'Lūk, ko Origēna izklāstā raksta Celss: «Ja viņā (Jēzū) patiesi būtu iemājojis dieva gars, tad viņam būtu vajadzējis atšķirties no citiem ar sejas skaistumu un auguma diženumu, tāpat ar daiļrunību. Nav taču domājams, ka tāds, kura miesās ir kas dievišķīgs, ne ār ko neatšķirtos no pārējiem. Tomēr ļaudis runā, ka Jēzus bijis necila auguma cilvēks, bet viņa seja tik neglīta, ka likusies pat pretīga.»
Tas bija tipisks antīkās pasaules cilvēka uzskats: grieķu un romiešu mitoloģijas garā audzināts, viņš nespēja iedomāties, ka dievs iemājotu tādā cilvēkā, kurš neizceltos ar pilnīgu miesas daiļumu. Tas, ka Jēzus bijis neglīts, Celsam likās neapgāžams arguments pret viņa dievišķo dabu.
Bet vai tā laika kristieši patiesi Jēzu iztēlojās tādu, kādu viņu mums rāda Celss? Izrādās, ka jā, jo to visā pilnībā apstiprina baznīcas rakstnieks Tertuliāns. Savos polemiskajos dialogos ar Pāvila piekritēju un Vecās derības pretinieku Markionu viņš Jēzu apraksta šādi: «Viņa izskatam trūka jebkāda skaistuma un pievilcības. Patiesi, vai jel maz atrastos tāds drosminieks, kurš nodarītu kauču vismazāko kaiti ar ārkārtēju skaistumu apveltītam un debess spozmes apmirdzētam augumam? Kurš gan būtu apspļaudījis tādu seju, ja nebijis neglītuma, ko Jēzus Kristus bija pieņēmis un kas viņu padarīja nicināmu ļaužu acīs, tā ka šis vaigs šķita tikai apspļaudīšanu pelnījis?»
Tertuliāns — un tas mums ļoti svarīgi — pie reizes atklāj arī pirmavotu, kurš tajā laikā paskubinājis Jēzus ārējo veidolu iztēloties tik neizskatīgu. Izrādās, ka šeit mēs sastopamies ar vienu no daudziem savā ziņā vienreizīga domāšanas veida piemēriem, par kuru šajā grāmatā jau minēts un kuram mēs vēlāk veltīsim lielāku vērību. Izrādās, ka toreizējie Jēzus piekritēji, dziļi ticēdami, ka Vecajā derībā atrodamiem pravietojumiem par mesiju pilnīgi jāattiecas uz Jēzus dzīvi, šos pareģojumus izmantoja vislabākos nolūkos, lai tēlaini rekonstruētu tos Jēzus dzīves fragmentus, par kuriem viņiem nekas nebija zināms vai kuru vispār nemaz nav bijis.
Tā, piemēram, Tertuliāns, attēlodams Jēzus ārējo izskatu, atklāti atsaucas uz Jesajas pravietojuma slaveno fragmentu, kurā lasāms: «Viņš, tā kunga kalps, uzauga neticīgā pūļa priekšā kā atvase un kā saknes atzarojums izkaltušā zemē. Viņam nebija nekāda izskata, nedz arī kāda skaistuma, lai mēs to ar labpatiku uzlūkotu; tur nebija arī nekā ārēji redzama, lai mēs viņā būtu atraduši ko patīkamu. Taisni otrādi, viņš bija nicināts, labākie ļaudis no viņa vairījās, vīrs, kam nebija svešas sāpes un kas bija norūdīts ciešanās, tāds, kura priekšā aizklāja vaigu, tā nicināts, ka mēs viņu ne par ko neturējām. Taču viņš nesa mūsu sērgas un ciešanas, un mūsu sāpes viņš bija uzkrāvis sev, kurpretī mēs viņu uzskatījām par sodītu, dieva satriektu un nomocītu» (Jesajas grāmata, 53:2—4).
Te jāpasvītro, ka visi autori, kurus mēs nule pieminējām, dzīvojuši 2. gadsimta otrajā pusē, tātad viņi atspoguļoja tās paaudzes uzskatus, ko no Jēzus nāves atdalīja vairāk nekā gadsimts.
Laikmetā, kad cilvēka vidējais mūža ilgums bija visai mazs, gadsimts uzskatāms par milzīgi garu laika posmu. Tātad ne tikai «helēnistu» dumpis, apustuļa Pāvila refor- mistiskā doktrīna un Jeruzalemes nopostīšana viņus šķīra no notikumiem Galilejā un Jūdejā, bet arī laika straujais tecējums, kurš bija izskalojis paaudžu vēsturisko atmiņu, atbrīvodams ceļu leģendai. Tieši šāda leģenda ir arī nupat sniegtais, uz Vecās derības pravietojumu plašu un patvaļīgu iztulkojumu dibinātais Jēzus ārējā izskata apraksts.
Origēns, polemizēdams ar Celšu, izvirza tēzi, ka tieši Jēzus neizskatīgumā rodams viņa dievišķīguma pierādījums. Pēc Origēna domām, šādā veidā Jēzus tēlā izpaužas gara pārākums pār iznīcīgo miesu. Turklāt Jēzus šādā koncepcijā bija kļuvis tuvs un saprotams nabadzībā un apspiestībā dzīvojošām viņa piekritēju masām. Tas bija pēc viņu līdzības veidots Jēzus, dievinātais un mīļotais, kurš savā necilībā simbolizēja viņu pašu dzīves nožēlojamo likteni.
Taču pienāca laiks, kad kristiešu iztēlē sāka gūt pārsvaru priekšstati, kuru cilme meklējama grieķu un romiešu mitoloģijā. Jēzus bijis dievs, tādēļ tam vajadzējis būt daiļa un cēla izskata vīram. Kristietībā vienkārši no jauna uzdīga pagānisma ideja par miesas un gara ideālo harmoniju. Šo jauno tendenci aizsāka Jānis Zeltamute, pretmetā tradīcijai apgalvodams, ka Jēzus bijis brīnumskaists.
Visspilgtāko izpausmi šis uzskats guva renesanses mākslā. Dedzīgais platonisma piekritējs Mikelandželo savā freskā «Pastarā tiesa» Siksta kapellā Jēzu attēloja kā skaistu jaunekli bez bārdas, izpelnīdamies pāvesta galma augstmaņu asu kritiku. Vēl pārsteidzošāka šajā ziņā ir Mikelandželo nepabeigtā skulptūra, kas uzstādīta pa kreisi no altāra Romas baznīcā «Santa Maria sopra Minerva». Jēzus tajā rādīts kā kails, labi noaudzis, grieķu dievam līdzīgs jauneklis ar krustu rokā. Svētuļu vidū šis tēls izraisīja veselu sašutuma vētru, tālab to apjoza ar smieklīgu bronzas gurnu apsēju. Plašajās masās šis tēls kļuva par kulta objektu, tā ka vienu tā pēdu arī nācās noklāt ar bronzas kārtu, lai marmoru pasargātu no ticīgo neskaitāmajiem skūpstiem.
Raksturīga liecība šai tendencei ir t. s. Lentula vēstule. To uzdod par atskaiti, ko Romas senātam esot nosūtījis Palestīnas prokonsuls. Tās autors savai priekšniecībai par Jēzu raksta šādi: «Viņš bija vienkāršs vidēja auguma cilvēks ar valdzinošu un cildenu seju. Noraugoties uz viņu, reizē gribējās viņu mīlēt un bīties. Mati viņam bija tumšbrūnā krāsā, gludi līdz ausīm, bet tālāk, kļūdami gaišāki un spožāki, cirtās novijās līdz pleciem, galvvidū pārdalīti ar šķirtni, kā tas nacariešiem parasts; piere viņam bija skaidra un mierīga, seja bez grumbām un lāsumiem un apliecināja mieru un spēku. Nevainojams bija deguna un mutes veidojums, bārda bieza, tādā pašā krāsā kā mati, acis zilganzaļas, spožas un dzīvas. Dusmās viņš bija bargs, pamācot — draudzīgs un smalkjūtīgs, ar līksmu nopietnību. Reizēm viņš raudāja, taču nekad nesmējās. Stāja cildena un vienkārša, rokas un pleci tīkami, runā nopietns, kautrīgs un mazvārdīgs, tā ka, atbilstoši pravieša izteicienam, viņu var nosaukt par «vistīkamāko skaistumā starp cilvēku dēliem.»»
Šo cildinājumu esot rakstījis augsts Romas ierēdnis savai priekšniecībai senātā. Un dīvaini, ka gadsimtiem ilgi tas uzskatīts par autentisku pat dažās izglītotu cilvēku aprindās. «Lentula vēstule» tika bieži iespiesta ar plašiem komentāriem, lai stiprinātu kristiešus viņu ticībā. Taču šodien zināms, ka šis apokrifs jeb, pareizāk sakot, rupjiem pavedieniem sadiegtais viltojums radies tikai 13. gadsimtā un pirmo reizi publicēts 1474. gadā.
Šajā sakarā ir vērts pieminēt 15. gadsimta humānistu un pāvesta Nikolaja V sekretāru Lorenco Vallu, kurš ir ļoti interesanta personība. Lorenco Valla bija viens no pirmajiem zinātniekiem, kurš Bībeles pētīšanā izmantojis tekstoloģiskās kritikas metodi, atklādams tajā daudzas pretrunas. Viņa racionālistisko Bībeles tekstu pētniecības metodi vēlāk pārņēma lielais humānists Roter- damas Erazms.
Valla prata novērtēt arī «Lentula vēstuli» un publiski to pasludināja par kāda viltvārža rosīgās iztēles radītu viltojumu. Tomēr šis drosmīgais un gaiši domājošais cilvēks, kas tik tuvu stāvēja pāvestam, netika uzklausīts, jo ļaudīm bija daudz patīkamāk un izdevīgāk ticēt, ka Jēzus bijis tāds, kā to savā atskaitē iztēlojusi Romas impērijas amatpersona, tātad šķietami objektīvs liecinieks.