Bet tagad ielūkosimies Pāvila vēstulēs, lai redzētu, kā viņš pats attēlo tikšanos ar Jēzu. Vēstulē galatiešiem ir vieta, kas izraisa dziļas pārdomas: «Bet kad tam, kas mani no mātes miesām izredzējis un savā žēlastībā aicinājis, labpatika savu dēlu manī atklāt, lai es prieka vēsti par viņu nestu pagānu tautām, tad es tūdaļ negriežos pēc padoma pie miesas un asinīm, nedz nogāju uz Jeruzalemi pie tiem, kas priekš manis bija apustuļi, bet aizgāju uz Arābiju un atkal atgriezos atpakaļ Damaskā» (1:15—17).
Iznāk, ka pats Pāvils šo atgriešanās aktu raksturo kā iekšēju atklāsmi, kā dziļi subjektīva rakstura pieredzi. Tā ir viņa paša personīgā atzīšanās vēstulē, kuras autentiskums nav ticis apstrīdēts. Tālab grūti noliegt, ka šie apustuļa Pāvila vārdi ir vienreizēji nozīmīgi.
Turpretī «Apustuļu darbi», kas uzrakstīti dažus desmit gadus vēlāk, šo notikumu sniedz citā variantā, ko laiks un teiksmas stipri pārveidojušas. Tas jau ir rosīgās iztēles auglis, ko radījuši savā ticībā dedzīgi, bet vienkārši cilvēki, kuri šo baznīcai tik vēsturiski nozīmīgo momentu nav varējuši iedomāties citādi, kā vien liela brīnuma dramatiskās dekorācijās, ārēji iemiesotu ar gaismas žilbu debesīs, neredzamā Jēzus balsi un šās aizsaules parādības satriektiem aculieciniekiem.
Mūsu kritisko pārspriedumu gaismā «Apustuļu darbi» nav atzīstami par historiogrāfisku sacerējumu. Tiem piemīt tipiskas hagiogrāfijas iezīmes, jo pārāk daudz tajos visvisādu brīnumu un neticamu notikumu.
Taču ar to mēs negribam sacīt, ka tajos nebūtu itin nekā ticama. Tie ir patiesības un izdomu konglomerāts, kuram labi piederas Gētes pazīstamā darba nosaukums — «Dzejojums un patiesība». Par vēsturiskiem faktiem mēs droši varam uzskatīt to, ko autors pastāsta par Pāvila misijas darbību helēniskajās pilsētās, par konfliktiem, kādos viņš nokļūst šajās gaitās, un vispār par viņa nopelniem baznīcas labā. Tāpat vairāki viņa pārstāstīti notikumi un ziņas par atsevišķiem cilvēkiem, tās salīdzinot ar citiem vēstures avotiem, to skaitā ar Jozefa Flāvija darbiem, izrādījušies patiesi. Bez tam rodas iespaids, ka viņš labi pārzinājis visu, kas attiecas uz jūras ceļiem un kuģošanu Adrijas jūrā un Vidusjūrā, turklāt viņam labi pazīstamas bijušas paražas un sabiedriskās attiecības aprakstītajās zemēs.
Šajā nodaļā aplūkoto neskaidrību vidū varbūt visintriģējošākais ir tas fakts, ka «Apustuļu darbi» palikuši bez nobeiguma un stāstījums tajos apraujas pēkšņi un negaidīti. Pēc vētrainās sastapšanās ar Romas ebreju kolonijas pārstāvjiem Pāvils vēl divus gadus netraucēti sludinājis savu mācību. Bet kas noticis pēc tam? Kāpēc autors pēkšņi apklust tieši tajā brīdī, kad sākas visdramatiskākais Pāvila mūža posms un viņam jāstājas Romas tiesas priekšā, kur viņš, kā vēsta tradīcija, ticis notiesāts uz nāvi?
Vai «Apustuļu darbu» autoram būtu bijis kāds sevišķs iemesls izvairīties no šā notikuma aprakstīšanas? Nekādā ziņā! Pat ja Pāvils tiesā tiktu attaisnots, autors būtu varējis rādīt viņu kā uzvarētāju, turpretī notiesāšana un mocekļa nāve savukārt būtu vainagojums viņa pašaizliedzīgajai un nopelniem bagātajai darbībai. Tieši šādā mocekļa oreolā Pāvilu mums rāda mutvārdu tradīcija.
Kāds īsti noslēpums meklējams tajā faktā, ka autors pēkšņi apklust? Bībeles komentatori to izskaidro ar dažādiem iemesliem. Vieni apgalvo, ka bijusi vēl «Apustuļu darbu» trešā daļa, kurā aprakstits Pāvila tālākais liktenis līdz viņa mūža noslēgumam, bet šī daļa gājusi bojā lielajā Romas ugunsgrēkā 64. gadā. Liesmām plosoties, tām par upuri krituši veseli pilsētas kvartāli ar tūkstošiem namu un tajos dzīvojošiem cilvēkiem, bibliotēkām, arhīviem un pilīm. Vai gan šādos apstākļos kādā namā bojā iet nevarēja arī nelielais manuskripta tīstoklis, kas saturējis šo trešo daļu? Taču ne jau visi atzīst šo izskaidrojumu par pārliecinošu. Daži liek priekšā mīklas vienkāršāku atrisinājumu, proti, viņi domā, ka «Apustuļu darbu» autors gan gribējis, taču nav paguvis pabeigt savu sacerējumu, jo pats, tāpat kā Pāvils, nomocīts Nerona uzsāktajās kristiešu vajāšanās.
Sā izskaidrojuma piekritēji uzskata par iespējamu, ka Pāvils apbedīts masu kapā kopā ar citiem nepazīstamiem mocekļiem un nāvē palicis anonīms. Pēc viņu domām, tradīcija, ka Pāvilam nāves sods, nocērtot galvu, izpildīts atsevišķi un viņa cienītāji apustuli aprakuši savrupā kapā, ir bez jebkāda dokumentāla pamata. Nekāda Pāvila kapa, ko tik neatlaidīgi meklējuši arheologi, vienkārši nekad nav bijis.
Kā gan varēja notikt, ka tik rosīga kristietības izplatītāja varonīgā nāve palikusi neziņas miglā tīta? Bija taču Pāvila biedri, mācekļi un arī pretinieki, kuri kopā ar viņu dzīvoja Romā un tāpēc noteikti būs kaut ko dzirdējuši par viņa nāvi. Kāpēc viņi klusēja un tikai mutvārdu tradīcija, uz kuru grūti paļauties, pievērsās šim jautājumam, turklāt ar lielu nokavēšanos, daudz gadu pēc paša šā notikuma?
Tiek apgalvots, ka nāves brīdī Pāvila tuvumā neesot bijis neviena no viņa biedriem un mācekļiem. Tā secina pazīstamais Bībeles pētnieks Pouels Deiviss. Pēc viņa teorijas, Pāvils sava mūža visgrūtākā pārbaudījuma brīdī bijis pilnīgi viens. Kaut kādu atskārsmi par to varot gūt dažos «Apustuļu darbu» fragmentos. Puteolas ostā un Api ja forumā ticības brāļi viņu gan draudzīgi apsveikuši, bet vēlāk Pāvila tuvumā vairs nav manāmi. Ar viņu sarunājušies un polemizējuši tikai vietējās ebreju kolonijas vadītāji, bet arī tas beidzies ar skarbu šķiršanās ainu. Tāpēc nav nekāds brīnums, ka Pāvils, stādamies tiesas priekšā un moku stundā nolikdams galvu uz bendes bluķa, bijis pavisam vientuļš. Neviens nav painteresējies par viņa likteni, varbūt pat nav zinājis, kas ar viņu noticis. Pāvils atdevis savu dzīvību dziļas vientulības rūgtajā atskārsmē.
Pārsteidzošs ir tas, ka šai šķietami fantastiskajai angļu Bībeles zinātnieka interpretācijai ir zināms dokumentāls pamatojums. Savas teorijas atbalstīšanai Deiviss atsaucas uz diviem fragmentiem Pāvila otrajā vēstulē Timotejam. Vienā no tiem Pāvils šādos vārdos izsaka savu sarūgtinājumu: «Man pirmo reizi aizstāvoties, neviens nebija klāt, bet visi bija mani atstājuši. To lai viņiem nepielīdzina» (4:16). Kādā citā vietā viņš par savu stāvokli izsakās plašāk. Tur mēs lasām:_«Tu zini, ka ir novērsušies no manis visi tie, kas dzīvo Āzijā, viņu starpā Figels un Hermogēns. Lai tas kungs parāda žēlastību Onēsifora namam, jo viņš daudzkārt atspirdzināja mani un nekaunējās manu važu, bet, nonācis Romā, meklēja mani un atrada» (1:15—17).
Šo pantu tekstā ietvertā informācija ir viennozīmīga: brīdī, kad važās iekalto Pāvilu pārveda uz cietumu, vietējie draugi un biedri pēkšņi pazuda. Visi izklīda, jo «kaunējās» draudzēties ar cietumnieku un piesardzības dēļ labāk turējās tālāk no viņa. Gluži tāpat, kā bija izturējies Pēteris pret apcietināto Jēzu. Tāpēc arī saprotams, kāpēc Onēsiforam pēc atbraukšanas uz Romu vajadzēja taujāt pēc Pāvila un meklēt viņu pa visiem Romas cietumiem.
Šeit varētu iebilst, ka citētā vēstule Timotejam nav atzīta par autentisku, un tāpēc šo nostāstu varbūt ir sagudrojis tās nezināms autors. Tomēr grūti ticēt, ka tradīcija, kura necildina Pāvila biedrus, bet nostāda tos nepievilcīgā gaismā, varētu būt izzīsta no pirksta. Kaut kāds patiesības grauds šajā skumjajā stāstā droši vien slēpjas. Par komentāru šeit varētu noderēt mums jau zināmais fakts, ka Pāvila vēstules ilgus gadus bija pilnīgi aizmirstas un viņa popularitāte strauji samazinājās jau pat viņa mūža pēdējos divos gados, kad viņš dzīvoja Romā pilnīgi izolēts no paša dibinātajām kristiešu draudzēm. Pagāja desmitiem gadu, pirms sakas Pāvila ietekmes un morālās autoritātes renesanse.