Daži pētnieki vērš uzmanību uz noteiktu politisku notikumu, kurš savā laikā plaši atbalsojās Romas impērijā un tāpēc varēja kļūt par tiešu papildu dzenuli Matejam viņa treju ķēniņu idejas izstrādē. Šo notikumu apraksta romiešu vēsturnieki Plīnijs Vecākais, Tacits, Svetonijs un Dions Kasijs. 66. gadā Romā ieradās Armēnijas ķēniņš Tiridats, lai godinātu Neronu. Ķēniņa svītas zeltā mirdzošie tērpi, kā arī pasakainās dāvanas, kādas eksotiskais valdnieks pasniedza Neronam, neizdzēšami iespiedās tautas atmiņā. Katoļu Bībeles zinātnieki gan noliedz, ka šis notikums būtu ietekmējis Mateju, jo, pēc viņu domām, evaņģēlijs uzrakstīts pāris gadu pirms Ti- ridata vizītes, t. i., laikā no 51. līdz 60. gadam. Taču vēlākie zinātniskie pētījumi noskaidrojuši, ka Mateja evaņģēlijs radies tikai ap 80. gadu, tātad vairāk nekā desmit gadu pēc Tiridata vizītes.
Tomēr atgriezīsimies vēl pie mīļajiem lopiņiem — vērša un ēzeļa. Apolcrifiskajā evaņģēlijā, kas nosaukts par «Pseidomateju», lasām, ka ari šie dzīvnieki godinājuši Jēzus bērnu, lai piepildītos Jesajas pravietojums: «Vērsis pazīst savu saimnieku, un ēzelis sava kunga sili. . .» (Jesajas grām., 1:3).
Tā kā mēs esam nokļuvuši pasaku un iztēles val- stibā, vērts izmantot gadījumu, lai iegrieztos kādā no vecākajām Romas bazilikām — «Santa Maria Maggiore», kura kopš neatminamiem laikiem ir visas kristiešu pasaules svētceļotāju mērķis. Tur galvenajā altārī tiek uzglabāta Betlēmes silīte, kurā esot atdusējies Jēzus bērns. Katra mēneša 25. dienā relikviju izliek publiskai apskatei, bet ziemsvētku vakarā to svinīgā procesijā nes visapkārt dievnamam.
Noskaidrots, ka relikvija sastāv no pieciem olīvkoka fragmentiem, ko satur kopā metāla sloksnes, pie kam uz vienas no tām atklāts nobružāts uzraksts grieķu valodā, kura cilmi attiecina uz laiku no 7. līdz 9. gadsimtam. Pilnīgi droši noskaidrot relikvijas vecumu nav izdevies, jo koka daļas ar oglekļa C14 metodi netika pārbaudītas. Zināms tikai tas, ka pirmo reizi inventāra sarakstos silīte parādās 11. gadsimtā, tātad laikmetā, kad notika relikviju masveida ražošana. Sajā pašā sarakstā figurē vēl kāda cita relikvija, un proti, «derības šķirsts», kas mūs paskubina uz dziļām pārdomām arī par Jēzus silītes autentiskumu.
Tā kā runa ir par ziemsvētkiem, neklātos, ja mēs noklusētu svēto Nikolaju, šo svētku populāro figūru ar Niklāva, Klāva, Santa Klausa vārdu, kam zināms sakars ar mūsu Sala tēti. Pēc nāves viņš pieredzējis visai mainīgu un vētrainu likteni, līdz beidzot piedzīvoja galīgu neveiksmi. Pie tā vainīgs pāvesta Pāvila VI dekrēts, kurš no svēto nomenklatūras izsvītroja gandrīz 200 vārdus, jo izrādījās, ka tie vai nu eksistējuši tikai ļaužu iztēlē, vai arī šādu vai citādu apsvērumu pēc nav pelnījuši svētā goda.
Ar svēto Nikolaju tik ļauni gan nav bijis, jo viņš patiešām bija dzīvojis. Tikai laikam viņš nebūs pelnījis svētā godu, ja jau pāvests viņam šo titulu atņēmis. Nikolajs patiesībā bijis vienkāršs bīskaps Likijas ostas pilsētā Mirrā (jeb Listrā), no kurienes, kā jau mēs zinām, Pāvils devies braucienā uz Romu kā gūsteknis («Apustuļu darbi», 27:5). Nikolajs miris 4. gadsimtā, lai pēc nāves uzsāktu pilnīgi jaunu dzīvi. Sākumā viņš kļuva par Likijas zvejnieku un jūras braucēju aizgādni, bet vēlāk tika paaugstināts par Grieķijas un cariskās Krievijas aizbildni.
KRĀSAINU ATTĒLU SĒRIJA
Matiass Stomers. Gani sveic Jēzus bērnu.
Paolo Veroneze. Trīs gudrie no austrumu zemes sveic Jēzus bērnu.
Tintoreto. Jāņa Kristītāja dzimšana.
Manteņa. Svētā ģimene.
Džoto. Jūdas skūpsts.
Ticians. Ķeizara denars.
Dž. Batista Cima da Konoļano. Noņemšana no krusta.
Saris Lebrēns. Apraudāšana (ap 1644.-1645.g).
Annibale Karrači. Sievietes pie Kristus kapa (ap 1606.g.).
Neticīgais Toms (15.gs. beigas).
Debesbraukšana. Rabulaš evaņģelija miniatūra (586. g.). Florence.
Kad izplatījās vēsts, ka viņa pīšļiem piemītot brīnumdziedinātāja spēks, Nikolajs kļuva slavens ari Itālijā. Tā kā Apenīnu pussalas iedzīvotāji ir kāri -uz visāda veida relikvijām, viņi nolēma par katru cenu iegūt svētā pīšļus. 1087. gadā Bari pilsētas bīskaps ar četrdesmit savas draudzes locekļu palīdzību tos izzaga no Listras un novietoja kādā no Bari baznīcām, kur tie atrodas vēl šobrīd. Tā uzņēmīgajam bīskapam bija varena laime, jo venēcieši bija nosprieduši izdarīt to pašu, taču nokavējās, un tiem, vilšanās asaras slaukot, vajadzēja apmierināties ar Nikolaja tēvoča pīšļiem.
Tomēr tas vēl nav viss, jo mūsu svēto Eiropā gaidīja patiesi spoža karjera. Viņš iemantoja tādas funkcijas, par kādām pats nebija ne sapņojis, un visiem Eiropas un vēlāk ari Amerikas bērniem par lielu prieku kļuva par ziemsvētku dāvanu iznēsātāju. Šķita, ka viņa vētrainajā dzīvē beidzot iestājusies aprimtība, bet tad pēkšņi nāca nepatīkama kļūme — izsvītro jums no baznīcas svēto nomenklatūras saraksta.
JĒZUS UN VIŅA ĢIMENE
Trīsdesmit Jēzus mūža gadi, kuri pagājuši, iekāms viņš sāka publiski uzstāties ar savu mācību, ir posms, kas droši vien uz visiem laikiem paliks neziņā tīts. Nevar taču nopietni izturēties pret Mateja un Lūkas stāstījumiem par Jēzus dzimšanu un viņa uzstāšanos Jeruzalemē divpadsmit gadu vecumā, ja vairums Bībeles skaid- drotāju gan atzīst tos par pievilcīgām, bet sagudrotām leģendām bez jebkāda vēsturiska pamatojuma.
Par šo būtisko robu mūsu zināšanās evaņģēlisti tomēr nav vainojami. Viņi bija tikai sava laikmeta uzskatu paudēji un hronisti, kuri fiksējuši to, kas helēnis- kās kristietības pasaulē bija zināms par Jēzu. Diemžēl šīs ziņas bija pavisam niecīgas. Palestīna viņiem bija gluži svešs, tāls un eksotisks pasaules nostūris, bet saiknes ar Jeruzalemes jūdeokristiešu sektantiem kopš Stefana dumpja, Pāvila reformatoriskās darbības un Jeruzalemes nopostīšanas laikiem bija pakāpeniski sairušas. Kas gan kopīgs varēja būt Efesas vai Korintas kristiešiem ar jūdaismam un Jeruzalemes templim uzticīgajiem nacariešiem? Bet tieši pie nacariešiem vajadzēja saglabāties autentiskai tradīcijai par Jēzu, jo viņu draudzi taču veselus astoņpadsmit gadus vadīja «tā kunga brālis» Jēkabs, kuram par Jēzu vajadzēja zināt vairāk nekā pašiem apustuļiem, jo viņš kopā ar to bija uzaudzis vienā mājā un ģimenē. Informāciju par to, kāds Jēzus bijis ikdienas dzīvē, darbā un saskarsmē ar līdzcilvēkiem, viņa tiešie mācekļi, piekritēji un varbūt pat radinieki paņēmuši sev līdzi kapā. Viņiem nebija nekādu iespēju šādas ziņas nodot saviem helēnistu ticības brāļiem, jo Pella, kurā viņi patvērās pēc aizbēgšanas no Jeruzalemes, bija grūti aizsniedzama tā laika pasaules nomale. Jāšaubās arī, vai viņi maz to centās darīt, jo bija pārāk norobežojušies savā jūdaisma nošķirtībā un izolācijā no visa, kas notika plašajā pasaulē, kur Pāvils sludināja jauna paveida kristietību.