Tradīcijas, kas attiecas uz Pāvila mocekļa nāvi, ir ārkārtīgi interesantas. 2. gadsimta baznīcas rakstnieks Tertuliāns stāsta, ka Pāvilam nāves sods izpildīts treju avotu tuvumā, kurus šodien dēvē par «Tre Fontane». Vioa līķi esot pievākuši dievbijīga matrona, vārdā Lucina, un apbedījusi ģimenes kapličā starp vīnogulājiem pie Osti- jas ceļa. Kad ķeizara Valeriāna valdīšanas laikā atjaunojušās kristiešu vajāšanas, ticīgie Pāvila un Pētera mirstīgās atliekas pārnesuši uz svētā Sebastjana katakombām, kur tās atradušās četrdesmit gadu. Konstantīns Lielais šīs relikvijas pēc tam licis ievietot marmora un sudraba sarkofāgā, bet pāri kapličai uzcēlis svētnīcu, kuru šodien dēvē par «svētā Pāvila baziliku ārpus mūriem».
Arheologi meklēja šo sarkoiāgu bazilikas pazemē, taču neko neatrada, izņemot dzelzs režģus, kuri it kā būtu senās kapličas fragments. Cita svētnīca, ko dēvē par «svētā Pāvila baznīcu pie Trejiem avotiem», uzcelta 5. gadsimtā it kā tajā vietā, kur Pāvilam izpildīts nāves sods. 1599. gadā tā tik radikāli pārbūvēta, ka no iepriekšējās celtnes vairs nekas nav atrodams. Šodien tur tikai rāda kolonnu, pie kuras Pāvils esot bijis piesiets nāves soda izpildei.
Pastāv tomēr vēl cita, varbūt pat labāk dokumentēta tradīcija. Vēstulē romiešiem, kuru visi lietpratēji atzīst par autentisku, Pāvils raksta, ka viņš gribot doties uz Spāniju un pa ceļam uz laiku iegriezīšoties pie vēstules adresātiem. Par šo nodomu viņš ieminas divas reizes, tātad viņa apņemšanās ir bijusi stingra (15:24, 28).
Vai apustulis savu nodomu būtu paguvis izpildīt? Šķiet, ka tas ir visai iespējams. Šeit mēs varam atsaukties uz nopietnu liecinieku, un proti, uz vienu no pirmajiem pāvestiem — Romas Klēmentu (ap 95. g.). Viņš runā par Pētera uzturēšanos Romā, bet par Pāvilu saka, ka tas «sasniedzis Rietumu robežas». Par «Rietumu robežām» tajos laikos dēvēta tieši Spānija. Piezīme par Pāvila izbraukšanu uz Spāniju atrasta ari kādā no 2. gadsimta dokumentiem, kuru 1740. gadā Milānā atklājis izcilais itāļu arheologs Muratori.
Interesanti, ka no R.omas Klēmenta piezīmes netieši secināms, ka Pāvils būtu notiesāts uz izraidīšanu trimdā.
Varbūt Romā notikušajā tiesas prāvā Pāvilam nepiesprieda nāvi, bet izraidīšanu? Romā šis soda veids ticis bieži pielietots, un viena no trimdas vietām bija tieši Spānija. Bet kāpēc nav uzglabājušās nekādas pēdas no Pāvila uzturēšanās tajā? Tas būtu izskaidrojams ar Ibērijas pussalas vētraino vēsturi: barbaru cilšu iebrukumiem, tur iestājušos haosu pēc Romas impērijas krišanas un ilgo mauru valdīšanas laiku.
Ceturtā nodaļa
JĒZUS -NOSLĒPUMAINA persona
KĀDS IZSKATĪJĀS JĒZUS?
Ja pārdomu brīdī mēs sev pajautātu, kāds tad Jēzus īsti izskatījies, mēs, sev par izbrīnu, apjēgtu, ka evaņģēlijos par to nemaz nav runa. Bet Galilietis taču tajos ir visur, viņš ir centrālā figūra visos evaņģēliju nostāstos, visās līdzībās. Un, lai gan šajos nostāstos viņš ar savu suverēno, no zemes būtnēm atšķirīgo personu paceļas visiem pāri, Jēzus tomēr vienlaikus ir tāds pats parasts cilvēks kā visi citi, ar saviem trūkumiem un vājībām. Klīzdams pa Galilejas un Jūdejas ceļiem, viņš labprāt ielaižas sarunās ar nejauši sastaptiem cilvēkiem, ciemojas draugu un paziņu mājās un, ja vien mēs ticam Jānim, nemaz nenoniecina aktīvu piedalīšanos līksmās kāzu dzīrēs. Kā visi mirstīgie, arī viņš pazina ciešanas, izmisumu, svārstības un šaubas, līdz savu dramatisko dzīvi beidza drausmīgā mocekļa nāvē pie krusta.
Ja mēs arī pieņemtu, ka evaņģēlistiem nav bijis nodoma rakstīt Jēzus biogrāfiju, tad tomēr liekas savādi, ka viņiem par Jēzus izskatu nav nekā, absolūti nekā ko sacīt. Viņi pat neieminas, vai Jēzus bijis liela vai maza auguma, skaists vai neglīts, kādā krāsā viņam bijuši mati vai acis, kā viņš ģērbies. Jēzus viņu stāstījumos ir nemateriāls, apbrīnojami neuzskatāms, it kā būtu valkājis burvju cepuri, kas viņu padarījusi neredzamu.
Vai apustuļi apzināti būtu izvairījušies no Jēzus ārējā izskata aprakstīšanas? Liekas, ka šādu aprakstu trūkums tikai vēlreiz apstiprina teoriju par evaņģēliju avotiem un to tapšanas apstākļiem. Evaņģēlisti, kā to konstatē daudzi biblistikas speciālisti, nebija aprakstāmo notikumu aculiecinieki, un viņiem nav bijis ziņu par to, kāds Jēzus izskatījies. Tie nerakstīja viņa biogrāfiju, bet sakopoja ticējumus, kurus par Jēzu bija dzirdējuši kristiešu vidū plašajā grieķu un romiešu pasaulē, rakstīja atrautībā no Palestīnas īstenības, kur Jēzus pavadīja savu dzīvi un kur kādreiz mita cilvēki, kas viņu bija pazinuši. Jēzus tēls. veicis tālu ceļu laikā un telpā un līdz neskaitāmiem viņa cienītājiem helēniskajā pasaulē nonāca jau sublimēts, zaudējis jebkādas miesiskas pazīmes, dievišķīgas gaismas apmirdzēts, ar vārdu sakot — de- humanizēts.
Par dažām Jēzus ārējā izskata iezīmēm mēs varam spriest netieši, dedukcijas ceļā tās atvedinot no atsevišķiem evaņģēliju pantiem, kuriem ar šo problēmu šķietami nav nekā kopīga. Kāpēc, piemēram, Jūdam Ģetze- manes dārzā vajadzēja Jēzu skūpstīt, lai uzrādītu viņu augstā priestera bendēm? Te neviļus prātā nāk doma: droši vien tāpēc, ka ārēji viņš ne ar ko īpaši neatšķīrās no citiem Jeruzalemes ebrejiem, bija tāds pats caurmēra semītu tipa cilvēks, kas izskata ziņā saplūda ar apkārtējo pūli.
Kā mēs zinām, Jēzus nav bijis askēts un viņam paticis būt cilvēku sabiedrībā. Droši vien arī apģērbā viņš nebūs bijis nolaidīgs, ja jau romiešu leģionāri, kas stāvēja sardzē pie krusta, uzskatījuši viņa drēbes par pietiekami vērtīgām, lai mestu kauliņus, kurš tās laimēs.
Par trāpīgu novērojumu mums jāpateicas lielajam angļu rakstniekam Herbertam Velsam. Savā monumentālajā «Pasaules vēsturē» viņš pievērš uzmanību tam apstāklim, ka krustā sistais Jēzus izdvesis garu daudz agrāk nekā pārējie tādai pašai nāvei nolemtie. Tas noticis tik ātri, ka Pilāts, kad viņam paziņojuši par Jēzus nāvi, esot šaubījies, vai Jēzus tiešām jau miris. No tā Velss acīmredzot dibināti secina, ka Jēzus droši vien bijis fiziski pavārgs un trausls.
Tomēr tas, ko par Jēzus ārējo izskatu starp rindām varam izlasīt Jaunās derības kanoniskajās grāmatās, kopumā sniedz tikai ļoti nepilnīgu un miglainu priekšstatu. Kristiešu kolektīvā iztēle tāda tukšuma nevarēja ciest, tāpēc, kārodama uzzināt ko vairāk par Jēzu, drīz šo robu sāka aizpildīt ar aizvien ikdienišķākiem sīkumiem. Šādā veidā par Jēzus izskatu radās nostāsti, kuri droši vien daļēji balstījās uz šādām vai tādām no Jeruzalemes uz helēniskajām pilsētām atklīdušām valodām.
Kā Jēzus izskatu iztēlojās viņa agrīno piekritēju masas? Dīvaini ir tas, ka par tuvākām ziņām šajā jautājumā mums jāpateicas vienam no vissīvākajiem kristietības ienaidniekiem, jau minētajam ķeizara Marka Aurēlija draugam Celsam. Pareizāk sakot, gan ne viņam pašam, jo Celsa pamflets līdz mūsu dienām nav saglabājies, bet gan baznīcas rakstniekam Origēnam, kurš savā polemiskajā traktātā «Pret Celšu» tik plaši citējis savu pretinieku, ka mums gandrīz burtiski zināmi visi galvenie Celsa slēdzieni.