Un ja man būtu pravieša dāvanas, un ja es zinātu visus noslēpumus un atziņas dziļumus, un ja man būtu pilnīga ticība, ka varētu kalnus pārcelt, bet nebūtu mīlestības, tad es neesmu nekas.
Un ja es visu savu mantu izdalītu nabagiem un nodotu savu miesu, lai mani sadedzina, bet man nebūtu mīlestības, tad tas man nelīdz nenieka.
Mīlestība ir lēnprātīga, mīlestība ir laipna, tā neskauž, mīlestība nelielās, tā nav uzpūtīga.
Tā neizturas netikli, tā nemeklē savu labumu, tā ne-( apskaišas, tā nepiemin ļaunu.
Tā nepriecājas par netaisnību, bet priecājas par patiesību.
Tā apklāj visu, tā tic visu, tā cer visu, tā panes visu.:
Mīlestība nekad nebeidzas, kaut arī pravieša dāvanas beigsies, valodas apklusīs, atziņa mitēsies.
Tas ir mazums, ko zinām, un tas ir mazums, ko mā< cām.
Bet, kad pilnība nāks, tad tas, kas ir mazums, zudīs.
Kad biju bērns, es runāju kā bērns, man bija bērna prāts un bērna domas; bet kad kļuvu vīrs, tad atmetu bērna dabu.
Mēs tagad visu redzam mīklaini, kā spogulī, bet tad vaigu vaigā; tagad es atzīstu tik pa daļai, bet tad atzīšu pilnīgi, kā es pats esmu atzīts.
Tā nu paliek ticība, cerība, mīlestība, šīs trīs, bet lielākā no tām ir mīlestība» (Pāvila pirmā vēstule korintiešiem, 13:1—13).
dzejojums un patiesība
Iztirzādami «Apustuļu darbus», mēs vairākus fragmentus pakļāvām kritiskai analīzei un nonācām pie pārliecības, ka tajos stāstītais nav atzīstams par vēsturisku patiesību. Tagad rodas jautājums, kā novērtēt «Apustuļu darbus», kopumā, vai tos var nopietni uzskatīt par avotu, kas satur autentiskas ziņas par agrīno kristietību. Bībeles zinātnieku domas šajā jautājumā ir diametrāli pretējas: daži bez jebkādiem iebildumiem atzīst, ka tie ir pilnīgi ticams ziņu avots, turpretim citi to apšauba un pat nonāk tik tālu, kā, piemēram, pazīstamais protestantu Bībeles pētnieks Mārtiņš Dibeliuss, kurš tos uzskata par īsu noveļu krājumu.
Nedrīkst aizmirst, ka «Apustuļu darbi» radušies pārdesmit gadu pēc Pāvila nāves, tātad laikā, kad aculiecinieku paaudze Jau bija apmiruši. «Apustuļu darbu» autoram acīmredzot nav bijuši pieejami informācijas avoti, un viņš nav zinājis pat Pāvila vēstules. Tāpēc viņš bijis spiests izmantot nostāstus, kas tautā izplatījās no mutes mutē. Tomēr šie nostāsti, lai gan tos stipri iekrāsojusi folklora, teiksmas un lokāli ticējumi, izauguši no konkrēta vēsturiska pamata. Efesā, piemēram, droši vien kaut kādi nēmieri bija izcēlušies, taču tautas iztēle pārveidoja to raksturu un apmērus, lai parādītu, cik stipra un visaptveroša jau tolaik bijusi kristietība, un tādā veidā uz glaimojoša pjedestāla paceltu Pāvilu.
«Apustuļu darbu» autors ar apbrīnojamu lētticību uzskatījis par patiesiem visus dzirdētos nostāstus un bez- kritiski tos iekļāvis savā vēstījumā. Tādā veidā tekstā nokļuvis morāli apšaubāmais incidents ar Ananijas un Sapfiras nāvi, kā arī nemitīgā eņģeļu un ļauno garu iejaukšanās cilvēku dzīvē.
Brīnumaino izdarību skaits šeit ir visai prāvs, no brīnišķīgas sirdzēju izdziedināšanas līdz mirušo pamodināšanai. Ir pat viens tāds atgadījums, kad gars pārnesis apustuli Filipu no vienas pilsētas uz otru. Tāda veida pārdabiskus notikumus «Apustuļu darbos» esam saskaitījuši ne mazāk kā divdesmit divus.
Rodas jautājums, vai «Apustuļu darbu» autors patiešām bijis tik lētticīgs. Varbūt viņa nodoms nemaz nebija rakstīt vēsturisku darbu, bet gan vienkārši reģistrēt to visu, kas viņa laikā ticis stāstīts par Pēteri un Pāvilu? Citiem vārdiem izsakoties, apzināti kompilēt hagiogrā- fisku un didaktisku darbu, lai stiprinātu ticīgos, kuru vidū vairums bija vienkārši, fantastisku nostāstu valdzinājumam viegli pakļaujami ļaudis.
Jāatzīstas, ka šī pēdējā tēze ir vienīgi pieņēmums un nav nopietni izvirzāma. Toties nerada šaubas «Apustuļu darbu» autora pārliecība, ka viņš pārstāsta patiesus notikumus. Taču šādā gadījumā kaut kā ir jāizskaidro, kāpēc viņš aprakstījis visas šīs neticamās lietas, kuras grauj mūsdienu lasītāju ticību viņa stāstījumam. «Apustuļu darbu» autora aizstāvji aizrāda, ka tajā laikā vēstures rakstīšana drīzāk bijusi māksla, nevis zinātne, un autoram nedrīkstētu pārmest to, ka viņš nav aizsteidzies priekšā savam laikmetam. Ja uz viņu attiecinātu mūsdienu zinātniskās historiogrāfijas prasības, tas, pēc šo pētnieku domām, būtu brēcošs anahronisms.
Ar šāda veida argumentāciju mēs sastopamies jo bieži, bet tajā slēpjas principiāls pārpratums. Runa taču nav par to, ko domājis un kam ticējis subjektīvi pats autors, un kāda bijusi viņa vēstures koncepcija. Lai arī vispār tie ir interesanti jautājumi, tomēr mums, viņa darba lasītājiem, svarīgs ir kas cits. Mūs interesē atbilde tikai uz konkrēto jautājumu: cik lielā mērā uz autoru var paļauties kā uz vēsturnieku un kas viņa stāstījumā atbilst objektīvajai vēstures patiesībai.
Turklāt pieminētā argumentācija, šķiet izejam no pagātnes aplamas izpratnes. Tieši grieķi bijuši vēstures racionālas izpratnes atklājēji. Tāds, piemēram, pragmatiskās historiogrāfijas radītājs kā Tukidīds jau kādus pieci simti gadus pirms «Apustuļu darbu» parādīšanās no aprakstīto vēsturisko notikumu norises izslēdza jebkādu pārdabisku faktoru iejaukšanos, uzskatīdams, ka viss reālā pasaulē notiekošais ir tikai cilvēku rīcības rezultāts.
«Apustuļu darbi» uzrakstīti grieķu valodā, tātad tie ietilpst tai pašā lielajā kultūras lokā kā «Peloponēsas kara vēsturē». Un tomēr mēs nevaram sacīt ka «Apustuļu darbi» kā vēsturisks apcerējums pārstāvētu savu laikmetu. Pilnīgi pretēji — ar daždažādiem brīnumiem un neticamiem notikumiem pārblīvētos «Apustuļu darbus» noliekot blakus apbrīnojami gaišajiem grieķu vēsturnieku intelektuālajiem sasniegumiem, mēs nevaram atvairīt iespaidu, ka historiogrāfijas attīstībā «Apustuļu darbi» zināmā mērā iezīmē nepārprotamu regresu.
To autors, kā jau mēs esam atzīmējuši, aprakstītos vēstures notikumus bieži vien ir pārspīlējis vai pat sagrozījis, bet citus, tautas iztēlē pārveidotus, tikai pasīvi reģistrējis. Efesā notikušo nemieru apraksts, kuru mēs tikām pārrunājuši, šajā ziņā ir tipisks piemērs.
Tomēr «Apustuļu darbos» ir vēl kāda cita epizode, kura mums dod iespēju līdzīgā kārtā izsekot autora metodei. Šeit mēs domājam slaveno runu, kuru Pāvils noturējis Atēnu areopāgā. Apgalvodams, ka viņš kādā grieķu svētnīcā redzējis altāri ar uzrakstu «Nepazīstamajam dievam», apustulis to izmanto par pierādījumu, ka grieķi un kristieši būtībā godina vienu un to pašu dievu un ka viņus vieno monoteisms. Tādi altāri patiesi bijuši daudzās Grieķijas svētnīcās, starp citu, arī Olimpā un Atēnās. To apstiprina daudzi grieķu rakstnieki, piemēram, Pausanijs, Diogēns Laerts un Filostrats. Taču viņi visi attiecīgo uzrakstu min daudzskaitlī: «Nepazīstamiem dieviem» (agnostis theois). Viņu versiju apstiprina arheoloģiskie izrakumi, kas 19. gadsimta beigās izdarīti Atēnās un Pergamonā. Tur tiešām atrastas līdzīgas veltījumu plāksnes, kaut arī sadrupušas, taču vēl tādā stāvoklī, ka tās bija iespējams izlasīt, un tajās runa ir nevis par dievu, bet par dieviem. Šo veltījumu jēga ir skaidra: grieķi šādā veidā gribējuši nodrošināties tam gadījumam, ja izrādītos, ka pastāv vēl citi dievi, kuru vārdi viņiem nav zināmi.
Tātad šiem uzrakstiem nav nekā kopīga ar mono- teismu. Kas vainojams pie tā, ka līdzīga aplama versija vispār radusies? E. Dombrovskis norāda uz pašu Pāvilu. «Tā vien liekas,» viņš raksta savā monogrāfijā, «ka Pāvilam nemaz nevajadzēja redzēt altāri ar uzrakstu vienskaitlī, bet viņš lietoja tādu izteicienu, kurš sevišķi labi atbilda viņā nolūkiem.» Citiem vārdiem sakot, šis pētnieks domā, ka Pāvils apzināti daudzskaitli uzrakstā aizstājis ar vienskaitli, lai panāktu iecerēto oratorisko un propagandisko efektu.