Doktrināli strīdi par šo teoloģisko problēmu risinājās arī starp dominikāņu un franciskāņu ordeņiem. Šā jautājuma izlemšanai sasauktais koncils Bāzelē turpinājās divus gadus saspringtā asu strīdu un domstarpību gaisotnē. Kad beidzot 1439. gadā uzvaru guva uzskats, ka šķīstā ieņemšana atbilstot katoļu ticībai un kristiešu reliģiskajām jūtām, oficiāli protestēja Parīzes universitāte, kuru tajā laikā uzskatīja par visnopietnāko autoritāti katoļu teoloģijas jautājumos. 1854. gadā pāvests Pijs IX ar speciālu bullu («Ineffabilis Deus») šķisto ieņemšanu proklamēja par obligātu kristietības dogmu.
Taču patiesībā nevar uzskatīt, ka tas būtu baznīcas birokrātijas un teoloģijas teorētiķu triumfs. Viņi bija tikai ticīgo masu noskaņojuma rezonatori un pauda to, ko vienkārši ļaudis jau kopš laika gala bija izjutuši savā sirdī. Izzūdot dievišķīgās mātes pagānu kultam, pastiprinājās prasība pēc kādas citas mātišķas vidutājas starp viņiem un dievu, pēc cilvēkiem tuvāk stāvošas gādīgas un iecietīgas vidutājas, pie kuras varētu meklēt patvērumu un mierinājumu grūtos brīžos.
Svētās jaunavas Marijas pielūgsme izpaudās ne tikai cildenos mākslas sasniegumos — glezniecībā, tēlniecībā, mūzikā un dzejā, bet arī tādās formās, kas šodienas gaumei jau liekas visai apšaubāmas.
Šā cildinājuma dziļi cilvēciskas, patiesi aizkustinošas pēdas atrastas Remsijas abatijā Hentas grāfistē Anglijā. Remontējot klostera baznīcu, aiz freskām virs ieejas jaunavas Marijas kapellā atklāja nišu, kurā atrada ap 850 gadu vecu rozi, kas simbolizēja Mariju. Tā bija jau pavisam satrunējusi un pelēkā pelnu krāsā, taču saglabājusi savus apveidus un bija atšķiramas pat atsevišķas smalkās ziedlapas. Arheologi domā, ka, klostera baznīcu ceļot, kāds no mūrniekiem alcis šādi apliecināt savu kluso cildinājumu dievinātajai Marijai. Šis sūtījums, kas nāk no tālas pagātnes — no 12. gadsimta sākumiem, pierāda mums, cik dzīvs vienkāršo ļaužu masās bijis Marijas kults.
Lai šī aina būtu pilnīgāka, der vēl pieminēt, ka Marijas kulta Eiropas centrā, Loreto pilsētiņā Vidusitālijā, ticīgie dziļi godina mazu, primitīvi celtu namiņu, kurā pēc nostāstiem kādreiz esot mitinājusies Jēzus māte. Eņģeļi šo mītni 1295. gadā brīnumainā kārtā no Nacaretes pārnesuši uz Itāliju.
Esam pārliecinājušies, ka par Marijas reālo dzīvi mēs zinām gaužām maz. Evaņģēlisti viņu piemin tikai starp citu, īsās epizodēs, pavisam miglainā skatījumā. Izņemot leģendārās Jēzus dzimšanas ainas, kā arī kāzu dzīres Kanā, kur Marija saka pāris sievišķīgas padevības pilnas frāzes, visur citur evaņģēlijos viņa nebilst ne vārda, it kā būtu mēma.
Tāpat mums nav noteikti zināms, kad un kur Marija šķīrusies no šīs pasaules. Pastāv divas tradīcijas, kuras viena otru izslēdz, tāpēc tām ir niecīga vēsturiska vērtība. Pirmā apgalvo, ka Marija mirusi 52. gadā Jeruzalemē un apglabāta netālu no Ģetzemanes dārza. Otrā ir fantastiskāka. Tā vēstī, ka apustulis Jānis, kura aprūpē Jēzus mirstot nodevis savu māti, paņēmis to līdzi uz Efesu, kur viņa dzīvojusi vēl ļoti ilgi, jo mirusi tikai astoņdesmitajā mūža gadā. Dīvaini tomēr šķiet tas, ka Pāvils, kurš trīs gadus uzturējās Efesā, un tātad viņam tur būtu vajadzējis Jēzus māti sastapt, savās vēstulēs par to neieminas ne ar pušplēstu vārdu. Vai patiesi būtu iespējams, ka viņš tik demonstratīvi nevērīgi izturētos pret pestītāja māti?
Savā laikā slavenā mūķene, pareģotāja un stigmatiķe Katrīna Emeriha (1774.—1824.) savos redzējumos rekonstruējusi visu Marijas dzīvi un uzrādījusi Efesā vietu, kur Marija it kā esot pavadījusi sava mūža pēdējos gadus. Tad katoļu garīdznieku grupa devās uz Efesu, lai, sekojot mūķenes norādījumiem, atrastu šo namiņu. Pēc ilgiem arheoloģiskiem meklējumiem tie atklāja kādas nelielas celtnes atliekas, kas, pēc viņu pārliecības, atbilda gaišreģes aprakstiem. Mājiņu atjaunoja, līdzās uzcēla nelielu viesnīcu un paziņoja pasaulei par izdarīto atradumu. Drīz vien izplatījās ziņas par šeit notikušām brīnišķīgām izdziedināšanām, un turp bariem sāka plūst svētceļotāji. Svētās jaunavas Marijas debesbraukšanas dienā 15. augustā tur tiek rīkoti speciāli svinīgi dievkalpojumi ar procesijām.
Tomēr teologi nespēja samierināties ar faktu, ka Marija būtu mirusi dabiskā nāvē tāpat kā jebkurš parasts cilvēks. Viņa taču bija dieva māte un nevarēja būt padota dabas likumiem, viņas ķermenis nevarēja satrūdēt. Tāpēc, balstīdamies uz apokrifisku, tātad baznīcas noraidītu sacerējumu ciklu «Transitus Mariae», viņi izvirzīja ,aizkustinošu versiju, ka Marija, lūk, esot gan mirusi dabiskā nāvē un paglabāta Ģetzemanes dārzā, taču acīmredzot tās miesa uzņemta debesīs, jo, atrokot viņas kapu, tur nav atrastas nekādas mirstīgas paliekas, bet tikai svaigu, itin kā pirms neilga brīža noliktu rožu pušķis.
Marijas debesbraukšanas diena vispirms ieviesta tikai austrumu baznīcā un arī ne agrāk kā 4. gadsimtā. Un vajadzēja paiet vēl diviem gadsimtiem, iekāms Romas katoļu baznīca uzņēma šos svētkus savā liturģiskajā kalendārā.
1950. gadā pāvests Pijs XII pasludināja Marijas debesbraukšanu par baznīcas dogmu. Taču jaunā dogma, neskaitot mutvārdu tradīciju, nevarēja balstīties ne uz vienu rakstu avotu, izņemot apokrifiskos. Tādēļ par katru cenu vajadzēja sameklēt kādu pieturas punktu kanonis- kajos evaņģēlijos. Pēc pienācīgi brīvas interpretācijas tam noderīga izrādījās viena vienīga vieta, un proti, Jāņa atklāsmes grāmatas 12. nodaļas sākums, kas skan šādi: «Pie debesīm parādījās liela zīme: sieva saules tērpā, mēness apakš viņas kājām un viņai galvā divpadsmit zvaigžņu vainags. Viņa bija grūta un brēca dzemdēšanas sāpēs un mokās.»
Viens no vismīklainākajiem tēliem Jaunajā derībā ir Jāzeps, Jēzus tēvs. Matejs un Lūka viņu piemin savos ģenealoģiskajos sarakstos un nostāstos par Jēzus dzimšanu, bet tālāk par viņu vairs nebilst ne vārda. Vēl dīvaināk ir tas, ka Marka un Jāņa evaņģēlijos, tāpat «Apustuļu darbos» un Pāvila vēstulēs Jāzeps vispār nav minēts, it kā autori neko nezinātu par viņu.
Jo savādāk tas ir tāpēc, ka Jāzepa loma Jēzus dzīvē nav bijusi nekāda niecīgā. Ja mēs ticam Matejam, tad tā kunga eņģelis Jēzus piedzimšanu pasludināja tieši viņam, bet nevis Marijai. Turklāt, lai nu būtu kā būdams, Jāzeps taču bija Jēzus audzinātājs bērnības gados, vienalga, vai uzskatām viņu par īsto, vai arī tikai par audžu tēvu. Tomēr vissvarīgākais ir tas apstāklis, ka viņu dēvē par Dāvida pēcteci tiešā līnijā, un tātad no vina ir atkarīga teorija par Jēzus izcelšanos no ķēniņa dzimtas. Matejs un Lūka taču tieši šajā nolūkā sastādīja savus ģenealoģiskos sarakstus, lai to pierādītu skeptiķiem un mazticīgajiem.
Diemžēl viņi to darīja katrs uz savu roku, neatkarīgi viens no otra. Un rezultāts bija tāds, ka Jaunajā derībā ir divas atšķirīgas ģenealoģijas, kuras vairāku paaudžu posmos viena otru izslēdz un līdz ar to zem jautātāja zīmes nostāda visu ciltsrakstu vēsturisko vērtību. Šo atšķirību pasvītrošanai pietiek, ja mēs aizrādām, ka Matejam Jāzeps ir Jēkaba dēls, bet Lūkam — Eļa dēls. Turklāt jau pats par sevi fakts, ka Jēzus ciltsrakstus Lūka aizsāk ar pašu Ādamu, precīzi no paaudzes paaudzē nosaukdams vārdā visus viņa priekštečus, liecina par šīs ģenealoģijas fantastisko raksturu. Te prātā nāk vārdi no pirmās vēstules Timotejam, kuros pseido-Pāvils saviem ticības brāļiem Efesā aizrāda, ka nav ieteicams «nedz nodoties bezgalīgām pasakām un cilts rakstiem, kas vairāk ierosina prātošanu, nekā kopj dieva draudzi ticībā» (1:4). Acīmredzot cilts sarakstu sastādīšana tajā laikā bijusi modes lieta, un arī abi evaņģēlisti nav spējuši tai pretoties.