Tādēļ rodas dibinātas aizdomas, ka ziņas par Jēzus vecumu nav nākušas no Palestīnas un nebalstās uz reālas informācijas. Tās varēja būt it kā Vecās derības un persiešu reliģijas izraisīto reminiscenču sakausējums vēl kopš tiem laikiem, kad ebreji atradās Bābeles gūstā. Šo avotu ietekmē ļaužu prātos bija izstrādājies stereotips priekšstats, ka tautu vadoņiem, reliģiju reformatoriem un atbrīvotājiem, uzsākot savu vēsturisko misiju, vajadzēja būt gadu trīsdesmit veciem, tātad sasniegušiem vīrišķīgu briedumu.
Tieši šādā vecumā ķēniņa tronī nāca Dāvids (2. Sa- muēla grām., 5:4), Jāzeps «stājās amatā Ēģiptes ķēniņa faraona priekšā» (1. Mozus grām., 41:46), bet Irānas reliģiskais reformators Zaratustra sāka sludināt savu mācību par Arimanu un Ormuzdu (6. gadsimtā p. m. ē.). Tādēļ nav nekāds brīnums, ka Jēzus piekritēji, kuriem nebija vajadzīgo datu par viņa šīs zemes dzīvi, pielietoja viņu apziņā dziļi iesakņojušos šablonu: Jēzum, tāpat kā Dāvidam un Jāzepam, sākot savu darbību atklātībā, vajadzēja būt gadu trīsdesmit vecam.
Kā jau minējām, par Jēzus piedzimšanu raksta tikai Matejs un Lūka. Tomēr katrs no viņiem savu stāstījumu saista ar atšķirīgiem vēsturiskiem faktiem, kas zināmi no citiem avotiem un ļauj aptuveni nosacīt šī notikuma laiku. Mateja evaņģēlijā mēs lasām, ka ķēniņš Hērods licis apkaut bērnus, kā arī par Jēzus vecāku bēgšanu uz
Ēģipti, bet Lūka izskaidro svētās ģimenes atrašanos Bet- lēmē ar to, ka Marijai ar Jāzepu tur vajadzējis būt sakarā ar tautas skaitīšanu, ko Jūdejā pavēlējis izdarīt Romas vietvaldis Kvirīnijs.
Diemžēl mums jāaizrāda, ka abas šīs versijas nav saskaņojamas un tāpēc nevaram tām ticēt. Pēc Mateja ziņām, Jēzus dzimis Hēroda valdīšanas laikā, taču zināms, ka Hērods miris 4. gadā p. m. ē. Pavēle par vīriešu kārtas bērnu apkaušanu viņam būtu jādod vēl agrāk, un Jēzum tai laikā vajadzētu būt vismaz gadu vecam. Līdz ar to iznāk, ka Jēzus dzimis 5. vai 6. gadā p. m. ē.
Bet Lūkas pieminētā tautas skaitīšana, kas izdarīta pēc Romas vietvalža Kvirīnija pavēles, kā mums tas zināms no drošiem vēstures avotiem, Jūdejā notikusi tikai m. ē. 6. vai 7. gadā. Citiem vārdiem sakot, ja mēs ticam Matejam, tad Jēzum tajā laikā vajadzēja būt jau paprāvam, ap divpadsmit gadu vecam zēnam. Tātad viņš toreiz nevarēja gulēt Betlēmē silītē, kā to pasakainā kārtā apraksta evaņģēlists Lūka.
Kristiešu Bībeles pētnieki, protams, pūlējās šās nesaskaņas abu evaņģēlistu stāstījumos nolīdzināt, taču diemžēl, izmantojot ne ar ko nemotivētus izdomājumus. Tā, viņi uzskata par iespējamu, ka tautas skaitīšana būtu varējusi notikt arī Hēroda valdīšanas laikā un tās izkārtošanai no Romas kā pilnvarotais tad būtu atsūtīts Kvirīnijs. Tādā gadījumā tautas skaitīšana un bērnu apkaušana būtu notikusi vienlaikus — aptuveni 7.—6. gadā p. m. ē.
Sai argumentācijai tomēr trūkst jebkāda pamata, un vēstures avotos neatrodam nekādu pēdu, ka šāda tautas skaitīšana tiešām notikusi. Turklāt, kā mēs tūlīt pārliecināsimies, visi šie spekulatīvie pūliņi ir gluži bezsaturīgi, jo kā viens, tā otrs vēstījums jau pēc sava satura rada nopietnas šaubas.
Tāpat ļoti apšaubāms ir tas, ka Hērods būtu pavēlējis apkaut visus vīriešu kārtas bērnus. Hērods patiesi bija licis nogalināt savu sievu, sievas māti, trijus dēlus un daudz citu radinieku. Viņa valdīšanas pēdējie gadi bija drausmīgu vardarbību, galma intrigu un asiņainu norēķinu periods. Bez tam ebreju patrioti un ortodoksālie priesteri Hērodu uzskatīja par nodevēju, jo viņš bija Romai iztapīgs un paklausīgs sabiedrotais. Tāpēc nav nekāds brīnums, ka visi Hērodu ienīda un par viņa pārmērībām klīda visbaismīgākās valodas. Tādā šausmu gaisotnē, protams, varēja rasties arī baumas par bērnu apkaušanu. Bet pārsteigumu rada tas, ka Jozefs Flāvijs, kas bija vērīgs vēsturnieks, sīvi ienīda Hērodu un neatstāja neievērotu nevienu tā izdarītu noziegumu, par bērnu apkaušanu pat neieminas. Vai patiešām niknais ebreju ķēniņa ienaidnieks būtu palaidis garām tādu viņam visai izdevīgu faktu? Drīzāk gan liekas, ka nekādas bērnu apkaušanas vispār nekad nav bijis un tā ir tikai viena no daudzajām teiksmām, ar kurām saduramies, uzmanīgi laspt evaņģēlijus.
Mums iespējams pat norādīt uz šās teiksmas avotu. Šajā ziņā palīgā nāk pats Matejs, kurš aizvien rūpējas, lai viss viņa stāstītais biitu saskaņots ar Vecās derības pravietojumiem. Hēroda noslepkavoto bērnu vecāku sāpes Matejs apraksta, izmantodams fragmentu no Jeremijas grāmatas (31:15), kurā ebreju mātes vaimanā par savu bērnu likteni, kad Nabuhodonosors pēc Palestīnas ieņemšanas 586. gadā p. m. ē. liek tos aizvest uz Babi- lonu. Mateja evaņģēlija otrajā nodaļā (17—18) lasām: «Tad piepildījās pravieša Jeremijas runātie vārdi: «Brēkšana bija dzirdama Romā, raudu un vaimanu daudz; Rā- hele apraud savus bērnus un nav iepriecināma, jo viņu vairs nav.»»
Bez tam šeit manāma skaidra analoģija ar Mozus dzimšanu. Teiksma stāsta, ka faraons sakarā ar to redzējis sapni, kuru gudrie iztulkojuši kā brīdinājumu, ka Ēģiptei draud iznīcība no nule dzimuša izraēliešu bērna. Tālab faraons licis apkaut visus vīriešu kārtas ebreju bērnus, bet Mozus, kā zināms, paglābās.
Ir skaidrs, ka šeit atkal sastopamies ar mums jau pazīstamo parādību, ka nezināmo Jēzus laicīgās dzīves gaitu rekonstruēšanai tiek meklēti norādījumi Vecajā derībā.
Tāpat kritiku neiztur Lūkas evaņģēlijā sniegtais stāstījums par tautas skaitīšanu, jo tas ir pretrunā ar to, kas šajā jautājumā zināms no vēstures. Vispirms, Hēroda valdīšanas laikā tādu skaitīšanu nevarēja izdarīt romieši. Hērods formāli bija suverēns valdnieks un Romas draugs, bet gudrie romieši neiejaucās savu klientu un sabiedroto šāda veida iekšējās lietās. Stāvoklis mainījās pēc Hēroda nāves. Viņa dēls Arhelājs zaudēja troni, un m. ē. 6. vai 7. gadā Jūdeja jau bija Romas province, ko pārvaldīja prokurators. Ir pilnīgi saprotams, ka, iekļaujot savas impērijas sastāvā tikko ieņemtu teritoriju, okupanti tur sarīkojuši tautas skaitīšanu, lai uzzinātu, par cik palielinājies viņu pavalstnieku skaits.
Taču šī skaitīšana nevarēja notikt tādā veidā, kā mums stāsta Lūka. Nav iedomājams, ka romieši prasītu, lai ļaudis dotos katrs uz savu dzimšanas vietu un tikai tur reģistrētos. Tā rīkojās vienīgi ebreji, kuriem divpadsmit cilšu tradīcija vēl aizvien bija dzīva. Viņiem bija svarīgi uzzināt ne tikai iedzīvotāju kopskaitu, bet arī to sadali pa ciltīm. Romiešiem šis jautājums bija absolūti vienaldzīgs, un kā praktiski administratori viņi šādu «tautu staigāšanas» sarīkošanu būtu uzskatījuši par absurdu. Tāpat kā tas tiek darīts mūsu dienās, viņi ļaudis saskaitītu tur, kur tie pašreiz dzīvo, kur tiem pieder īpašums un kur tie maksā nodokļus.