Par līdzīgām pretrunām nebūtu ko brīnīties. Ar tādām mēs jau vairākkārt esam sastapušies un sastapsimies arī turpmāk, tā ka zināmā mērā varam sacīt, ka tās ir Jaunās derības neatņemama sastāvdaļa.
Jau sliktāk ir tas, ka Matejs un Pāvils izrāda apbrīnojamu iztēles un loģiska ieskata trūkumu vienā no vissvarīgākajiem kristietības jautājumiem. Kā mēs redzējām, Jēzus ķēnišķīgo cilmi viņi atvasina no tēva Jāzepa, aizmirsdami, ka pēc viņu pašu pasludinātās «šķīstās ieņemšanas» Jēzus nevarēja būt Jāzepa dēls ar miesu un asinīm un līdz ar to nenāca no Dāvida cilts. Šis pārsteidzošais konsekvences trūkums tik svarīgā jautājumā izskaidrojams laikam ar to, ka evaņģēlisti, pūlēdamies par katru cenu pierādīt, ka Jēzus personā piepildījušies Vecās derības pravietojumi, tai skaitā arī par viņa piederību pie Dāvida cilts, galu galā paši nomaldījušies savos nostāstos.
Jau kopš kristietības ēras pirmajiem gadsimtiem dažiem teologiem šī aplamība loģiskajos secinājumos nebija pa prātam, un viņi lika lietā visu savu ekseģētisko kazuistilcu, lai šo kliedzošo pretrunu izskaidrotu. Starp citu, tika izvirzīts pavisam negaidīts arguments, ka
Marija esot bijusi tuva radiniece Jāzepam un līdz ar to arī viņas dzīslās tecējušas ķēniņu dzimtas asinis.
Sniegt dokumentālu pamatojumu šai tēzei tomēr bija daudz grūtāk. Visā Jaunajā derībā nav neviena panta, kas kaut vai netieši šo tēzi atbalstītu. Tāpēc vajadzēja iesniegties vēl tālākā pagātnē, līdz pat senebreju levi- rāta tiesībām. Tās nosacīja, ka bezbērnu atraitnei jāiziet par sievu pie mirušā vīra brāļa vai kāda cita viņa radinieka. Marija gan nebija atraitne, bet arī šajā ziņā tika izdomāts sevišķs piegājiens. Viņa, lūk, esot bijusi «meita mantiniece» un kā tāda pakļauta šim pašam likumam. Ja nu Marija izdota par sievu Jāzepam, tad viņai vajadzējis būt tā tuvai radiniecei.
Visai šai argumentācijai ir skaidrs sofisma zīmogs, jo tā balstās uz tīru izdomu. Nekur rakstītos avotos nav ne mazākā norādījuma, kas ļautu mums noticēt, ka ebreju tiesībās pastāvētu speciālam likumam pakļauta «meitu mantinieču» kategorija un ka Marija pie tādas piederētu.
Toties pavisam noteikti zinām, ka nevienam tā laika ebrejam pat prātā nebūtu nācis savu cilmi atvedināt no sieviešu dzimuma priekštečiem. Semītu sabiedrībās, kas dibinājās uz tēva tiesībām, cilmi nosacīja vienīgi pēc vīriešu kārtas priekštečiem. Sievietēm šajos ciltsrakstos nebija tikpat kā nekādas nozīmes.
Mēs jau ierunājāmies par to, cik ārkārtīgi reti Jāzeps ir pieminēts Jaunās derības tekstos. Pat tādos gadījumos, kad evaņģēlisti savā stāstījumā nonāk līdz Jēzus ģimenei, viņi neko nesaka par ģimenes galvu. Pirmajā vietā allaž ir Marija un viņas dēli, atsevišķos gadījumos arī meitas.
Bībeles pētnieki izvirzījuši visdažādākos minējumus par to, kas noticis ar Jāzepu, ja viņš tik vienprātīgi tiek noklusēts. Piemēram, Dāvids Strauss runā par trim iespējām, un proti, ka Jāzeps «vai nu agri miris, vai nav piekritis dēla vēlākai darbībai, vai arī tradīcijā noklusēts aiz dogmatiskiem apsvērumiem, jo saskaņā ar kristoloģi- jas vēlāko doktrīnu viņš nevarēja būt īstais Jēzus tēvs». Visu to apsverot, tomēr liekas, ka pirmais pieņēmums būs visticamākais. Jāzeps taču varēja vienkārši nomirt, un Marija palikt atraitnēs.
Kad īsti tas būtu noticis? Kā mums stāsta Lūka, Jēzus divpadsmit gadu vecumā slepšus bija aizlavījies no saviem tuviniekiem un atgriezies Jeruzalemē, kur templī spīdējis ar savu gudrību. Vecākiem, kas bija ceļā uz Nacareti, vajadzējis griezties atpakaļ, lai sameklētu dēlu. To atradusi, Marija teica: «Mans dēls, kāpēc tu mums to esi darījis? Redzi, tavs tēvs un es, mēs tevi ar sāpēm esam meklējuši» (2:48).
Tātad, ja ticam Lūkam, tajā laikā Jāzeps vēl bijis starp dzīvajiem. Viņš laikam būs nomiris īsi pirms evaņģēlijos aprakstītajiem notikumiem. Jēzus tad jau bija pieaudzis vīrietis un izmācījies namdara amatu, tātad jau pāris gadu droši vien bija nostrādājis tēva darbnīcā. Dibinoties uz šādiem apsvērumiem, varam apgalvot, ka atmiņas par tēva nāvi ģimenē vēl bijušas dzīvas.
Visjaunākos Jēzus brāļus Jāzepu, Sīmani un Jūdu mēs pazīstam tikai pēc vārda. Acīmredzot tie bijuši parasti caurmēra cilvēki un stāvējuši tālu no visa, kas risinājās ap vecāko brāli.
Toties par Jēkabu mēs zinām diezgan daudz. Astoņpadsmit gadu viņš atradās kristiešu Jeruzalemes draudzes priekšgalā un kā ortodoksālā jūdaisma piekritējs stingri sekoja, lai viņa vadītā sekta iekļautos vispārējos jūdaisma ietvaros. Tāpat zinām, ka viņam bija liela autoritāte visā Jeruzalemes sabiedrībā. Kad Jēkabu nomētāja ar akmeņiem, ebreju vidū izcēlās tāds sašutums, ka Romas prokurators šās eksekūcijas vaininieku Ana- niju II atcēla no augstā priestera amata. Pat ebreju vēsturnieks Jozefs Flāvijs, kurš pats bija Mozus reliģijas piekritējs, aizstāvēja Jēkabu un nosodīja Ananijas vardarbību.
Pateicoties baznīcas vēsturniekam Eisebijam, kurš mums saglabājis plašus fragmentus no bojā gājušās «Hē- gesipa dienas grāmatas» (180.), mēs uzzinām vēl citas, ārkārtīgi interesantas detaļas. Pēc šīm ziņām, Jēkabs jau mātes klēpī bijis svētais, vēlāk devis nazīrieša zvērestu un tāpēc neesot dzēris ne vīnu, ne citus reibinošus dzērienus un tāpat gaļu neesot ne mutē ņēmis. Nekad viņš neesot apcirpis matus, citiem redzot neesot ne mazgājies, ne ieziedies ar olīvu eļļu. Jēkaba ceļgali esot bijuši tik aprepējuši kā kamielim, jo caurām dienām viņš templī stāvējis, ceļos nometies, lai no dieva izlūgtos piedošanu par savu tuvāko grēkiem.
Tāpēc nav nekāds brīnums, ka ilgi saglabājusies atmiņa par šo vienreizēji spilgto personību kristiešu vidū.
Jau pieminētais Hēgesips apgalvo, ka vēl viņa laikā, t. i., ap 180 gadu un apmēram simt gadu pēc notikušās eksekūcijas (62.), ļaudis devušies svētceļojumā pie Jēkaba kapa, kas atradies turpat viņa mocekļa nāves vietā, netālu no tempļa. Eisebijs pat stāsta, ka Jeruzalemē rādīts bīskapa krēsls, uz kura savā laikā sēdējis Jēkabs.
Nazīriešu zvērests bijis stingrs. No kvēlajiem ticīgajiem, kuri šo zvērestu devuši, prasīts nesaudzīgs askētisms un liela pašaizliedzība. Šajā ziņā Jēkabs vairāk līdzinājies Jānim Kristītājam nekā Jēzum un nepavisam jau Pāvilam, kurš neatzina askētismu un dzīvoja tādu pašu normālu dzīvi kā jebkurš cits Romas impērijas pilsonis.
Daži Bībeles pētnieki izvirzījuši hipotēzi, ka nosaukums «nacarieši» cēlies no senebreju nazīriešiem, bet ne no Nacaretes pilsētiņas. Saskaņā ar šo koncepciju Jēkabs vadījis organizētu nazīriešu grupu, kas sastāvējusi no 120 cilvēkiem. Jēzus dzīves laikā viņš neesot ticējis brāļa misijai, bet pēc Jēzus nāves kļuvis par kristietības piekritēju, pārnācis tās pusē ar visu savu nazīriešu grupu un, pateicoties savai autoritātei, automātiski kļuvis par Jeruzalemes kristiešu draudzes galvu. Tiesa, citi Bībeles pētnieki gan domā, ka tā drīzāk bijusi esēnu grupa, taču, ņemot vērā izplūdušās robežas starp tā laika ebreju sektām un mesiānisko ideoloģiju, jāatzīst, ka savs pamatojums ir abiem viedokļiem.