Armēņu apokrifa autors, paaugstinādams zintniekus par ķēniņiem, neapšaubāmi darījis to Vecās derības rakstu, jo sevišķi 72. psalma, ietekmē. Sī skaistā reliģiskā himna, kuru esot sacerējis pats ķēniņš Dāvids, runā par visu to labo, ko tautai nesīs viņa nākamības dēls, kāds pēc kristiešu pārliecības bija Jēzus Kristus.
«Dievs, nodod savu tiesu ķēniņam un savu tiesas spriešanu ķēniņa dēlam,
Lai viņš tiesā tavu tautu taisnībā un tavus mazos ļaudis pēc tiesas,
Lai kalni nes tautai mieru un pakalni taisnību!
Lai viņš nes tiesu tautas bēdīgiem, gādā taisnību nabadzīgiem, lai viņš samaļ apspiedējus!
Lai viņš dzīvo tik ilgi, kamēr saule spīd un mēness pastāv, no paaudzes uz paaudzi!
Lai viņš nolaižas lejup kā lietus uz zāli, kā lietus gāze, kas zemi slacina!
Lai viņa laikā zied taisnība un pastāv liels miers, kamēr mēness vairs nebūs!
Lai viņš valda no jūras līdz jūrai un no upes līdz pat zemes galiem!
Viņa priekšā lai liecas tuksneša tautas, un viņa ienaidnieki lai laiza pīšļus.
Tarzīsas ķēniņi un salu ķēniņi lai nes dāvanas; Sabas un Sebas ķēniņi lai dod nodevas.
Viņa priekšā lai zemojas visi ķēniņi, visas tautas lai viņam kalpo.
Jo viņš glābj nabagu, kas kliedz, un bēdīgo, kam nav palīga.
Viņš apžēlojas par trūcīgo un nabagu un palīdz bēdīgo dvēselēm.
No spaidiem un varmācības viņš atpestī viņu dvēseles, un viņu asinis ir dārgas viņa acīs.
Viņš dzīvos, un viņam dos Sabas zeltu, un lai tas aizlūdz par viņu vienmēr, arvienu lai viņu svētī.
Zeme būs labības pilna līdz kalnu galiem, viņas augļi viļņos it kā Libanonas meži, un tie, kas pilsētā ir, zaļos kā zāle virs zemes!
Viņa vārds lai ir slavēts mūžīgi! Kamēr saule spīd, lai zeļ viņa vārds. Viņā lai svētību rod visas tautas, lai viņu sveic visas zemes ciltis!»
Bet pravieša Jesajas grāmatā lasām: «Tik tiešām, tumsība apklāj zemi un dziļa krēsla tautas, bet pār tevi uzlec kā saule tas kungs, un viņa godība parādās pār tevi. Tautas staigā tavā gaismā un ķēniņš tai spožumā, kas uzlēcis pār tevi. Pacel savas acis un skaties visapkārt! Tie visi ir sapulcējušies un nāk pie tevis, tavi dēli nāk no tālienes, un tavas meitas uz rokām atnestas.
Kad tu to redzēsi, tad tu starosi priekā, un tava sirds iedrebēsies un atvērsies, jo jūras bagātības virzīsies šurp pie tevis un tautu mantas ieplūdīs tevī.
Kamieļu jūklis apklās tevi, jaunie kamieļi no Midia- nas un Efas, visi tie nāks no Sabas, tie atnesīs zeltu un vīraku un teiks tā kunga vārdu» (60:2—6).
Liekas, ka to nostāstu cilme, kuros ir runa par Jēzus bērnam nestajām ķēniņu dāvanām, nav apšaubāma.
Par austrumu ķēniņiem, kas devušies svētceļojumā, varētu uzrakstīt atsevišķu traktātu ar virsrakstu «Trīs ķēniņu brīnišķīgie likteņi». Tautas iztēle par tiem saaudusi brīnišķīgas fantastikas pilnus nostāstus. Šajā ziņā ievērību pelna arābu apokrifiskā evaņģēlija sīriešu versija. Tajā stāstīts, ka reiz Persijas debesīs parādījies eņģelis zvaigznes veidā, kuras spozme mirdzējusi pār visu zemi. Ļaudis sastājušies uz savu māju sliekšņiem, lai apbrīnotu spožo debess parādību. Uguns un zvaigžņu pielūdzēji, ķēniņi, karavadoņi un priesteri, tērpušies savās viskrāšņākajās drānās, sapulcējušies, lai noturētu apspriedi. Priesteri, kad tos lūdza izskaidrot šo parādību, atbildējuši: «Piedzimis ķēniņu ķēniņš, dievu dievs, gais- mības gaismība.» Un tad ceļā sūtīti trīs ķēniņdēli, lai aizvestu dāvanas dievišķīgajam bērnam.
Tālākajā stāstījumā šis sacerējums atkārto kanonis- kos evaņģēlijus, tos papildinādams tikai ar vienu detaļu. Marija ciemiņiem uzdāvina jaundzimušā bērna autiņus. Mājās atgriezušies, ķēniņdēli iemet autiņus degošā ugunskurā, lai pierādītu, ka tā ir svēta relikvija. Un patiesi, liesmās tie nesadeg, un visai tautai par lielu prieku autiņus pēc sārta izdzišanas izņem no sprikstīm pilnīgi neskartus.
Jāatgādina ne visiem zināmais fakts, ka zintnieku vai ķēniņu skaits šajās leģendās laiku gaitā svārstījies. Romas katakombu freskās mēs redzam grupas, kas sastāv no diviem, četriem un sešiem zintniekiem, bet sīriešiem un armēņiem to ir pat divpadsmit. Tikai ar laiku viņu skaits nostabilizējās uz trim, droši vien saskaņojoties ar trim Noas dēliem — semītu ciltstēvu Semu, krāsaino tautu priekšteci Hamu (tāpēc viens no trim zintniekiem ir nēģeris) un eiropiešu senci Jafetu. Aptuveni 8. gadsimtā zintnieki tiek paaugstināti par ķēniņiem un tiem piešķirti Kaspara, Melhiora un Baltasāra vārdi. Piebildīsim vēl, ka šo ķēniņu šķietamās mirstīgās atliekas uzglabājas Ķelnes katedrālē. 4. gadsimtā tās it kā esot atvestas no Persijas uz Konstantinopoli, pēc tam uz Milānu, bet beidzot 1161. gadā ar ķeizara Fridriha Barba- rosas gādību novietotas Ķelnes katedrālē.
Vēl nepieciešams atbildēt uz jautājumu, kā šī aizkustinošā, Vecās derības tekstos sakņotā leģenda sižetiski tikusi sasaistīta ar Persiju. Sī problēma ir pārāk sarežģīta, lai šeit kaut vai īsumā to apgaismotu. Tāpēc aprobežosimies tikai ar norādi uz dažiem šīs mīklas aspektiem.
Vispirms jāatceras, ka persiešu valdnieks Kīrs atbrīvoja ebrejus no Bābeles gūsta un pat palīdzēja tiem atjaunot Jeruzalemes templi. Sā iemesla dēļ daži ebreji uzskatīja, ka Kīrs ir svēto rakstu apsolītais mesija. Lielāka nozīme tomēr ir tam, ka persiešu reliģija dziļi ietekmēja jūdaismu. Atgādināsim no persiešu reliģijas izrietošo duālisma koncepciju un ar to saistīto ticību, ka pasaule sastāv no eņģeļiem un velniem, no debesīm un elles, no labā un ļaunā elementiem, kas cīnās savā starpā un ko persieši personificējuši Arimana un Ormuzda tēlos.
Irānas reliģijas reformators Zaratustra pasludināja, ka pēc diviem mazākas nozīmes pestītājiem (tāpat kā Jēzus parādījās pēc Jāņa Kristītāja) nāks lielais cilvēces pestītājs Suasinats, kurš atbrīvos cilvēci no ļaunuma varas. Šīs izsenās ebreju simpātijas pret persiešiem pārmantoja jūdeokristieši, tās pauda arī Matejs, iedomādamies, ka dievišķīgā bērna godinātāju vidū nedrīkstēja trūkt draudzīgās Persijas pārstāvis.
Jāatceras ari kāds cits, vēl svarīgāks pamatojums leģendai par trim ķēniniem. 1. un 2. gads tā, baznīcas literatūras ziedu laikos, Romas impērijā s! pri pieauga Austrumu un Ēģiptes reliģiju ietekme, jo sevišķi persiešu saules dieva Mitras kults, kurš masveidā guva piekritējus karaspēkā un aristokrātu vidē un kuru atbalstīja pat daži ķeizari. Jau Pompeja laikā, 67. gadā p. m. ē., Romā pastāvējušas Mitras cienītāju draudzes, bet jo sevišķi plašu izplatību šis kults guva Antoninu un Severu valdīšanas gados, līdz 4. gadsimta beigās tas kļuva par svarīgāko reliģiju nekristiešu pasaulē. Diokleciāns oficiāli pasludināja Mitru par atjaunotās Romas impērijas aizbildni.
Mitra, kā jau teicām, bija persiešu reliģijas reformatora Zaratustras dievs, bet zintnieki — šā -kulta priesteri. Mateja versijā skaidri iezīmējas apoloģētiska tendence, kuru izraisīja nepieciešamība aizstāvēt kristietību pret ienaidniekiem un nopulgotājiem, kā arī tieksme parādīt, ka Jēzu par pestītāju atzinuši tik visvarena kulta pārstāvji, kāds tajos laikos bija mitraisms.