Tomēr par spīti šiem sarežģījumiem, kaut kādas zināšanu drumslas par Jēzus dzīvi mainīgajā notikumu plūsmā bija saglabājušās un rada atspoguļojumu evaņģēlijos. Konkrētu un ārkārtīgi svarīgu informāciju mums sniedz Marka (6:3) un Mateja (13:54—57) evaņģēliji. Tās ir ļoti lakoniskas ziņas, taču no tām redzams, ka Jēzus, . tāpat kā viņa tēvs, nodarbojies ar namdara amatu, ka viņam bijuši četri jaunāki brāļi — Jēkabs, Jāzeps, Sīmanis un Jūda, kā arī māsas. Tā kā šis pēdējais vārds lietots daudzskaitlī, tad to bijis vismaz divas. Ņemot vērā ebreju attieksmi pret sievietēm, Jēzus māsas nav pat vārdā nosauktas, tā ka par viņām mēs nezinām neko vairāk kā vien to, ka viņas dzīvojušas Nacaretē.
Ziņas, ka Jēzum bijuši jaunāki brāļi un māsas, ir augstākā mērā nepatīkamas tiem kristiešiem, kuri pieturas pie uzskata par Marijas permanento nevainību. Tāpēc jau kopš vissenākiem laikiem, sākot ar Marijas kulta rašanās un nostiprināšanās bridi, no šās dilemmas aizvien meklēta kaut kāda izeja.
Visvecāko teoriju, kurai vajadzēja paglābt šo dogmu, ir izstrādājis apokrifiskā «Jēkaba pirmevaņģēlija» anonīmais autors, kurš dzīvojis 2. gadsimtā. Viņš apgalvo, ka Jēkabs, Jāzeps, Sīmanis un Jūda nav bijuši Jēzus miesīgi brāļi, bet pusbrāļi no Jāzepa iepriekšējās laulības.
Šī tēze viegli atspēkojama, jo tai trūkst jebkādu pierādījumu. Kanoniskajos evaņģēlijos nekur nav minēts, ka Jāzeps būtu bijis atraitnis, bet visļaunākais ir tas, ka «Jēkaba pirmevaņģēlijs», no kurienes nāk šī versija, ir pazīstams ar savu bezatbildīgo fantastiku. Vislabākajā gadījumā varētu sacīt, ka tas ir kāda vientiesīga hagio- grāfa novelistisks safantazējums. Katrā ziņā tam nav nekā kopīga ar vēsturi.
No šā stāstījuma pirmoreiz uzzinām, ka Marijas vecāki bijuši Joahims un Anna, ka viņa piedzimusi pēc tam, kad mātei ilgus gadus nav bijis bērnu, bet tad parādījies eņģelis, kurš pasludinājis Marijas drīzu piedzimšanu. No trešā līdz divpadsmitajam mūža gadam Marija — nav zināms, aiz kāda iemesla — uzturējusies Jeruzalemes templī, kur viņu kā dūju ēdinājis eņģelis. Kad pienācis laiks Mariju izdot pie vīra, priesteri sākuši meklēt viņai par aizbildni kādu vecāku atraitni no izraēliešu vidus, «lai netiktu apgānīts dieva mājoklis». Izvēle kritusi uz Jāzepu, kurš bijis jau krietni gados. Drusku vēlāk notikusi «pasludināšana». Kad atklājies, ka Marija ir mātes cerībās, viņa kopā ar Jāzepu nodota augstā priestera tiesai un attaisnota tikai pēc kaut kādas tuvāk nepaskaidrotas «pārbaudes ar ūdeni». Stāstījuma turpinājums mūs noved jau līdz notikumiem, kas saistīti ar Jēzus piedzimšanu Betlēmē.
Svarīgāka tomēr ir kāda cita tēze, pie kuras vēl līdz mūsu dienām pieturas oficiālais katoļu Bībeles skaidrojums. Pēc šīs versijas, «Jēzus brāļi» patiesībā bijuši viņa brālēni no mātes puses. Šo tēzi vispirms izvirzīja baznīcas rakstnieks Hieronims. Savā polemiskajā sacerējumā «Pret Helvidiju» (387.) apoloģētiskā kaismē viņš apgalvo, ka «Jēzus brāļi» nav bijuši ne Marijas, ne Jāzepa bērni no iepriekšējās laulības. To māte bijusi cita Marija, Jēzus mātes radiniece, Kleopas jeb Alfeja sieva, kura pieminēta Jāņa evaņģēlijā: «Bet pie Jēzus krusta stāvēja viņa māte, viņa mātes māsa, Marija, Kleopas sieva, un Marija Magdalēna» (19:25).
Jaunajā derībā trim cilvēkiem ir Jēkaba vārds, un to vidū ir ari viens no divpadsmit apustuļiem — «Jēkabs Alfeja dēls» (viņa tēvs dēvēts arī grieķiskajā Kleofasa jeb Klopas vārdā). Un tieši šo Jēkabu katoļu baznīca identificē ar «tā kunga brāli» Jēkabu.
Šeit tūlīt jāpiebilst, ka Jaunā derība nedod nekāda pamata šādai identifikācijai. «Apustuļu darbos» ir pants, kurš kā uz delnas parāda, ka tolaik pavisam skaidri viens Jēkabs atšķirts no otra. Tajā lasām: «Un tur nonākuši, viņi uzkāpa augšistabā, kur mēdza uzturēties
Pēteris un Jānis, Jēkabs un Andrejs, Filips un Toms, Bartolomejs un Matejs, Jēkabs Alfeja dēls un žēlots Sīmanis, un Jūda, Jēkaba dēls. Tie visi vienprātīgi palika kopā lūgšanās līdz ar sievietēm un Mariju, Jēzus māti, un ar viņa brāļiem» (1:13—14).
Arī citi evaņģēlisti dēvē Jēkabu, Jāzepu, Sīmani un Jūdu par Jēzus «brāļiem» un uzskata tos noteikti par viņa miesīgiem brāļiem, nevis par pusbrāļiem vai brālēniem, pieminēdami viņus kopā ar Jēzus māti Mariju un Jāzepu, bet nekad ar Mariju Kleofasa sievu, Šeit daži piemēri:
«Un nonācis savā dzimtenes pilsētā viņš tos mācīja viņu sinagogā, tā ka tie brīnījās un sacīja: «No kurienes šim tāda gudrība un tāds spēks? Vai tad viņš nav namdara dēls? Vai viņa māte nav Marija un viņa brāļi Jēkabs un Jāzeps, un Sīmanis, un Jūda? Un vai nav visas viņa māsas pie mums? No kurienes tad šim viss tas?»» (Mateja ev., 13:54—56).
«Vai viņš nav namdaris, Marijas dēls, un Jēkaba un Jāzepa, un Jūdas, un Sīmaņa brālis, un visas viņa māsas nav šeit pie mums?» (Marka ev., 6:3).
«Bet viņa māte un brāļi atnāca pie viņa un nevarēja viņam klāt tikt ļaužu dēļ. Un viņam deva ziņu un sacīja: «Tava māte un tavi brāļi stāv ārā un grib tevi redzēt»» (Lūkas ev., 8:19—20).
Jau vienā no kristietības visvecākajiem avotiem, Pāvila vēstulē galatiešiem, sastopamies ar līdzīgu apzīmējumu. Lūk, ko mēs tajā lasām: «Tad, trīs gadus vēlāk, es nogāju uz Jeruzalemi iepazīties ar Kēfu (Pēteri) un paliku pie viņa piecpadsmit dienas. Kādu citu apustuli es netiku redzējis, bet tikai Jēkabu, tā kunga brāli» (1:18— 19).
Nosaukdams Jeruzalemes draudzes galvu Jēkabu par «tā kunga brāli», Pāvils nevarēja domāt, ka tas ir Jēzus pusbrālis vai pat brālēns. Viņš savu vēstuli taču bija sūtījis uz Galatiju, turienes ticības brāļiem, kuri dzīvoja tālu no Jeruzalemes un neorientējās turienes kristiešu radnieciskajās attiecībās. Vai viņš šādā gadījumā galatietiešus būtu ar tām iepazīstinājis tik miglainā un divdomīgā veidā, it kā tīšuprāt pūlēdamies — tā izteicies viens no Bībeles zinātniekiem — padarīt tās neskaidrākas?
Ja Pāvils savā vēstulē uzrakstīja «tā kunga brālis» un neko vairāk nepiebilda, tad loģika liek domāt, ka viņš par Jēkabu patiesi runājis kā par Jēzus miesīgo brāli. Pretējā gadījumā viņš taču savu informāciju par Jēzus un Jēkaba radniecību būtu precizējis, pieminēdams, sacīsim, Mariju Kleofasa sievu kā Jēkaba māti, vai arī piebilzdams, ka Jēkabs bijis Jāzepa dēls no iepriekšējās laulības.
Turklāt Mateja evaņģēlijā ir pants, kurš patiesībā visu šo argumentāciju padara lieku, jo tajā jautājums par Marijas permanento nevainību izšķirts par labu tās pretiniekiem. Tur lasām, ka tā kunga eņģelis Jāzepam parādījies sapnī un teicis: «Jāzep, tu Dāvida dēls, nebīsties Mariju, savu sievu, ņemt pie sevis, jo, kas viņā iedzimis, ir no svētā gara.» Tad paskaidrots, ka «viss tas ir noticis, lai piepildītos, ko tas kungs ir runājis caur pravieša muti», bet tālāk sacīts, ka «Jāzeps, uzmodies no miega, darīja tā, kā tā kunga eņģelis tam bija pavēlējis, viņš ņēma savu sievu pie sevis. Un viņš to neatzina, līdz kamēr viņa bija dzemdējusi dēlu, un deva tam vārdu Jēzus» (1:20—25). No šā teksta nepārprotami izriet, ka evaņģēlisti nevainīgo ieņemšanu atzinuši par vienreizēju notikumu, kurš attiecināms tikai uz Jēzu, bet pēc tam Jāzeps un Marija dzīvojuši normālu laulības dzīvi, tā ka Jēzus bija viņiem tikai pirmdzimtais, bet nekādā ziņā vienīgais dēls.
Bībeles pētnieku autoritatīvās aprindās tagad valda diezgan vienprātīgs uzskats, ka nostāsti par Marijas pasludināšanu un ieņemšanu no svētā gara ir tipiska teiksma bez jebkāda vēsturiska pamatojuma. Vislabākais pierādījums šāda uzskata patiesīgumam ir tas apstāklis, ka šo brīnišķīgo notikumu, kuram baznīcas doktrīnā ir tik milzīga nozīme, ne ar pušplēstu vārdu nepiemin ne Marks, ne Jānis, ne Pāvils. Kas attiecas uz Mateju un Lūku, tad viņi nevainības un šķīstās ieņemšanas ideju acīmredzot aizguvuši no Vecās derības. Matejs mums pat norāda uz inspirācijas īsto avotu, un proti, uz Jesajas pravietojumu: «Tādēļ tas visuvarenais kungs pats jums dos zīmi: redzi, jaunava kļūs grūta un dzemdēs dēlu, un viņa tam dos vārdu Emanuēls» (7:14). Pēc Mateja vārdiem, Jēzus brīnumainajai piedzimšanai vajadzējis notikt, «lai piepildītos tas, ko tas kungs ir runājis caur pravieša muti».