Taču arī vecākais Jēzus portretējuma stils pilnīgi neizzuda. Atkarībā no kristiešu paaudžu garīgajām vajadzībām tas atkal reizēm atdzima, jo sevišķi klaji izpauz- damies gotiskajā mākslā. Šodien tas vēl rod iemiesojumu tautas koktēlniecībā.
Interesanti, ka jautājums par Jēzus ārējo veidolu jeb, izsakoties precīzāk, par viņa augumu no jauna atkal uzpeldējis pirms samērā neilga laika. Ieganstu šīm mūsdienu pārrunām deva lielu cieņu iemantojušais t. s. «Turīnas līķauts» — palags, kurā Arimatijas Jāzeps esot ievīstījis no krusta noņemto Jēzu. Uz linu auduma palaga redzams neskaidrs cilvēka auguma atveids rūsganā krāsā. Kāds Turīnas fotogrāfs 1898. gadā šo līķautu nofotografēja, un tad atklājās dīvainā parādība. Izrādījās, ka šis atveids ir negatīvs, līdzīgs tādam, kāds rodas uz tumsā ar attīstītāju apstrādātas fotofilmas. Fotoattēlā jau skaidri iezīmējas kaila, bārdaina, labi noauguša vīrieša apveidi no priekšas un muguras, ar naglu rētām uz rokām un kājām, kā arī ar 125 švīkām uz muguras. Redzama pat šķēpa dūriena brūce krūtīs un daudz sīku rētu galvā, kuras atvedina atmiņā ērkšķu kroni. Paskaidrojams vēl būtu tas, kā radušās divkāršās aprises — no priekšas un muguras. Mirušā augums uzlikts uz izklāta palaga, pēc kam ar vienu tā brīvo pusi līķis apsegts no virsas. Tādā kārtā radies dubultattēls, kurā vīrietis redzams no priekšas un muguras, pie kam abas puses galvas virsū saskaras.
Mediķi un ķīmiķi jau ilgus gadus pūlas noskaidrot, kā šāds attēls varēja rasties. Pārsvaru ņem domas, ka šajā gadījumā sākusies ķīmiska reakcija starp mirušā cilvēka ķermeņa izgarotiem amonjaka savienojumiem, mirrēm un aloji, ar kurām bijis piesātināts augums. Šeit jāpiemin arī šāds interesants fakts: daži nekritiski noskaņoti autori uzskata par iespējamu, ka, Jēzum augšāmceļoties, viņa augums izstrāvojis spēcīgu elektrisku lādiņu, izraisot minēto ķīmisko reakciju. Vēl jāpiebilst, ka visi evaņģēlisti patiesi piemin līķautu, kurā Jēzus bijis ievīstīts. Taču tikai Jāņa evaņģēlijā lasām par mirrēm un aloji, no kurām izgatavotās smaržvielas atnesis noslēpumainais Nikodēms.
Sabiedriskās domas spiests, Turīnas arhibīskaps 1969. gadā izveidoja speciālistu komisiju, kurai vajadzēja izlemt jautājumu, vai palags ir autentisks. Taču pirms runājam par tās darbību, aplūkosim vēl vienu, mūs šobrīd interesējošu jautājumu, kas saistīts ar šiem meklējumiem. Pētnieki bija pārliecināti, ka pēc aprisēm,' kas saglabājušās uz pārklāja, būs iespējams noteikt Jēzus auguma izmērus. Taču jocīgā kārtā pat tik niecīgā jautājumā nevarēja sasniegt vienprātību. Itāļu profesors Ni- kolo Miani un prelāts Gilo Riči aplēsa, ka Jēzus bijis 162,56 cm garš, bet pēc tēlnieka un anatomijas speciālista profesora Lorenco Ferri kalkulācijām iznāca, ka viņa augums pārsniedzis 182 cm. Milzīgā starpība izskaidrojama ar to, ka ķermeņa apveidi uz auduma nav iezīmējušies skaidri, bet ir izplūduši.
Tā mēs arī neuzzinājām, vai Jēzus bijis liela vai maza auguma. Un grūti atturēties no iespaida, ka visi šie prātojumi, strīdi un centimetru skaitīšana atgādina nenopietnu, tukšu blēņošanos. Vispirms jau tāpēc, ka līķauta autentiskums, neraugoties uz tā piekritēju izmisīgām pūlēm, pārliecinoši nav ticis pierādīts. To nespēja pat jau minētā ekspertu komisija, kurā taču bija iekļauti galvenokārt katoļi. Kad šīs komisijas loceklim, slavenajam tiesu medicīnas speciālistam profesoram Kordiļjam jautaja, vai viņš tic līķauta autentiskumam, profesors ar smaidu atbildēja: «Kā ticīgais es uz šo jautājumu atbildu: jā, bet kā ārsts: pagaidiet, lūdzu, kādu mirkli.» Tomēr šis mirklis pārvērties jau par gadiem, bet slavenā komisija vēl līdz šim nav izdarījusi nekādu sledzienu. Pat pāvests atturas ieņemt noteiktu viedokli, bet Turīnas arhibīskaps kardināls Pelegrino, kurš ir šā līķauta augstākais aizgādnis, izteicies, ka nav izdevies pierādīt, ka palags ir tas pats, kurš līdz 1204. gadam atradies Konstantinopolē. Tomēr nav dota atļauja izdarīt vienīgo drošo auduma vecuma noteikšanu ar oglekļa izotopa C14 palīdzību, aizbildinoties ar to, ka šim nolūkam būtu upurējams pārāk prāvs līķauta gabals.
Argumenti pret līķauta autentiskumu ir pārāk nopietni un to ir pārāk daudz, lai tos vienkārši neievērotu. Nedrīkstam aizmirst, ka dažādās baznīcās ir veseli četrdesmit šķietami autentiski līķauti. Turīnas līķauts parādījās tikai 1204. gadā, pēc tam kad krustneši ieņēma Bi- zantiju. Tas bija laiks, kad jo plaši uzplauka tirdzniecība ar viltotām relikvijām. Vēl līdz mūsu dienām dažādās baznīcās Eiropā glabājās 32 naglas, ar kurām Jēzus bijis piesists krustā, piecpadsmit svēto šķēpu, seši sūkļi, ar kuriem Jēzus dzirdināts, un liels daudzums drānu, par kurām leģionāri metuši kauliņus, u. c.
Konstantinopolē, sadalot laupījumu, minētais līķauts kritis franču bruņiniekam Oto de la Rošam, bet viņš to uzdāvinājis savam tēvam. Tālākais relikvijas liktenis visumā ir zināms.
Bet kas ar to noticis pirms 1204. gada? Gandrīz 1200 gadu pēc Jēzus nāves par to nekas nebija zināms, līdz līķauts pēkšņi parādījās tieši tajā laikā, kad sākās viltus relikviju masveida producēšana. Nekādu, kaut visniecīgāko ziņu par šo līķautu nav arī citādi tik bagātajās un precīzajās Bizantijas hronikās. Te mēs saduramies ar alternatīvu: vai nu viss par līķautu ticis tīšām noklusēts, vai arī tā vispār nemaz nav bijis. Kamēr šis milzīgais robs relikvijas vēsturē nebūs aizpildīts, tikmēr neviens loģiski domājošs cilvēks nevar ticēt līķauta autentiskumam.
Turklāt Bībeles pētnieki pret līķauta autentiskumu izvirza vēl vienu iebildumu, kam ir daudz lielāks īpatsvars. Un proti, fakts, ka uz tā atrodams ķermeņa nospiedums, ir pretrunā ar ebreju tā laika apbedīšanas paražām. Stingri ievērotais rituāls prasīja, lai mirušā augums tiktu ieziests un savīstīts apsējos, bet galva apklāta ar lakatu, kā mēs to, piemēram, lasām stāstījumā par Lācara pamodināšanu no miroņiem: «Un mironis iznāca; kājas un rokas tam bija autiem sasietas, un seja aizsegta ar sviedrautu» (Jāņa ev., 11:44). Jēzus augums, kā raksta poJu Bībeles pētnieks katoļu priesteris profesors E. Dombrovskis, «nevarēja nākt saskarē ar līķautu» un secina: «Iepriekš aprakstītais apbedīšanas rituāls šķiet izslēdzam iespēju, ka Turīnas līķauts varētu būt autentisks.» [2]
Tātad — ko mums īsti izdevies uzzināt par Jēzus fizisko veidolu? Atbilde var būt tikai viena: absolūti neko. Viss, ko mēs par šo jautājumu esam lasījuši, ir vai nu iztēles, vai tukšu prātojumu auglis, vai arī dievticīgas vēlmes. Ar vārdu sakot, mums šeit ir darīšana ar vistīrāko mitoloģiju. Gleznotāji un tēlnieki Jēzus izskatu iedomājās tādu, kādu viņiem to diktēja pašu iztēle un laikmeta gars. Jēzus tātad no pašiem kristietības aizsākumiem ir bijis neziņā tīts, noslēpumains tēls.
KUR UN KAD DZIMIS JĒZUS?
Daudzi lasītāji laikam būs pārsteigti, uzzinājuši, ka tāpat droši nav nosakāms arī Jēzus vecums. Mēs nezinām, kad viņš ir dzimis un cik viņam bijis gadu, mirstot pie krusta. Dažs labs mums ar izbrīnu atbildēs: kā tad tā? Lūka taču raksta, ka Jēzus savu darbību atklātībā uzsācis, kad viņam bijis trīsdesmit gadu (Lūkas ev., 3:23).
Tā jau nu gan būtu, taču evaņģēlists .Jānis, liekas, to noliedz, rakstīdams: «Tad jūdi viņam sacīja: «Tev vēl nav piecdesmit gadu, un tu būtu Ābrahāmu redzējis?»» (Jāņa ev., 8:57). Bet Jēzus viņu alošanos neizlabo, tatad klusēdams it kā apstiprina to, ko viņi saka. Lūka un Jānis šeit viens otram nepārprotami runā pretim, un, kā tas šajos gadījumos parasti mēdz būt, Bībeles pētnieki meklē kaut kādu šīs pretrunas atrisinājumu. Piemēram, viņi saka, ka Jēzum gan bijis trīsdesmit gadu, tikai viņš izskatījies vecāks. Šim argumentam nav nekāda pamatojuma, un tas pilnīgi no gaisa grābts. Grūti prasīt, lai kāds šādus minējumus ņemtu nopietni. Viens tomēr ir pilnīgi drošs: evaņģēlists Jānis šos piecdesmit gadus nav izdomājis, bet ebreju izteikumos atbalsojās uzskats, kāds tajā laikā bijis izplatīts noteiktās kristiešu aprindās. Turklāt pārsteidz vēl tas, ka Lūka tāpat Jēzus vecumu nosaka tikai aptuveni, tātad drošu ziņu viņam nav bijis.