Visdīvainākais ir tas, ka līdz 3. gadsimta vidum kristieši vispār neinteresējās par Jēzus dzimšanas dienu. Tāpēc pirmajos trīs gadsimtos uzrakstos un freskās nav atrastas nekādas ar Jēzus dzimšanas dienu saistītas pē
das. Tikai 4. gadsimtā svētā Sebastjana katakombās Jēzus pirmo reizi attēlots kā autiņos pēc ēģiptiešu paražas savīstīts mazulis ar oreolu ap galvu, bet viņam līdzās stāv Jāzeps ar Mariju, vērsis un ēzelis. Šo kompozīciju acīmredzot inspirējuši gan Isīdas kults, gan Jaunās derības apokrifi.
Romas bīskaps Hipolits par Jēzus dzimšanas dienu noteica 2. janvāri. Vēlāk tika proponēti citi datumi, piemēram, 25. vai 28. marts, 18. vai 19. aprīlis un 20. maijs. Tuvajos Austrumos un Ēģiptē Jēzus dzimšanu ilgi atzīmēja 6. janvārī. Jeruzalemē šo pēdējo datumu atzīmēja līdz 549. gadam, bet armēņu kristieši pie tās pieturas vēl tagad.
No vēstures dokumentiem redzams, ka tikai 4. gadsimta pirmajā pusē latīņu baznīca Jēzus dzimšanas dienu sāka oficiāli svinēt 25. decembrī. Aiz kādiem apsvērumiem baznīca izvēlējusies tieši šo un nevis kādu citu datumu? Tas ir ziemas saulgriežu moments, kad dienas vēršas garākas un spožāk sāk spīdēt saule. Romieši šajā laikā svinēja «neuzvarētās saules dzimšanas» svētkus (dies natalis Solis Invicti). Tos atzīmēja ar trakulīgām saturnālijām, rīkoja līksmes un dzīres, cits citam pasniedza dāvanas, jo sevišķi bērniem — lelles. Normālā dzīve šajā laikā it kā apstājās, iestādes nestrādāja, skolas tika slēgtas, atlika tiesas piespriesto sodu izpildi un pat vergiem atjāva brīvi līksmoties.
3. gadsimtā saules kultu, kuru Romā ieviesa ķeizars Hēliogabals, būdams vienlaikus arī sīriešu saules priesteris, sāka identificēt ar mitraismu, kas tolaik bija viena no visizplatītākajām reliģijām. Ar saules dieva Mitras dzimšanas dienu saistītās krāšņās svinības 25. decembrī, teoloģisko koncepciju līdzīgums, kā arī senās tradicionālās paražas bija par iemeslu tam, ka mitraisms kļuva par kristietības visbīstamāko sāncensi. 220. gadā mirušais baznīcas rakstnieks Tertuliāns ar rūgtumu izsaucās: «Pats sātans uzkūda ķecerus atdarināt mūsu svētās ceremonijas, godinot savus elku dievus. Viņš paskubina tos ar krustu apzīmēt Mitras karotāju pieres.»
Viens no anonīmajiem Sīrijas reliģiskajiem rakstniekiem sniedz skaidru un vaļsirdīgu atbildi, kāpēc latīņu baznīca beidzot galīgi izvēlējās 25. decembri. Viņš raksta: «Pagāniem bija paradums 25. decembri svinēt saules dzimšanas dienu. Šo svētku laikā tika iedegtas ugunis.
Sajās svinībās un svētkos piedalījās arī kristieši. Kolīdz baznīcas doktori pamanīja, ka kristiešiem ir labvēlīga attieksme pret šiem svētkiem, viņi nosprieda, ka šajā dienā jāatzīmē Kristus dzimšana.»
Sādu kristīgās baznīcas pielāgošanos pagānu svētkiem ne visi gribēja tik drīz atzīt. Sīrieši un armēņi apsūdzēja latīņus, ka tie piekopjot pagānu kultu, lai gan viņiem varēja pārmest to pašu, jo arī viņi Jēzus dzimšanu atzīmēja 6. janvārī, tātad ziemas saulgriežos pēc Jūlija kalendāra, kad Aleksandrijā svinēja ar sauli identificēta Osīrija dzimšanas dienu. Svētais Augustīns (4. un 5. gadsimtu mijā) aicināja savus kristiešu brāļus svinēt 25. decembri nevis par godu saulei, bet gan cildinot to, kurš sauli radījis.
Vēl 5. gadsimtā pāvests Leons Lielais (440.—461.) izsūtīja apkārtrakstu, kurā, starp citu, bija sacīts: «Ir mūsu vidū tādi, kas domā, ka jāsvin ne tik daudz Kristus dzimšana, cik jaunas saules parādīšanās.» Citā vietā vēstulē izsacīts šāds pārmetums: «Pirms ieiešanas svēta apustuļa Pētera bazilikā viņi apstājas uz kāpnēm, pavēr- šas uz saules diska pusi un pazemīgi paklanās.»
Šeit vēlreiz jāatzīmē, ka baznīca necīnījās par pagānu svētku atcelšanu, bet gan centās piešķirt tiem jaunu, kristīgai ticībai atbilstošu saturu. 25. decembri kā Jēzus dzimšanas dienu ticīgie tai it kā uzspieda, jo šī diena izauga no sensenām tautas paražām, no tautas attieksmes pret gadalaiku mijām, no tautas tieksmes izprast dabas pārmaiņu noslēpumus. Tās bija izsenas, tautas paaudžu tradīcijās dziļi sakņotas paražas. Tāpēc nav nekāds brīnums, ka vienkāršie ļaudis negribēja un nespēja no tām šķirties, jo, neraugoties uz jaunās reliģijas pieņemšanu, viņi bija un palika dabas bērni. Turpretim baznīca, būdama pret šīm tieksmēm bezspēcīga, bija pietiekami gudra, lai tās adaptētu, piešķirot tām jaunu jēgu.
Senās pagānu paražas un atmiņas kristiešu vidū bija tik sīkstas, ka atsevišķi bīskapi meklēja kaut kādu kompromisu, lai rastu izeju no grūtās situācijas. Turīnas bīskaps, piemēram, savu sprediķi ziemsvētku vakarā sāka ar šādiem vārdiem: «Tas ir labi, ka tauta nosauc mūsu kunga dzimšanas dienu par «Jaunās saules» svētkiem (Sol novus). Nepūlēsimies kaut ko šajā ziņā grozīt, jo reizē ar pestītāja dzimšanu pienāk jauna atdzimšanas diena visai cilvēcei un līdz ar to jauns saules spožums.
Ja Kristus ciešanu dienās saule satumsa, tad tagad, viņa dzimšanas dienā, tai jāatmirdz ar jaunu spēku.»
1 Ziemsvētki mūsu atcerē neatraujami saauguši ar idilliskajām ainām alā, kur galvenie personāži ir vērsis, ēzelis un trīs ķēniņi. Ļaudis parasti ir pārliecināti, ka šī aina dibinās uz evaņģēlijos sniegtajiem aprakstiem. Bet patiesībā tā nemaz nav. Marka un Jāņa evaņģēlijos neatrodam neviena vārda par Jēzus dzimšanu, bet Mateja un Lūkas evaņģēlijos, kas ir vienīgie kanoniskie avoti par Jēzus dzimšanu, nav minēts ne vērsis, ne ala. Lūkas evaņģēlijā Jēzus piedzimst kūtiņā, bet, kas attiecas uz trim ķēniņiem, tad Mateja evaņģēlijā, kurā kā vienīgajā ir runa par ciemiņiem no tālajām zemēm, tie nav ķēniņi, bet gan trīs «gudri vīri», zintnieki, kuri, «jaunpiedzimušo jūdu ķēniņu» meklēdami, ierodas no Austrumiem.
Ja pieturamies pie Mateja evaņģēlija kā pie vienīgā kanoniskā avota, tad jāatzīmē, ka svētbildēs un folklo- ristiskajos ziemsvētku inscenējumos tik bieži redzamie trīs «gudrie no austrumu zemes» valkā ķēniņu kroņus bez jebkāda likumīga pamata. Un tāpat apšaubāmas ir viņu tiesības saukties Kaspara, Melhiora un Baltasāra cienījamos vārdos. Šādu vārdu evaņģēlijā nemaz nav, un tur «trīs gudrie vīri no austrumu zemes» figurē anonīmi.
Kur radušās visas šās nostāstos daudzinātās svarīgās detaļas, bez kurām baznīcas tēlotāja māksla un folklora nemaz nav iedomājama un kuras gadu simteņiem ilgi ticīgajos ļaudīs viesušas svētku noskaņojumu? Lai atbildētu uz šo jautājumu, mums jāiesniedzas tālu pagātnē, kristietības pastāvēšanas pirmajos gadsimtos.
Pētnieki noskaidrojuši, ka nostāsti par Jēzus bērnību cēlušies no apokrifiska teiksmu kopojuma, kurš radies pirms 5. gadsimta un, starp citu, ietver arī budistu un persiešu leģendas.
Izmantojot šo teiksmu kopojumu, radušies divi apokrifi: «Bērnības armēņu grāmata» un «Bērnības arābu grāmata». Tieši armēņu versija ļauj mums uzzināt, ka «gudrie vīri no austrumu zemes» bijuši persiešu ķēniņi, un sniedz arī viņu vārdus. «Un tad tā kunga eņģelis traucās uz persiešu zemi, lai ķēniņiem — zintniekiem liktu doties ceļā un godināt jaunpiedzimušo bērnu. Un deviņus mēnešus ilgi viņi sekoja zvaigznei, līdz ieradās tajā brīdī, kad jaunava bija kļuvusi par māti. Tajos laikos Persijas ķēniņvalsts ar savu varenību un uzvarām pacēlās pāri visām austrumu zemēm. Bet šie trīs zintnieki bija trīs brāļi: pirmais, vārdā Melkons, valdīja pār persiešiem, otrs, vārdā Baltasārs, valdīja pār indiešiem, bet trešais, vārdā Kaspars, valdīja pār arābiem.» Piebildīsim šeit, ka Melkonu eiropiešu tradīcija pārvērta par Melhioru.