīgās cīņas ar diasporas ebrejiem triju misijās ceļojumu laikā, rodas iespaids, ka šai cīņai bijis tikai reliģisks raksturs un par strīdus iemeslu uzskatāms jūdaisma integralitātes apdraudējums, par kādu kļuva Pāvila mācība.
Turpretī Jeruzalemē situācija bija pavisam citāda. Tur koncentrējās tautas cīņa par savu pastāvēšanu, cīņa, kura tajā laikā, kad ieradās Pāvils, pieņēma sevišķi asu formu. Kā tas parasti mēdz būt apspiesto tautu vēsturē, reliģija tur pirmām kārtām bija kļuvusi par vairogu politiskajā cīņā par tautas saglabāšanu, tā saliedēja ebrejus kopīgā frontē. Tāpēc arī visniecīgākā novirze no jūdaisma tika uzskatīta par noziegumu, kas grauj tautas vienotību, un ikviens vainīgais šādā pārkāpumā — vienkārši par nodevēju.
No Pāvila vēstulēm zināms, ka viņš nekad nebija pārstājis atzīt sevi par ebreju, ka, gluži otrādi, viņš ar lepnumu allaž pasvītroja savu ebrejisko cilmi. Šajā ziņā — kā to rāda Stefana mocekļa nāve — Pāvils reizēm varēja kļūt pat par šovinistu. Kādam gan vajadzēja būt triecienam, kad viņš pēkšņi atradās pie kauna staba kā savas tautas nodevējs un ar šo apsūdzību solidarizējās pat viņam tuvie nacarieši, pie kuriem viņš neatrada vis brālīgu uzņemšanu, kā tas bija noticis pirms divdesmit gadiem, bet gan piedzīvoja sava mūža visrūgtāko pazemojumu.
Kad Pāvilu no satracinātā pūļa rokām izrāva un savā aizsardzībā ņēma romiešu leģionāri, viņam atļāva teikt aizstāvēšanās runu. Pāvils zvērēja pie visa, kas viņam svēts, ka ir ticīgs ebrejs, kas runā ebreju (pareizāk sakot, gan aramiešu) valodā. Izmisīgi pūlēdamies iegūt pūļa labvēlību, viņš pazemojās tiktāl, ka savu teroristisko darbību pret «helēnistiem», ar kuru nu gan Paviļam nebija ko lepoties, viņš bez jebkādiem morāles apsvērumiem piedēvēja sev par nopelnu un lojalitātes apliecinājumu attieksmē pret jūdaismu. Stāstīdams, kā viņš ticis atgriezts, Pāvils, starp citu, sacīja: «Es esmu jūds, dzimis Tarsā, Kilikijā, bet uzaudzināts šinī pilsētā, izglītojies pie Gamaliēla kājām, pilnīgā saskaņā ar tēvu bauslību, dedzīgs dieva bauslības cīnītājs, kādi jūs vēl šodien visi esat; šo ticību [domāta «helēnismu» kristietība] esmu vajājis līdz nāvei, saistīdams un nododams cietumā vīriešus un sievietes, kā to man var apliecināt augstie priesteri un visa vecajo padome; no tiem arī dabūjis vēstules brāļiem Damaskā, devos ceļā, lai apcietinātu tos, kas tur atradās, un vestu uz Jeruzalemi sodīt» («Apustuļu darbi», 22:3—5).
Saja konfliktā, kā tas mums jau zināms, runa patiesībā nebija par to vai citu kristietības paveidu. Tas bija politisks. konflikts, kurš skāra ebreju nacionālo pastāvēšanu, lai gan šķietami cīņa risinājās tikai par jūdaisma integritāti. Jēkaba vadītajai Jēzus piekritēju Jeruzalemes sektai, kas visā savā divdesmit gadu ilgajā vēsturē bija pakļāvusies templim un priesteru teokrātijai, vajadzēja, protams, solidarizēties ar ebreju sabiedrības pārējās daļas domām, un tas arī izraisīja to bardzību, ar kādu izturējās pret Pāvilu, līdzko viņš parādījās Jeruzalemē.