Skaidri jāapzinās, ka Mateja un Lūkas stāstījumos par Jēzus dzimšanu ir visai maz sakritības punktu, tā ka tie uzskatāmi par divām dažādām, grūti saskaņojamām versijām. Marijai eņģelis parādījies tikai Lūkas evaņģēlijā, un tas viņai paziņojis par dieva dēla un Dāvida troņa mantinieka piedzimšanu. Turpretim Matejam par to nekas nav zināms. Viņa evaņģēlijā eņģelis parādās sapņos tikai Jāzepam, lai paziņotu, ka Marija dzemdēs dēlu, kurš atpestīs savu tautu no grēkiem. Tāpat viņam eņģelis pavēl kopā ar māti un bērnu doties uz Ēģipti. Te jāpiezīmē, ka pārsteidzoša ir pasīvā loma, kāda šajā stāstījumā ierādīta Marijai. Viņa pati nemaz nesastopas ar eņģeli, bet tikai izpilda vīra pavēles. Seit droši vien atspoguļojas sievietes sociālā degradācija ebreju sabiedrībā, kurai evaņģēlijs galvenokārt bija domāts.
Liekas, ka doktrināli tik svarīgā jautājumā kā nākamā pestītāja dzimšanas apstākļi, nedrīkstētu būt nekā apšaubāma. Tomēr abi evaņģēlisti, kuri — kā jau tika sacīts — vienīgie par to rakstījuši, savos stāstījumos ir pretrunīgi arī tad, kad runā par notikumiem, kuri risinās pēc Betlēmes.
Matejs liek Jēzus ģimenei bēgt uz Ēģipti, no kurienes tā atgriežas Nacaretē tikai tad, kad saņemta ziņa par Hēroda nāvi. Turpretim Lūka stāsta par tās atgriešanos Nacaretē pēc astoņas dienas vecā Jēzus apgraizīšanas un par ierašanos Jeruzalemes templi, kur Jēzu kā pirmdzimto dēlu pēc Mozus likumiem vajadzēja veltīt dievam. iVeviena vārda šajā evaņģēlijā nav par bēgšanu uz Ēģipti. Ja ticam abiem evaņģēlistiem, iznāk, ka Jēzus ar saviem vecākiem vienlaicīgi bijis kā Nacaretē, tā 140 km tālajā Ēģiptē.
Bēgšana uz Ēģipti neapšaubāmi ir paša Mateja personīgs sagudrojums, kuram vēsturē nav gluži nekāda attaisnojuma. Ierosmi — kā Matejam tas jo bieži atgadās — viņš guvis no Vecās derības pravietojumiem, un pats to arī nemaz neslēpj, savā stāstījumā (2:15) piebilzdams: «Un palika tur līdz Hēroda nāvei, lai piepildītos tā kunga vārds, runāts ar pravieša muti: «No Ēģiptes es savu dēlu esmu aicinājis»» (Sal. ar pravieša Ho- zeja vārdiem: «… Es viņu, savu dēlu, atsaucu šurp no Ēģiptes» — 11:1).
Tuvāk ielūkojoties abās šajās versijās, redzams, ka, neraugoties uz lielajām atšķirībām, tās tiecas uz vienu un to pašu mērķi: iestāstīt, ka Jēzus dzimis Jūdejas pilsētiņā Betlēmē, lai gan Jēzus ģimenes pastāvīgā dzīves vieta bija Nacarete.
Tā bija tīri apoloģētiska izrīcība, jo Jēzus dzimšana Nacaretē, kas viņu padarītu par galilieti, nebūtu saskaņojama ar Vecās derības pravietojumiem. Dāvida pēctecim, nākamajam Izraēla ķēniņam, vajadzēja būt Jūdas cilts piederīgajam un piedzimt sava priekšteča dzimtajā pilsētā. Tā taču bija pasludinājis pravietis Miha, sacīdams: «Bet tu, Betlēme Efrata, kas tu esi nolikta necilā vietā starp tūkstošām Jūdas pilsētu, no tevis nāks tas, kam jābūt par valdnieku Izraēlā un kā izcelsme meklējama sensenajos laikos, mūžības pirmlaikos» (Mihas grām., 5:1).
Seit jāņem vērā, ko Jūdejas ebreju acīs nozīmēja būt galilietim. Vispirms jāatzīmē, ka Galileja, sevišķi tās ziemeļu daļa, nav uzskatāma par tīri ebrejisku zemi, jo tās iedzīvotāji bija stipri sajaukušies ar pagānu tautībām, galvenokārt ar grieķiem. Grieķu valoda tur bija dzirdama tikpat bieži kā aramiešu valoda, tāpēc ir iespējams, ka Jēzus tekoši runājis arī grieķu valodā, protams, tautas sarunu izloksnē, t. s. «koinē». Tādēļ arī Galilejas ebreji, pateicoties helēniskām ietekmēm, bija samērā liberāli reliģijas jautājumos. Šajā ziņā viņi stipri atšķīrās no saviem tautas brāļiem Jūdejā, piekopa paši savas reliģiskas ieražas un rituālus, jā, pat runāja savā īpatnējā aramiešu dialektā, kuru Jūdejas ebrejiem bija pagrūti saprast. Ļaudis šeit bija lepni, neatkarīgi, dumpīgi un atradās nemitīgā opozīcijā ne tikai pret romiešu okupantiem, bet arī pret ortodoksāli noskaņotajiem Jeruzalemes priesteriem. Antagonisms, kurš pastāvēja starp šiem diviem ebreju tautas atzarojumiem, bieži vien pārvērtēs savstarpējā naidā un nicinājumā.
Kad Filips, sastapis Nātānaēlu, teica: «Mēs esam to atraduši, par ko Mozus bauslībā un pravieši rakstījuši, Jēzu no Nacaretes, Jāzepa dēlu», Nātānaēls atcērt: «Vai no Nacaretes var nākt kas labs?» (Jāņa ev., 1:45—46). Bet dramatiskajā ainā, kurā Pēteris noliedz Jēzu, pie Pētera pienākusī kalpone viņam saka: «Tu arīdzan biji kopā ar Jēzu Galilieti», bet, kad Pēteris izbīlī to noliedz, arī citi apgalvo: «Patiesi, arī tu esi viens no tiem, jo tava izruna jau tevi nodod» (Mateja ev., 2,6:69, 73).
Teologiem, kuri pūlējās Jēzu pasludināt par ebreju mesiju, aizvien lielas grūtības sagādāja tas, ka viņu uzskatīja par galilieti un nacarieti. Ar šiem Jēzus pievārdiem mēs visnotaļ sastopamies evaņģēlijos un «Apustuļu darbos». Pat Jēzus piekritējus jau pēc viņa nāves sauca par nacariešiem, bet ne par betlēmiešiem. Kad Nikodēms mēģina Jēzu aizstāvēt, tad Jāņa evaņģēlijā ebreji viņam atbild: «Vai arī tu esi galilietis? Izdibini un raugi, ka no Galilejas neceļas neviens pravietis» (7:52). Kādā citā šā paša evaņģēlija vietā lasām: «Daudzi no tautas, kas šos vārdus dzirdēja, sacīja: «Šis tiešām ir gaidāmais pravietis.» Cits sacīja: «Šis ir Kristus». Bet citi sacīja: «Vai gan no Galilejas jānāk Kristum? Vai nav sacīts rakstos, ka Kristus nāk no Dāvida dzimuma, no Betlēmes pilsētiņas, kur dzīvoja Dāvids?» Tā šķelšanās cēlās tautā viņu dēļ» (7:40—43).
Citētie ebreju izteikumi rāda, ka evaņģēlija autors, kā arī kristieši, kuru vidē viņš darbojies, bija dziļi pārliecināti, ka Jēzus ir Nacaretē dzimis galilietis. Nevienam citēto sarunu dalībniekam un tāpat pašam evaņģēlija autoram ne prātā nenāca atspēkot ebreju argumentāciju, it kā nebūtu nekādu šaubu, ka Jēzus pēc izcelsmes ir galilietis. Tāpēc taisnība ir vācu Bībeles pētniekam Dāvidam Strausam, kurš savā pazīstamajā monogrāfijā par Jēzus dzīvi raksta: «Ja Matejs un Lūka apgalvo, ka Jēzus tikai uzaudzis Nacaretē, bet dzimis Betlēmē,
tad viņi to dara drīzāk aiz dogmatiskiem, bet ne vēsturiskiem apsvērumiem.»
Baznīca doktrināli saistīja sevi ar Mateja un Lūkas pārstāstītajām teiksmām, atzīdama, ka Jēzus dzimis vismaz 5 gadus pirms mūsu ēras sākuma Hēroda valdīšanas laikā, bet Hērods nomira mūsu ēras 4. gadā. Kā tad varēja notikt, ka Jēzus dzimis 4 gadus pirms savas oficiālās dzimšanas, ar kuru sākas mūsu, kristietības ēra? Par to mums jāpateicas — tik ironiska palaikam mēdz būt vēsture — visvienkāršākajai kļūdai.
525. gadā pāvests Jānis I uzdeva skitu mūkam Dionī- sijam Mazajam (Exiguus) precīzi noteikt Jēzus dzimšanas gadu, lai, sākot ar to, ieviestu jaunu, kristiešu laika skaitīšanu. Dionīsijs par atskaites punktu, protams, bija ņēmis romiešu kalendāru, kurš sākas ar Romas dibināšanu («ab urbe condita»), t. i.. 753. gada p. m. ē. 1. decembri. Savās aplēsēs Dionīsijs nonāca pie slēdziena, ka Jēzus dzimis 754. gadā pēc romiešu kalendāra jeb mūsu ēras pirmajā gadā. Taču no Jozefa Flāvija materiāliem ir zināms, ka Hērods miris tā paša kalendāra 750. gadā. Un tā nu iznāca, ka Jēzus dzimis 4 gadus pēc Hēroda nāves, bet nevis viņa valdīšanas laikā, kā to apgalvo Matejs un Lūka. Kad šo kļūdu pamanīja, nekāda korektūra vairs nebija iespējama, jo kalendāru vajadzētu pavirzīt vismaz par četriem gadiem atpakaļ, bet tas tā laika pasaulē būtu izraisījis lielu jucekli.
25. decembris un citas teiksmas par Jēzus dzimšanas dienu
Ņemot vēro šo kļūdu un pretrunu mudžekli, rodas izbrīnās pilns jautājums, kāpēc tad kristiešu pasaulē svinīgi atzīmē Jēzus dzimšanu 25. decembrī? Uz ko īsti dibinās Jēzus dzimšanas dienas noteikšana tieši šajā datumā? Un šeit, izsekodami jautājuma vēsturisko pirmavotu izcelsmi, mēs sadursimies ar agrīnai baznīcai ļoti raksturīgu parādību.