Tomēr izrādās, ka Matejs ir kļuvis par upuri Jesajas teksta aplamam tulkojumam. Grieķu vārds «parthenos» gan nozīmē «jaunava», taču tas nesniedz visas ebreju vārda «cilmah» nokrāsas, jo šis vārds sevī ietilpina ne tikai «jaunavas», bet arī «jaunas sievietes» jēdzienu. Bībeles skaidrotāji jūdaisti noteikti pastāv uz to, ka Je- saja runājis par «jaunu sievieti», jo pats šķīstas ieņemšanas jēdziens ebreju tautai ir pilnīgi svešs. Savukārt kristiešu teologi, aizstāvēdami savu doktrīnu, pārmet ebrejiem, ka viņi falsificē pravieša izteicienu.
Jaunās derības tekstu pielāgošanu apriori pasludinātai doktrīnai par Marijas permanento nevainību katoļiem atviegloja vēl tas fakts, ka grieķu un aramiešu valodas vārdi, kas apzīmē jēdzienu «brālis» («adelphoi» un «ac/i») ir sinonīmi ar daudzām nozīmēm. Ar tiem-; apzīmē ne tikai miesīgu brāli, bet arī pusbrāli, brālēnu, tālāku vīriešu kārtas radinieku un pat arī kādas kopienas līdzbiedru. Visi līdzīgi papildinājumi un skaidrojumi, kā, piemēram, versija par Mariju Kleofasa sievu un Jāzepa iepriekšējo laulību, nav nekas cits kā teologu spekulatīva izdoma.
Pārsteidzošs fakts ir tas, ka Marija ļoti reti parādās Jaunās derības tekstos, patiesībā palikdama kaut kur mar- ginālijās. Marka evaņģēlijā, kas ir pats vecākais, viņa pieminēta tikai vienu reizi, turklāt mēs nemaz neuzzinām, kāds bijis viņas vārds; Mateja un Lūkas evaņģēlijos Jēzus māte pieminēta četras reizes; Jāņa evaņģēlijā — trīs reizes, atkal nenosaucot vārdā; «Apustuļu darbos» arī pa trim lāgiem. Pāvils savās vēstulēs Jēzus māti vispār nepiemin, it kā par Viņu nebūtu neko dzirdējis. Vai patiesi Pāvils būtu tā rīkojies, ja zinātu un ticētu, ka Marija bijusi svētā gara izredzētā jaunava un viņas dēla piedzimšanu pavadījušas tādas pārdabiskas parādības, par kādām dažus gadu desmitus vēlāk pastāstīja Matejs un Lūka?
Tiesa, «Apustuļu darbos» lasāms, ka Marija lūgusi kopā ar apustuļiem, bet Jānis — gan kā vienīgais no evaņģēlistiem — pastāsta mums, ka viņa stāvējusi zem Jēzus krusta, bet citādi liekas pavisam dīvaini, ka Marija nekad nav klāt sava dēla dzīves visdramatiskākajos un svarīgākajos brīžos: ciešanu ainās, krustā sišanas laikā, bet, pēc citu evaņģēlistu versijas, arī tad, kad Jēzu gulda kapā, un vēlāk, viņam pieceļoties no miroņiem.
Marija Jēzu netika redzējusi ari pēc augšāmcelšanās, kad viņš parādījās citiem cilvēkiem, un tāpat nepiedalījās viņa pēdējā triumfālajā debesbraukšanas ainā, lai gan šeit tā beidzamo reizi būtu varējusi atvadīties no sava dēla. Tāpēc vietā liekas jautājums: kur īsti atradusies Marija visu šo notikumu laikā?
Neviļus rodas iespaids, ka Marija tolaik tikusi uzskatīta par vienkāršu semītu sievieti, kas atrodas pilnīgā vīra pakļautībā un aizņemta tikai ar bērniem un mājas soli. Viss, kas notika ar Jēzu, sniedzās pāri viņas intelektuālajām spējām un, kā mēs to drīzumā redzēsim, iekšēji viņu satrieca. Te jāatceras, kāds bijis toreizējo si°.viešu sabiedriskais stāvoklis. Savu semītisko priekšteču tradīcijām uzticīgais Pāvils, piemēram, mācīja, ka sievietei, apliecinot savu padevību, lūgšanu namā jāienāk ar lakatiņu galvā, bet vēstulē Timotejam lasām, ka sievietes pienākums ir klusēt, nevis pamācīt. Tiesa, šodien mums gan zināms, ka šo vēstuli nav rakstījis Pāvils, taču tajā izpaužas tam laikam raksturīgā attieksme pret sievieti.
Tāpēc nav nekāds brīnums, ka evaņģēlisti, pakļau- damies tādiem pašiem atavistiskiem aizspriedumiem, nemaz nespēja iedomāties, ka Marija, būdama sieviete, Jēzus dramatiskajā dzīvē būtu varējusi spēlēt kādu nozīmīgāku lomu. Evaņģēlisti viņu redzēja reālistiski, tādu pašu, kādas ikdienas dzīvē Galilejā bija visas citas sievietes. Matejam un Lūkam nepastāvēja nekādas teoloģiskas problēmas par Marijas permanento nevainību, un viņi pat nevarēja iedomāties, ka apzīmējums «tā kunga brālis», kādu viņi lietoja, kādreiz var tikt iztulkots ačgārni un tāpēc to būtu vajadzējis precizēt.
Šādos apstākļos kļūst saprotams, kāpēc kristietības pastāvēšanas pirmajos gadsimtos nebija ne runas par kaut kādu Marijas kultu. Vācu Bībeles zinātnieks Mārtiņš Dibeliuss savā slavenajā darbā «Jaunavas dēls un kūtiņā dzimušais bērns» (1932), kā arī baznīcas vēsturnieks Hanss fon Kampenhauzens pētījumā «Šķīstā ieņemšana senās baznīcas teoloģijā» (1961) neapšaubāmi pierādījuši, ka «šķīstās ieņemšanas» jēdziens ir tikai pēc Jēzus nāves radusies leģenda. To pašu ilggadīgu pētījumu rezultātā apstiprināja izcilais speciālists šajā jautājumā Valters Deliuss savā pazīstamajā grāmatā «Marijas glorifikācijas vēsture».
Kad Austrumos pastāvošā senā dievišķīgās mātes kulta ietekmē arī kristietībā uzradās tendence dievināt Mariju, vairāki baznīcas rakstnieki tam sīvi pretojās. Tertuliāns pauda uzskatu, ka pēc Jēzus dzemdēšanas Marija ar Jāzepu dzīvojuši normālu laulības dzīvi. Origēns atzinis, ka Jēzum ir bijuši miesīgi brāļi. Pat Jānis Zelta- mute un Augustīns nebija pārliecināti par Marijas «ne- apgrēcību», t. i., nepiekrita doktrīnai par Marijas permanento jaunavību.
Efesā, sensenajā dievišķīgās mātes Artemīdas kulta centrā, 431. un 449. gadā notika divi vispārēji baznīcas koncili. Pakļaujoties Artemīdas pielūdzēju pēcnācēju spiedienam, tajos nosodīja patriarha Nestora mācību, kura atzina, ka, ņemot vērā Jēzus divējādu — cilvēcīgu un dievišķīgu — iedabu, Mariju nevar dēvēt par dieva māti, jo viņa dzemdējusi tikai cilvēcīgo Jēzu. Tika nolemts, ka Marija uzskatāma par «dieva dzemdētāju» (theoiokos). Taču apstākļi, kādos izdevās uzspiest Marijas apoteozi, bija ne tikai vētraini, bet reizēm pat gro- teski. Mēs jau agrāk pieminējām asiņainās ielu cīņas, kas izcēlās Efesā starp Marijas kulta piekritējiem un pretiniekiem. Par šīm sadursmēm nav ko brīnīties, jo Marijas dievinātāji bija nodrošinājuši sev uzvaru diezgan primitīvā veidā — noliekot pie ieejas koncila telpās sardzi, kura pretējā uzskata pārstāvjus nelaida iekšā.
Bīskapi, kuri nebija pakļauti šādai atlasei, diskusijā iekaisa tiktāl, ka pat ieklupa cits citam bārdā. Līdz mūsu dienām saglabājušās liecības par šiem notikumiem. Koncila laikā bijušas tādas dienas, kad sēdes beigušās ar vispārēju izkaušanos starp mūkiem, garīdzniekiem un tautu, bet bīskapi pa to laiku patvērušies zem soliem.
Pēc uzvaras Efesā Marijas kults strauji izplatījās arī Itālijā. Pāvests Siksts III (432.—440.) Romā lika uzcelt baziliku «Santa Maria Maggiore» tieši tajā vietā, kur atradās dievišķīgajai mātei Jūnonai — Lūciņai veltītā svētnīca, ko vēl apmeklēja daudzas Romas sievietes. Tādā veidā pāvests gribēja atraut romietes no pagānu kulta un panākt, lai tās sāktu pielūgt svēto jaunavu Mariju.
Tomēr strīdi par šķīstās ieņemšanas doktrīnu vēl ilgi nemitējās. Kad 12. gadsimta sākumā Normandijas un Bretaņas klosteros ieviesa svētās jaunavas Marijas šķīstās ieņemšanas svētkus, tam pretojās viens no visietekmīgākajiem baznīcas darbiniekiem un daudzu cisterciešu klosteru dibinātājs Francijā Bernāis de Klervo, savu nostāju pamatodams ar to, ka šie svētki esot pretrunā ar svētā Augustīna doktrīnu par sākotnējo grēku.