Jāņem taču vērā, ka pagānu svētnīcās t. s. dedzināmie upuri bija retums. Parasti ugunī sadedzināja tikai mazu
daļu 110 upurējamā dzīvnieka, bet pārējo gaļu priesteri pēc savu vajadzību apmierināšanas pārdeva vietējiem iedzīvotājiem. Tirdzniecībā ar gaļu viņiem piederēja monopols, un, protams, viņi tad arī diktēja cenas. Privāti kaut lopus bija stingri aizliegts, un tikai izņēmuma kārtā ebrejiem aiz reliģiskiem apsvērumiem palaikam bija atļauts izdarīt rituālam atbilstošu -lopu kaušanu.
Pamēģināsim tagad iztēloties, kādā stāvoklī bija kristiešu namamāte, ja viņa piederēja pie trūcīgākām aprindām. Nedrīkstēdama iegādāties gaļu, kas nāca no pagānu upuriem un tika pārdota tirgū par samērā pieejamām cenām, viņai gaļu vajadzēja meklēt pie ebrejiem vai melnajā tirgū. Taču ar abām šīm iespējām praktiski nevarēja rēķināties. Pirmajā gadījumā šķēršļus radīja aizvien pieaugošais antagonisms un savstarpējie aizspriedumi starp ebrejiem un Jēzus piekritējiem, bet otrajā gadījumā atbiedēja augstās spekulatīvās cenas. Dzīve tomēr prasīja savu tiesu, un praktiskā namamāte, gribēdama paēdināt ģimeni, pirka to, kas bija pieejams, neievērodama nekādus aizliegumus.
Jeruzalemē stāvoklis bija pavisam citāds. Tur drīzāk bija grūti pārkāpt aizliegumu par pagānu upurdzīvnieku gaļas lietošanu, jo tādas gaļas tirdzniecībā vienkārši nebija. Gaļas tirdzniecības monopols piederēja templim, kur tāpat kā pagānu svētnīcās uz altāra tika sadedzināta tikai niecīga daļa no upurējamā dzīvnieka, bet pārpalikumu izlietoja pilsētas ikdienas vajadzību apmierināšanai. Tātad ortodoksālais jūdaisma piekritējs Jeruzalemē nemaz netika pakļauts kārdinājumam pārkāpt pastāvošo aizliegumu.
Jautājumu sarežģīja vēl tas, ka reizēm svarīga bija arī biedriska attieksme. Pēterim, piemēram, vienkārši nebija iespējams atteikties, kad romiešu virsnieks Kornēlijs, kurš tikko bija pieņēmis kristīgo ticību, viņu ielūdza kopīgā azaidā ar savu ģimeni un saimes ļaudīm. Jēzus piekritēji Jeruzalemē, izsacīdami apustulim par to bargus pārmetumus, tikai parādīja savu provinciālo aprobežotību. Arī viņu vadītājs, «tā kunga brālis» Jēkabs, kurš jūdaisma rituāla jautājumos bija stingri ortodoksāls, nedomāja piekāpties ne soli un nesaprata, ka Pēteris un Barnaba, viesodamies Antiohijā helēnistu mājās, nevarēja atsacīties sēsties pie galda kopā ar tikko kristietībai pievērstajiem ļaudīm, kuri neredzēja nekā ļauna no pagānu svētnīcām nākušas gaļas lietošanā un katru atteikumu uzskatītu par apvainojumu.
Un tomēr, Jēkaba emisāru piespiesti, Pēteris un Barnaba atteicās no šāda veida kontaktiem, par ko savukārt viņus asi kritizēja Pāvils. Vēstulē galatiešiem Pāvils viņiem pārmet nekonsekvenci un liekulību. Nepatīkamo starpgadījumu viņš apraksta šādi: «Bet, kad es redzēju, ka tie nedara pareizi pēc evaņģēlija patiesības, es sacīju Pēterim visu priekšā: Ja tu, jūds būdams, dzīvo pēc pagānu un ne pēc jūdu paražām, kā tu gribi piespiest ne- jūdus dzīvot pēc jūdu dzīves veida» (Apustuļa Pāvila vēstule galatiešiem, 2:14). Diemžēl Pāvils mums nesaka, ko atbildējis Pēteris. Mēs zinām tikai to, ka pēc šīs ķildas viņu ceļi šķīrušies uz visiem laikiem. Nekad viņi vairs nav sastapušies, ne Antiohijā, kur Pāvils acīm redzami izvairījās iegriezties, un pat ne Romā, ja tikai vispār varam runāt par Pētera uzturēšanos šeit, jo avoti, kuri to it kā apliecinātu, ir pārāk apšaubāmi. Šī epizode, šķiet, ir viens no svarīgākajiem lūzuma momentiem attiecībās starp Jēzus piekritējiem no ebreju un pagānu vides.
Pāvilā attieksme pret šo jautājumu ir visai interesanta. Pirmajā vēstulē korintiešiem (10:27—29) viņš saviem ebreju piekritējiem ieteic, lai tie ēd visu, ko pārdod skārņos, un piebilst: «Ja kāds no neticīgajiem jūs aicina viesos un jūs gribat iet, tad ēdiet visu, ko jums ceļ priekšā, nekā nepētīdami sirdsapziņas dēļ.» Vienīgi, ja kāds cits no ebreju brāļiem aizrāda, ka tā ir pagānu upuru gaļa, tad Pāvils iesaka no tās atturēties «sirdsapziņas dēļ», bet tūlīt paskaidro: «Es nedomāju tavu, bet viņa sirdsapziņu. Jo kāpēc sveša sirdsapziņa lai tiesātu manu brīvību?»
Ja kādam liktos, ka Pāvils šajā gadījumā ieteic divkosīgu rīcību, tad apustulim par attaisnojumu var minēt kādu citu vietu no šīs pašas vēstules korintiešiem: «Attiecībā uz elku upuru gaļas ēšanu mēs zinām, ka nav neviena elka pasaulē un ka nav cita dieva kā viens vienīgs» (8:4). Tātad Pāvils visu šo strīdu uzskata par tukšu, jo kaut kā tāda kā pagāniskas cilmes dēļ nešķīstas gaļas vispār nemaz nav. Viņš tikai ieteic, saglabājot šajā jautājumā sirdsapziņas brīvību, neizraisīt sašutumu to Mozus ticības brāļu vidū, kuri vēl nav spējuši visu to apjēgt.
Šis dzīves prasību diktētais saprātīgais pragmatisms, kuram pakļaujoties Pāvils savas misijas labā pagānu vidē atmeta dažus Mozus ticības rituālos priekšrakstus, noteica arī viņa nostāju pret dažiem sākotnējās kristietības aspektiem, kurus pārstāvēja Jēkaba vadītā Jeruzalemes draudze. Viņa nostāja bija tāda, ka mēs to šodien vārda pilnā nozīmē nosauktu par revizionistisku.
Tas vispirms attiecināms uz šās draudzes iekārtu, kura balstījās uz pilnīgu kopīpašumu. No «Apustuļu darbiem» mēs zinām, ka Jeruzalemes draudzes vadītāji šo iekārtu uzskatīja par sakrālu un par jaunās ticības integrāļu daļu. Pat visniecīgākais pārkāpums šai ziņā līdzinājās smagam noziegumam pret svēto garu, un tāpēc Pēteris ar pēkšņu nāvi sodīja nelaimīgo jaunatgriezto pāri Ananiju un Sapfiru.
Mums jau no iepriekš sacītā ir zināms, ka sakarā ar stingru šās iekārtas neaizskaramību Jēzus piekritēju vidū Jeruzalemē atgadījās nopietni konflikti. Nav grūti saprast, kāpēc tā noticis. Līdzīga veida komūna varēja pastāvēt tikai pilnīgā izolācijā no tekošās dzīves kārdinājumiem, tātad klostera apstākļos. Kopīpašuma iekārta ilgāk saglabājās pie ebreju vientuļnieku sektas esēniem, kuri Nāves j-ūras vientuļā klinšainā krastā uzcēla klosteri netālu no vietas, kur šodien atrodas Kumrana.
Pirmie Jēzus piekritēji Jeruzalemē bija neliela saujiņa pavisam nabadzīgu cilvēku, kuriem ziedojumus pārtikai atsūtīja citi, turīgāki, helēniskajās pilsētās dzīvojoši ticības brāļi. Tādus ziedojumus vāca un uz Jeruzalemi atveda arī Pāvils. Līdzīgos apstākļos mantas kopība bija ne tikai vēlama, bet viņu eksistencei nepieciešama. Runa bija par šo dāvinājumu izlietošanu tādā veidā, lai nevienam netiktu nodarīta pārestība.
Draudzes trūcīgākie locekļi, kuru dzīve bija atkarīga no savāktajiem ziedojumiem, ar tādu mantas kopību, protams, bija apmierināti. Bet, kad kopienas locekļu skaits no simts divdesmit cilvēkiem pieauga — kā raksta «Apustuļu darbu» autors — līdz pieciem tūkstošiem, iekārtas ietvari vairs neizturēja šo spiedienu. Tos sagrāva turīgāku, Ananijam un Sapfirai līdzīgu cilvēku in- ' filtrācija, kas nāca galvenokārt no «helēnistu» aprindām. Tie bija diasporas ebreji, kuri draudzē ienesa plašās pasaules dvesmas un pret sastingušo iekārtu vērsta dumpja ieraugu.