***
Pāvils bija ne tikai reliģiskais ideologs, bet arī ar skaidru saprātu apveltīts praktiķis, kurš izveidoja daudzus kristietības centrus. Kā Tarsā dzimis «helēnists» viņš lieliski pazina grieķu kultūras apvidu pilsētās un apdzīvotās vietās valdošās attiecības. Viņš droši vien atskārta, ka mantas kopības iekārta, kura pat provinciālajā Jeruzalemē tikai ar pūlēm spēja atvairīt apkārtējās dzīves viļņu spiedienu, šajos apvidos kļūtu par utopiju.un pat nopietnu traucēkli jaunās ticības izplatīšanai. Tā atbaidītu tieši no amatnieku, tirgoņu un ierēdņu aprindām nākošos jaunos piekritējus, kuru iemantošana Pāvilam šķita jo svarīga. Būtu aplam gaidīt no šiem pārtikušajiem vidējo slāņu pārstāvjiem, ka viņi atsacīsies no mūža darbā iegūtā, pie kā viņi bija pieraduši jau kopš daudzām paaudzēm.
Taču Pāvila rīcību noteica ne tikai praktiski apsvērumi. Viņa sociālā cilme bija par cēloni tam, ka Pāvilam šajā jautājumā bija principiāli citādāka nostāja, ko mēs šodien nosauktu par šķirisku nostāju. Pāvils bija uzaudzis turīgā ģimenē. Viņa tēvs Kilikijā tirgojās ar kazu vilnas audumiem, bet pats Pāvils bija apguvis telšu izgatavotāja amatu. Pateicoties tēva rocībai, jauneklis varēja doties uz Jeruzalemi, lai tur, pie slavenā svēto rakstu zinātāja Gamaliēla kājām sēdēdams, izglītotos. Tolaik tāds brauciens izmaksāja dārgi, un kurš katrs to nevarēja atļauties.
Tomēr liekas, ka pēc pievēršanās kristietībai Pāvilam vairs tik labi neklājās. Tā kā viņš pats noklusē jautājumu par savu ģimeni, tad jādomā, ka Pāvils bija sarāvis attiecības ar tēvu, par kuru mums zināms, ka tas bijis farizejs un līdz ar to laikam arī ortodoksālā jūdaisma piekritējs. Dēla izrīcību tādā gadījumā viņš droši vien uzskatīja par nepiedodamu novēršanos no tēvu tēvu ticības. Tie, protams, ir tikai minējumi, taču savādi ir tas, ka agrāk turīgais jauneklis tagad pārtiek vienīgi no savu mācekļu atbalsta un to savāktajiem ziedojumiem kristiešu draudzēs.
Vēstulē filipiešiem (4:12) Pāvils raksta, ka viņš iemācījies gan ciest trūkumu, gan arī dzīvot pārticībā. No šīs atzīšanās secināms, ka atbalstu, kā jau tas parasti ar brīvprātīgiem ziedojumiem mēdz būt, viņš nav saņēmis diezcik regulāri. Taču viņa materiālais stāvoklis pārāk ļauns gan nevarēja būt, ja jau tajā pašā vēstulē Pāvils, pateikdamies par palīdzību, saka, ka viņam visa esot «papilnam» un ka pēc sūtījuma saņemšanas viņš esot «pilnībā» (4:18).
Pāvila attieksme pret bagātniekiem krasi atšķiras no Jēzus nostājas evaņģēlijos. Evaņģēlists Matejs, likdams Jēzum mutē slaveno prātulu, ka «vieglāki kamielim iziet caur adatas aci, nekā bagātam ieiet die^a valstībā» (Mateja ev., 19:24), jau pašu mantīguma faktu uzskata par amorālu. Turpretim Pāvils nepārprotami samierinās ar bagātnieku pastāvēšanu, nenosoda viņus totāli, bet vienīgi prasa, lai tie materiāli palīdzētu nabagākiem brāļiem. Otrajā vēstulē korintiešiem viņš raksta: «Jūsu pārpalikums tagad lai nāk par labu viņu trūkumam, un arī viņu pārpalikums lai nāktu jums par labu, lai tā notiktu izlīdzināšana, kā ir rakstīts: «Kam bija daudz, netapa bagāts; kam bija maz, netapa nabags»» (8:14—15). Bet pirmajā vēstulē Timotejam lasām: «Tiem, kas ir bagāti tagadējā pasaules laikmetā, piekodini, lai viņi nebūtu augstprātīgi un neliktu cerību uz nedrošo bagātību, bet uz dievu, kas mums dod visu bagātību baudīt; lai viņi darītu labu, būtu bagāti labos darbos, devīgi, nesavtīgi» (6:17—18). Kā redzam, nabadzības un mantas kopības ideja Pāvilam bija pilnīgi sveša. Mantiskas atšķirības starp cilvēkiem viņš uzskatīja par dabīgu un neizbēgamu parādību un tikai ieteica tās mīkstināt ar labdarību un pazemību dieva priekšā.
Tāda pati konformistiska tendence iezīmējās arī Pāvila attieksmē pret varu un valsti. Mēs jau zinām, ar kādu lepnumu viņš pasvītroja, ka no dzimšanas ir Romas pilsonis, un labprāt izmantoja priekšrocības, ko šis apstāklis viņam sniedza. Taču Pāvila lojalitāte reizēm nogāja tik tālu, ka tā jau sāka atgādināt verdzisku padevību. Tas izrietēja droši vien no mums jau zināmā Pāvila pragmatisma. Bez tam jāatceras, ka viņš savu nostāju pret valsti un varu formulējis vēstulē, kas rakstīta Romā dzīvojošiem ticības brāļiem. Tāpēc šeit būtu izvirzāma tēze, ka, paskubinādams savus piekritējus uz tik galēji padevīgu legālismu, Pāvils par savu mērķi būs spraudis arī pretdarbību nomelnojošajai propagandai, it kā kristieši esot Romas impērijas ienaidnieki, un tādā kārtā centies tos pasargāt no vajāšanām.
Pāvila vēstulē romiešiem lasāms: «Ikviens lai ir paklausīgs augstākām varām, kas valda. Jo nav valsts varas, kā vien no dieva, un tās, kas ir, ir dieva ieceltas. Tātad tas, kas stāv pretī valsts varai, nostājas pret dieva iestādījumu. Bet tie, kas nostājas pret. to, paši sev sagādā sodu» (13:1—2).
Pēc Pāvila domām, ne tikai jebkura vara, vienalga, kāda tā būtu, ir no dieva, bet par dieva kalpiem uzskatāmi arī visi tās pārstāvji, pat nodokļu piedzinēji. «Tāpēc maksājiet arī savas nodevas; viņi, kas uz to raugās, ir dieva kalpi,» Pāvils raksta vēstulē romiešiem. «Dodiet katram, kas viņam pienākas: nodevas, kam nākas nodevas, muitu, kam nākas muita, bijību, kam nākas bijība, cieņu, kam nākas cieņa» (13:7—8).
Tāda pati nostāja Pāvilam ir attiecībā uz verdzību. Tāpat kā vara un valsts, no dieva ir arī valstī pastāvošā iekārta. Bet verdzība bija viens no šīs iekārtas balstiem. Pirmajā vēstulē korintiešiem Pāvils šādiem vārdiem pamāca savus mācekļus: «Ikviens lai paliek tai stāvoklī, kurā tas aicināts. Ja esi aicināts, vergs būdams, neskumsti par to! Bet, ja arī vari tapt svabads, tad to pie* ņem» (7:21—22). Bet vēstulē efesiešiem viņš kristītajiem vergiem tieši piekodina: «Kalpi, paklausait saviem laicīgajiem kungiem kā Kristum bijībā un bailēs ar neviltotu sirdi» (6:5).
Kā no dzīves ņemts piemērs šeit var noderēt notikums ar vergu Onēzimu. Tas bija aizbēdzis no sava kunga Filemona, pieņēmis kristīgo ticību un pievienojies Pāvilam. Apustulis Onēzimu iemīļoja no visas sirds, taču negribēja izšķirt tā likteni, jo uzskatīja, ka jāciena cita cilvēka īpašuma tiesības. Tāpēc viņš Onēzimu nosūta tā īpašniekam, lai verga saimnieks pats izlemtu, ko ar viņu darīt. Tomēr Pāvils pūlas Filemonu un viņa sievu ietekmēt, lai tie savam vergam ne tikai piedotu aizbēgšanu, bet arī nosūtītu viņu atpakaļ jau kā brīvlaistu. No satraukuma, kas jaužams vēstulē, var manīt ka Pāvils pats atskārtis, cik bīstama ir viņa rīcība. Verga aizbēgšana tolaik tika uzskatīta par vienu no smagākajiem noziegumiem, ko sodīja pat ar nāvi. Tomēr Pāvilam bija pamats cerēt, ka viņa lūgumu ievēros, jo Filemons bija dedzīgs un paļāvīgs jaunatgriezts kristietis.
Tātad Pāvils gan aicina, lai pret vergiem izturētos labi, jo dieva priekšā tiem ir tādas pašas tiesības kā brīvajiem ļaudīm, taču pašu vergturības iekārtu viņš nepārprotami atbalsta. Protams, ir grūti noskaidrot, kas nosacīja šādu un ne citādu Pāvila nostāju. Pirmām kārtām Pāvils, ņemot vērā viņa piederību pie noteikta sabiedriska slāņa, jau no bērnības bija pieradis redzēt sev apkārt vergus un uzskatīja tos par normālu dzīves atribūtu, kas nekādus pārspriedumus nevarēja izraisīt. Atziņa, ka verdzība būtu likvidējama, viņam droši vien liktos dīvaina, pat aplama. Un, pat ja kādreiz šāda dumpīga doma viņam būtu ienākusi prātā, tad Pāvils kā reālistiski domājošs cilvēks droši vien tūlīt atskārstu, kas viņu šādā gadījumā sagaidītu. Notiktu tas, no kā Pāvils par katru cenu centās izvairīties: viņš nonāktu konfliktā ar Romas varas iestādēm, kas, daudzo vergu dumpju satrauktas, šajā jautājumā bija sevišķi jutīgas.