Vai pazīstamā Bībeles pētnieka spriedums ir pareizs? Liekas, ka aiz dažādiem apsvērumiem uz šo jautājumu jāatbild noliedzoši. Nedrīkstam aizmirst, ka Pāvils runāja Atēnās un ar atēniešiem, tātad apstākļos, kur vispārzināms bija šāda veltījuma uzraksta patiesais skanējums. Vai Pāvils būtu iedrošinājies mānīties ar savu argumentu tādu cilvēku priekšā, no kuriem katrs tūlīt varēja to atmaskot kā viltojumu? Mums šķiet, ka Pāvils bija pārāk inteliģents, pārāk pieredzējis atklātības darbinieks un orators. Pāvilu taču sagaidītu izsmiekls, un viņam uz visiem laikiem vajadzētu šķirties no cerībām, ka izdosies pievērst grieķus savai mācībai.
Tātad mēs nonākam pie slēdziena, ka Pāvils savā runā Atēnu areopāgā — ja vien vispār tāda runa sacīta — nevarēja izmantot līdzīgu argumentu. Tāpēc tas drīzāk uzskatāms par «Apustuļu darbu» autora izdomu, kurš šo runu, tāpat droši vien arī visas citas, pats sacerējis atbilstoši saviem nodomiem. Tātad viņš ir atbildīgs par to, ka šī aplamā versija iekļuvusi Jaunajā derībā. Protams, noteikti gan nav iespējams izdibināt, vai viņš personīgi to izdomājis, vai arī bijis tikai starpnieks, kurš nekritiski pierakstījis ļaužu valodās daudzināto.
«Apustuļu darbu» autoram nevarētu pārmest to, ka viņš savā rakstījumā licis cilvēkiem runāt tā, it kā pats būtu sēdējis starp klausītājiem un cītīgi atzīmējis katru vārdu. Viņa izrīcība bija saskaņā ar tā laika konvencijām, ka aprakstāmo autoru mutē drīkst likt garas un skaisti veidotas runas. Tā rīkojušies gan Aleksandrijas Filons, gan Jozefs Flāvijs, gan Tukidīds un Līvijs, bet Tukidīds pat atklāti atzīstas, ka «Peloponēsas kara vēsturē» uzņemtās runas pats sacerējis pārliecībā, ka viņa varoņi dotajā situācijā tieši tā varējuši runāt.
Tāpat būtu novērtējamas daudzas it kā burtiski pierakstītās runas «Apustuļu darbos». Šodien vairs neviens neiedrošinās apgalvot, ka tās ir autentiskas un tieši tā runājuši Gamaliēls, Stefans, Pēteris vai Pāvils. To vēsturiskā nozīme patiesībā ir niecīga, vislabākā gadījumā tās mūs var interesēt kā paša autora literārās apdāvinātības izpausme vai viņa personīgo uzskatu izklāsts.
Pie vienas no šādām runām ir vērts pakavēties tuvāk, jo tā labi papildina to, ko mums līdz šim izdevies uzzināt par «Apustuļu darbu» autoru kā par vēsturnieku. Tā ir runa, ko Gamaliēls it kā teicis sinedrija, iestādamies par apustuļiem. Šās runas argumentācijā sastopamies ar rupjām vēsturiskām kļūdām. Runātājs min divas ebreju sacelšanās: Teodasa un Jūdas Galilieša vadītos nemierus. Par pirmo no tiem viņš tomēr nevarēja runāt tāpēc, ka šī sacelšanās sākās tikai desmit gadu vēlāk. Otro sacelšanos viņš hronoloģiski izkārto pēc pirmās, lai gan tad jau bija pagājuši četrdesmit gadi kopš šā notikuma.
Vainu par šīm aplamībām grūti uzvelt Gamaliēlam, labam rakstu zinātājam un Jeruzalemes augstākās tiesas loceklim. Tāpēc secinājums var būt tikai viens: šai runai nav pamatojuma nekādos vēsturiskos avotos, tā ir «Apustuļu darbu» autora izdoma. Bet reizē ar to arī liecība, cik vāji šis autors orientējies vēsturiskajā tematikā, pie kuras bija ķēries.
Cenzdamies sakomponēt aizraujošu un dramatisku darbu, viņš novārtā pametis hronoloģiju. Tālab mēs nevaram gūt skaidrību, kad noticis viens vai otrs atgadījums. Par vienīgo hronoloģiski noteikto ziņu, kāda šodien ir mūsu rīcībā, jāpateicas nevis viņam, bet arheoloģijai. No Delfos atrasta uzraksta izriet, ka prokonsuls Gallions, kura tiesas priekšā Pāvils stājās, Korintā uzturējies m. ē. 51. gadā. Šis apstāklis precizēja laiku, kad
apustulis darbojies šajā pilsētā, un tādā kārtā kļuva par atskaites punktu citu viņa biogrāfijas datu aplēsei.
«Apustuļu darbos» mēs lasījām par trim, vēstulēs neapstiprinātiem Pāvila misijas ceļojumiem, kuru laikā viņš pieredzējis gan veiksmes, gan visādas likstas, kas atgadījušās pirms viņa pēdējās uzturēšanās Jeruzalemē un Romā. Starp citu, mēs uzzinām, ka viņš vienu reizi ticis šaustīts un apmētāts ar akmeņiem, kā arī laimīgi pārcietis katastrofu jūrā. Bet izrādījās, ka arī šajā ziņā «Apustuļu darbu» autora informācija bijusi visai nepilnīga. Otrajā vēstulē korintiešiem (11:24—25) Pāvils pats raksta: «No jūdiem es esmu dabūjis piecas reizes četrdesmit sitienu bez viena. Trīs reizes dabūju rīkstes, vienreiz mani mētāja ar akmeņiem, trīs reizes biju ūdens briesmās, visu dienu un nakti biju jūras viļņu varā. Bieži biju ceļojumos, ūdens briesmās, laupītāju briesmās, briesmās savu ļaužu vidū, briesmās pagānu vidū, briesmās uz jūras, briesmās viltus brāļu starpā.»
Nav uzminams, kur, kad un kādos apstākļos Pāvils to visu pieredzējis. Katrā ziņā jau tas fakts vien, ka Pāvils trīs reizes piedzīvojis katastrofu jūrā, ir pietiekams pierādījums tam, ka pa jūru viņš ceļojis biežāk, nekā tas apgalvots «Apustuļu darbos». Šo aprakstu autora rīcībā droši vien bijis gadījuma rakstura nesakārtots biogrāfisks materiāls, kuru viņš pēc sava ieskata tad izkārtojis trijos ceļojumos pēc tajā laikā iecienītā simetriskās kompozīcijas principa. No- trūcīgā biogrāfiskā materiāla šādā veidā tad nu arī radies savdabīgs triptihs, tātad mākslīgs, uz papīra izdarīts, bet vēstures patiesībai neatbilstošs darbs.
Vispārliecinošāko pamatojumu šādam raksturojumam sniedz fakts, ka autors sava vēstījuma ietvaros bijis tik nekonsekvents, ka pats runā sev pretim, aizmirsdams, ko viņš rakstījis agrāk. Turklāt tas notiek tik svarīgā jautājumā kā Pāvila brīnumainās atgriešanās norise — tātad runa ir par notikumu, kurš baznīcai ir ārkārtīgi svarīgs un kurā, liekas, visam vajadzētu būt pilnīgi skaidram, lai nevarētu apšaubīt ne mazāko sīkumu.
«Apustuļu darbos» atrodam veselus trīs šā svarīgā notikuma variantus: vienreiz — paša autora sniegumā, bet divas reizes — Pāvila pārstāstījumā viņa runās Jeruzalemes tautai un ķēniņam Agripam. Šīm versijām kopīgs
ir tas, ka Jēzus Pāvilam nav parādījies personīgi, bet no debesīm piepeši atspīdējusi žilbinoša gaisma un bijusi dzirdama viņa balss. Taču pārējās šā notikuma detaļas nesaskan. Pirmajā versijā (9:7) Pāvila ceļa biedri stāvējuši kā mēmi, «balsi gan dzirdēdami, bet nevienu neredzēdami». Otrajā versijā (22:9) notiek pretēji, jo tie paši Pāvila pavadoņi «gan redzēja gaismu, bet balsi… nedzirdēja». Trešajā versijā (26:14) Pāvils kopā ar saviem pavadoņiem nokrīt zemē, tātad visi gan redzējuši gaismu, gan arī dzirdējuši balsi.
Divās pirmajās versijās Jēzus saka aptuveni vienu un to pašu: «Saul, Saul, ko tu mani vajā? Tev grūti nāksies pret dzenu b spārdīt», bet trešajā versijā viņš runā jau pavisam ko citu: «Bet celies kājās! Jo tāpēc es tev esmu parādījies, lai tu man kalpotu un apliecinātu, kā tu mani esi redzējis un kā es tev parādīšos, lai tevi izglābtu no šīs tautas un pagāniem, pie kuriem es tevi sūtu atvērt viņu acis, lai tie atgriežas no tumsas gaismā, no sātana varas pie dieva un dara darbus, kas grēku nožēlas cienīgi» (26:16—18).
Pilnīgi skaidrs, ka «Apustuļu darbu» autors Jēzum liek mutē pats savu doktrīnu par Pāvila lomu un nozīmi baznīcas vēsturē. Šajā piemērā redzam, cik bezrūpīgi viņš pārveido pat jau tradicionāli atzītus Jēzus izteikumus, ja tas bija nepieciešams viņa paša propagandas mērķiem. To darot, viņu ne mazākā mērā nemulsina tekstuālās atšķirības, kuras rodas stāstījumā un met ēnu uz tā ticamību.