pretrunu un paradoksālu noskaņojumu pilnais cilvēks
Mēs jau esam pievērsuši uzmanību tam, cik avantūristiska un spriegu konfliktu pilna bijusi Pāvila dzīve. Kur vien viņš parādījās, tur parasti sākās viņam pašam bīstamas jukas un sadursmes.
Varētu likties, ka šās parādības cēloņi ir pilnīgi skaidri: ebreji tik naidīgi reaģēja tāpēc, ka uzskatīja Pāvilu par bīstamu ķeceri un atkritēju, kas nodevis jūda- ismu. Tomēr ir Bībeles zinātnieki (piemēram, Pouels Dei- viss), kurus šāds vienkāršs izskaidrojums nepārliecina. Pēc viņu domām, tas neņem vērā iecietības gaisotni, kāda tolaik valdījusi ebreju emigrācijas centros. Tie sastāvēja lielākoties no «helēnistiem», kuri bija pazīstami ar savu liberālismu reliģijas jautājumos. Viņu sinagogās priesteru nebija un katrs tur varēja uzstāties, vēršoties pie klātesošajiem. Tas bija laikmets, kad jūdaisma domā bija iestājusies dziļa rūgšana un ebreju vidū risinājās nepārtrauktas diskusijas. Turklāt emigrācijā lielā pārsvarā bija farizeji, kas ticības jautājumos zināmā mērā bija tuvi kristiešiem. Tādos apstākļos Pāvilam, tāpat kā daudziem citiem apkārtceļojošiem «rakstu zinātājiem», vajadzētu būt pasargātam no sevišķām nepatikšanām.
Ja Pāvilu tomēr vairākkārt ieslodzīja cietumā, šaustīja, apmētāja ar akmeņiem un apdraudēja viņa dzīvību tā, ka viņam nācās glābties bēgot, tad šīs asās reakcijas cēlonis nevarēja būt vienīgi tas fakts, ka viņš sludināja jaunu mācību par pestītāju un debess valstību zemes virsū. Šo konfliktu cēlonis bija meklējams viņā pašā, viņa raksturā. Tajā neapšaubāmi bija kaut kas izaicinošs un apodiktisks, un tas tad arī kļuva par iemeslu, kāpēc ap viņu allaž valdīja kaut kāda nemiera un satraukuma gaisotne. «Apustuļu darbos» ir sastopami daži norādījumi, ka tā patiesi bijis.
Tā, piemēram, pārsteidzošs ir fakts, ka Listrā uzkūdītais ebreju pūlis ar savu niknumu vērsās vienīgi pret Pāvilu un tikai viņu dzīrās nomētāt ar akmeņiem, bet Barnabu, kurš bija nešķirams Pāvila ceļa biedrs un tikpat dedzīgs Jēzus Kristus piekritējs, atstāja mierā. Korintā izveidojās līdzīga situācija: turienes ebreji pie pro- konsula Galliona tiesas aizvilka vienīgi Pāvilu, neievērodami pārējos Jēzus piekritējus. Tomēr visskaidrāk šis
sevišķais naidīgums pret Pāvilu izpaudās Berejā. Seit ebreji uzsāka pret viņu vērstas jukas. Pāvila ceļa biedri Sīls un Timotejs, pūlēdamies viņu paglābt no pūļa dusmām, aši izveda apustuli ārpus pilsētas un lika viņam iet uz jūras krastu. Bet paši viņi pilsētu nepameta, no kā secināms, ka nejutās apdraudēti, lai gan arī tāpat kā Pāvils bija kristieši.
Taču par to nav ko brīnīties, jo mēs jau zinām dažas Pāvila dzīves epizodes, no kurām redzams, uz ko viņš bija spējīgs un ar kādu nepielūdzamu niknumu un fanātismu pats vajāja kristiešus. Tāpat mēs zinām, ka galve-' nokārt uz viņa sirdsapziņas gulstas Stefana mocekļa nāve. Pēc pāriešanas kristiešu pusē viņš šajā ziņā droši vien nebija neko daudz izmainījies. Par viņa skarbo raksturu liecina tādi nepatīkami incidenti kā sakaru pārtraukšana ar Jāni Marku, ar miermīlīgo Barnabu un godprātīgo Pēteri, kā arī savu ticības brāļu uzkūdīšana Efesā uz pagānu grāmatu dedzināšanu sārtā.
Šo psiholoģisko portretu, kurš veidots uz «Apustuļu darbu» sniegtā materiāla pamata, vēl papildina Pāvila vēstules, kurās viņš ieskicē savu garīgo ģīmetni. Tā ir impulsīva, vaļsirdīga atzīšanās, ko sniedz savas sūtības degsmes pārņemts cilvēks. Lasīdami šīs vēstules, mēs gara acīm it kā skatām to autoru — maza auguma, rosīgu, neglītu ebreju ar satrauktu inteliģenci, nemitīgi mētājamies starp izjūtu galējām pretišķībām. Poļu Bībeles pētnieks E. Dombrovskis savā grāmatā «Tarsas Pāvila vēsture» viņu raksturo šādi: «Tā bija pretmetu un paradoksālu noskaņu pilna personība. Psihiska depresija tajā apvienojās ar neparastu drosmi, pazemība ar lepnumu, pret pretinieku vērsta augstprātība un kodīgs izsmiekls ar gandrīz vai mātišķu sirsnīgumu attieksmē pret uzticīgajiem ticības brāļiem.»
Tomēr katoliskā pētnieka vērtējums liekas pārmērīgi maigs, jo Pāvils pret pretiniekiem vērsās ne tikai ar «augstprātību un kodīgu izsmieklu». Reizēm strīdā ar tiem viņš eksplodēja neapvaldītā niknumā un, uztiepdams savas domas, nogāja līdz atbaidošam fanātismam. Otrajā vēstulē korintiešiem Pāvils tos pasludina par viltus apustuļiem un pielīdzina sātanam, kas «izliekas par gaismas eņģeli» (11:13—15). Sīs pašas vēstules citā parītā Pāvils viņiem piedraud ar šādiem vārdiem: «To jau es esmu teicis un saku arī tagad, kā otrreiz pie jums būdams, tā tagad no tālienes, visiem, kas jau grēkojuši, un visiem pārējiem, ka es nesaudzēšu nevienu, ja atkal nākšu pie jums» (13:2). Taču kulmināciju Pāvila ekstrēmisms sasniedz vēstulē galatiešiem, vēršoties pret tiem saviem ticības brāļiem, kuru uzskati nebija viņam pa prātam: «Bet ja ari mēs vai kāds eņģelis no debesīm jums sludinātu citu evaņģēliju nekā to, ko esam jums pasludinājuši, lāsts pār to! Kā jums jau agrāk esam sacījuši, tā arī tagad vēlreiz saku: ja kāds jums sludina citu evaņģēliju nekā to, ko jūs esat saņēmuši, lāsts pār to!» (Pāvila vēstule galatiešiem, 1:8—9).
Toties mēs varam piekrist E. Dombrovskim, kad viņš raksta, ka attiecībā pret uzticīgajiem ticības brāļiem, kuri viņam bija paklausīgi, Pāvils varējis izturēties ar mātes sirsnīgumu. «Apustuļu darbos» mēs patiesi atrodam pāris aizkustinošu atvadīšanās ainu, kuras liecina, cik iemīļots Pāvils bijis savu vistuvāko mācekļu un biedru pulciņā.
Vispirms šeit atcerēsimies atvadīšanās ainu Milētā, kur bija ieradušies ticīgie no Efesas, lai izvadītu Pāvilu uz kuģi, ar kuru viņš uzsāka braucienu uz Jeruzalemi. «Bet visi gauži raudāja, metās Pāvilam ap kaklu un to skūpstīja, visvairāk noskumuši par vārdiem, ko viņš bija sacījis, ka tie vairs neredzēšot viņa vaigu» («Apustuļu darbi», 20:37—38). Vēlāk tas pats atkārtojās Tīrā un Ce- zarejā, kur ticīgie kopā ar sievietēm un bērniem atvadījās no apustuļa, it kā nojauzdami, kas viņu sagaida Jeruzalemē.
Pirmajā vēstulē korintiešiem Pāvils pierāda, ka viņš šādu mīlestību bija pelnījis, jo pats bijis šķīstas mīlas pārpilns. Tikai cilvēks, kurš zināja, kas īsti ir mīla, varēja radīt tik spārnotu mīlas cildinājuma himnu, kura pieder pie visskaistākajiem paraugiem, ko sniegusi pasaules literatūra. Šīs rindas ir vispārpazīstamas, taču pieminēsim tās, lai šie degsmes pilnie, sajūsmīgie, muzikālie vārdi vēlreiz ieskanētos mūsu ausīs:
«Ja es runātu ar cilvēku un eņģeļu mēlēm un man nebūtu mīlestības, tad es būtu skanošs varš vai šķindošs zvārgulis.