Pāvils dzīvoja tādā vēsturiskās attīstības posmā, kad pasaules ekonomiskās struktūras galvenā bāze bija vergu darbs, un tāpēc grūti iedomāties, ka viņa nostāja būtu varējusi būt citāda. Viņš centās tikai pēc tā, lai nelaimīgo vergu liktenis tiktu kaut kādā mērā atvieglots, un uzskatīja, ka cilvēku mīlestības vārdā tas vispirms būtu viņa ticības brāļu pienākums.
Tik demonstratīvi solidarizēdamies ar Romas valsts varu un tās iekārtu, kas balstījās uz verdzību, Pāvils gan atvieglināja kristietībai tās vēsturisko ceļu uz galīgo triumfu, kad tā kļuva par valsts reliģiju, taču reizē ar to attālinājās no Jēzus un viņa sekotāju mācības, no visa tā, kas uzskatāms par šīs mācības imanentu protestu pret dzīves netaisnību. Viņš visnotaļ pieskaņojās pastāvošai tiesiskai iekārtai un līdz ar to notrulināja kristietības sociālo smaili.
Nekādu pārsteigumu neizraisa dažu Bībeles pētnieku uzskats, ka salīdzinājumā ar Jēzu Pāvils bijis jauns fenomens un ar viņa parādīšanos kristietībā sācies pilnīgi jauns attīstības posms. Vācu protestantu teologs un pazīstamais Bībeles pētnieks Heincs Cārnts savā lieliskajā grāmatā «Vēsturiskais Jēzus» saka, ka «vēsturisko Jēzu no baznīcas pestītāja atdala tāds bezdibenis, ka abos šajos tēlos grūti atrast kādu kopīgu iezīmi».
Kā papildinājumu šai ainavai der vēl pieminēt, ko minētajā jautājumā raksta katoļu Bībeles pētnieks 2. Šteinmans savā monogrāfijā «Pāvils no Tarsas». «Cik atšķirīgs ir Pāvils no sava skolotāja! Jēzus runāja aramiešu valodā, Pāvils — grieķu valodā. Jēzus bija dabas un lauku cilvēks, Pāvils — pilsētas iedzīvotājs. Jēzus ar visu sirdi
bija pieķēries Galilejai, Pāvils bija kosmopolīts. Jēzus neuzticējās intelektuālistiem un rabīniem, Pāvils bija rabīns.»
PĀVILS TREŠAJĀS DEBESIS
Nav mūsu nolūks šeit izklāstīt Pāvila biogrāfiju, taču jāpiegriež vērība dažiem apustuļa dzīves sīkumiem, lai gūtu pilnīgāku priekšstatu par viņa personības psiholoģiskajām aprisēm. Pāvila dzīves gaitās ir nenoskaidrotas mīklas un strīdīgi jautājumi, un pie šiem pretrunīgajiem momentiem pieder arī jautājums par viņa divu vārdu ģenēzi.
Kā ebrejs viņš bija nosaukts Saula vārdā. Tā viņš neapšaubāmi saucās tajā laikā, kad vēl uzturējās ebreju centros un tātad arī Jeruzalemē — sākumā kā jauns Ga- maliēla māceklis, bet vēlāk kā sīvs «helēnistu» vajātājs.
Ja runa ir par Pāvila otro vārdu (latīniski Paulus), tad Bībeles pētnieku domas dalās. Daži, dibinādamies uz to, ka «paulus» latīņu valodā nozīmē «mazais», domā, ka tā bijusi zobgalīga iesauka, ko draugi Saulam devuši sīkā auguma pēc. Turpretī vācu Bībeles zinātnieks Di- beliuss, ņemdams vērā apustuļa praktisko atjautu, nonācis pie secinājuma, ka viņš pieņēmis šo vārdu tikai pēc pāriešanas kristietībā, pamatoti uzskatīdams, ka Romas pilsonim Paulum būs lielāka autoritāte nekā ebrejam Saulam.
Tomēr pēc visvecākās tradīcijas Sauls pieņēmis vārdu Paulus par godu Kipras prokonsulam Sergijam Paulam, kuru viņš bija pievērsis kristietībai. Šo versiju mums sniedz Origēns, Hieronims un Augustīns, lai gan «Apustuļu darbu» autors, kurš vienīgais apraksta prokonsula pievēršanu kristīgajai ticībai, par šo vārda maiņu neko nesaka. Tāpēc droši vien tā ir tikai kāda no vēlāka laikposma teiksmām, kurām vajadzēja atgādināt Pāvila nopelnus.
Pavisam citādi uz šo strīdīgo jautājumu lūkojas pazīstamais poļu Bībeles pētnieks katoļu priesteris E. Dombrovskis. Viņš pievērsa uzmanību tam, ko bija piemirsuši daudzi diskusijas dalībnieki, proti, ka diasporas ebreju vidū pēc Romas pilsoņu tiesību iegūšanas bija izplatījusies snobistiska paraža pieņemt pašiem un dot saviem dēliem grieķu un romiešu pavārdus. Tādēļ gandrīz droši var apgalvot, ka Pāvils, būdams turīga ebreja dēls, līdzās savam ebreju vārdam lietoja arī romisku pavārdu.
Liekas, ka jucekli šajā jautājumā ienesis pats Pāvils, manevrēdams ar saviem diviem vārdiem atkarībā gan no konjunktūras, gan no citiem dzīves apstākļiem. Jeruzalemē un ebreju diasporas kopienās viņš uzstājās kā Sauls, turpretī grieķu un romiešu aprindās — kā Pāvils.
Vēsturnieki tāpat lauzījuši galvas par Pāvila ārējo izskatu. «Apustuļu darbu» autors arī šajā jautājumā ar ziņām skopojies, un mums jāapmierinās tikai ar vēlākās cilmes avotiem. Patiesībā vienīgais līdz mums nonākušais Pāvila ārienes apraksts ir 2. gadsimta pazīstamais apokrifs «Pāvila dzīves gaitas». Šā stāstījuma nezināmais autors raksta, ka Pāvils bijis maza auguma, gandrīz pilnīgi bez matiem, ar līkām kājām, biezām uzacīm, un lielu kumpu degunu.
Lai gan apokrifus, ņemot vērā to fiktīvo raksturu, grūti uzskatīt par nopietniem vēstures avotiem, tomēr šoreiz ir mazliet citādi. «Pāvila dzīves gaitas» uzrakstītas Kilikijā, tātad Pāvila dzimtajā apvidū, kur ļaužu atmiņā viņš vēl ilgi saglabājās tāds, kāds bija patiesībā. Vēsturē parasti mēdz notikt, ka laika tecējumā varoņa ārējais izskats pakāpeniski tiek idealizēts. Bet, ja pretēji šai tendencei Kilikijā radies dokuments mums sniedz tik necilu Pāvila portretu, tad mierīgi varam pieņemt, ka tas ir ticams. Patiesība šeit uz kādu laiku ņēmusi pārsvaru par teiksmas izskaistinošo iedarbi. -
Mēs apzināti teicām «uz kādu laiku», jo ikonogrāfija, it kā nezinādama šo reālistisko aprakstu, tūlīt paļāvās iztēles radītiem izskaistinājumiem. Tie bija vairs tikai stereotipi, kuri apustuli rādīja kā cienīgu vīru ar bārdas ieskautu domās iegrimuša filozofa seju. Visvecākais portrets šajā konvencionālajā stilā redzams uz kāda medaljona, kas uziets Domitillas katakombās no 2. gadsimta. Citi, vēlākas cilmes attēli atrasti diezgan lielā skaitā uz sarkofāgiem un freskām Romas katakombās, visvairāk tomēr senajās mozaīkās.
Ar Pāvila fizisko izskatu ir saistīta kāda mīklaina slimība, kura viņu mocījusi visu mūžu. No vēstules gala- tiešiem izriet, ka ar savām negantajām izpausmēm tā viņa mācekļiem un biedriem bijusi grūts pārbaudījums. Pāvils to lieliski apzinājās un izteica viņiem pateicību, ka tie nav nobijušies un nav viņu pametuši (4:13).
Savu slimību Pāvils apraksta tik aizplīvurotā veidā, ka grūti pasacīt, par ko īsti ir runa. Zinātnieki, pūlēdamies uzstādīt kādu noteiktu diagnozi, griezušies minējumu burvju lokā un nav nonākuši pie vienota slēdziena. Polemikas ugunīs tika izteiktas aizdomas, ka tā bijusi kāda acu slimība, malārija vai epilepsija. Līdz šim tomēr pārsvaru guvušas domas, ka tā būs bijusi epilepsija.
Pazīstamais Bībeles pētnieks Šteinmans, kuru mēs jau esam citējuši, savā monogrāfijā nonāk pie interesantā secinājuma, ka Pāvils pats ap jautis savas slimības cēlonisko saikni ar ekstātiskām parādībām, kuras laiku pa laikam savā mūžā redzējis (Pāvila otrā vēstule korintiešiem, 12:7—9).
Par saviem ekstātiskiem pārdzīvojumiem Pāvils stāsta tā, it kā runa būtu par kādu citu, bet no konteksta skaidri redzams, ka tas ir viņš pats. Pāvils raksta saviem ticības brāļiem Korintā, ka viņš kādreiz «aizrauts trešās debesīs», lai gan pats nezina, vai tas noticis miesīgi vai arī garīgi. Līdz ar to viņš patiesībā atzīstas, ka nezina, vai patiesi ticis «aizrauts» fiziski, vai arī tie bijuši tikai slimīgi murgi.
Pāvils, kā zināms, visumā bija praktisks un skaidra saprāta cilvēks, tāpēc mistiskās vīzijas, kādas viņam vairākkārt rādījušās, mūs zināmā mērā pārsteidz. Ar izbrīnu jautājam, no kurienes Pāvilam atgadījušās šādas, viņa noskaņojumam tik neatbilstošas parādības. Un mūsos rodas pārliecība, ka šeit atdzīvojušies viņa apziņā snaudošie Vecās derības motīvi, jo pravieši Jonass, Elija, Ezra un Jeremija savas dzīves laikā tāpat esot tikuši uzrauti debesīs. Bet kas attiecas uz dīvaini skanošo apzīmējumu «trešās debesīs», kas kristietībai ir pilnīgi svešs un tāpēc liekas tik neparasts atklāsmēs, ko izteic viens no tās galvenajiem izplatītājiem, tad varam pasacīt, no kurienes tas nācis. Izskaidrojums atrodams divos ebreju apokrifos — «Divpadsmit patriarhu testamentā» un «Jonas grāmatā». Šo rakstu autori mūs pamāca, ka debesis sastāvot no septiņām pakāpēm un ka trešajās debesīs, kuras aizrauts Pāvils, atrodoties paradīze.