Šobrīd mūs tomēr visvairāk interesē tas visādā ziņā neparastais fakts, ka mazpilsētas amatnieku ģimene devusi divus tik plaša vēriena reliģiskus reformatorus. Šis apstāklis taču liecina visai daudz par paša šo ģimeni. Mēs nule pieminējām, ka, pēc Hēgesipa vārdiem, Jēkabs jau mātes klēpī bijis svētais. Šie vārdi iztulkojami tādējādi, ka māte jau pirms bērna piedzimšanas to veltījusi dievam, apsolot, ka viņš vēlāk nodos nazīrieša zvērestu. Šeit jāpiebilst, ka šāds paradums, spriežot pēc Vecās derības, ebrejiem patiešām bijis jau kopš seniem laikiem. Tādā pašā veidā arī Simsons, vēl būdams mātes klēpī, ticis veltīts dievam un vēlāk devis nazīriešu zvērestu.
Šīs ziņas ļauj domāt, ka Jēzus ģimenei bijis kas kopīgs ar nazīriešiem un tajā valdījusi stingrības gaisotne, ko noteikušas ortodoksālas reliģiskas normas un dedzīga pieķeršanās senču tradīcijām. Jēkabs bija īsts šos dzimtas dēls. Visu, kas viņam bija raksturīgs, — stingru dzīves veidu, noslieci uz askētismu un aklu padevību Mozus reliģijas dogmām — viņš bija mantojis no vecākiem. Pat mesiānismu jeb ticību mesijas atnākšanai viņš bija uzsūcis tēva mājās, un vēlākā pārmaiņa viņa uzskatos bija pavisam niecīga: Jēkabs tagad vienkārši sāka ticēt, ka pie krusta mirušais vecākais brālis patiesi bijis kvēli gaidītais mesija.
Ņemot vērā šādu audzināšanu, nav nekāds brīnums, ka arī pats Jēzus1 , kā to pasvītrojis slavenais vācu Bībeles pētnieks Jūlijs Velhauzens, bija īsts ebreju skolotājs. Viņš taču pasludināja, ka nav nācis atmest bauslību un praviešus, bet gan tos piepildīt. Saviem mācekļiem viņš pavisam nepārprotami paziņoja: «Es esmu sūtīts vienīgi pie Izraēla cilts pazudušajām avīm» (Mateja ev., 15:24).
Vēl vairāk, viņam bija raksturīgi tādi paši aizspriedumi pret svešu tautu piederīgajiem kā visiem citiem ebrejiem. Piemēram, pagānus viņš nicīgi nosaucis par «suņiem» un tikai pēc iekšējas pretestības pārvarēšanas paļāvās izmisušās kānaāniešu mātes lūgumam un izdziedēja viņas meitiņu (Mateja ev., 15:26). Saviem mācekļiem viņš aizliedza kontaktēties ar pagāniem un ķecerīgajiem samariešiem. Izsūtīdams pasaulē divpadsmit apustuļus, viņš tiem piekodināja: «Nenoeita uz pagānu ceļu un neeita samariešu pilsētā. Bet eita labāk pie Izraēla cilts pazudušām acīm» (Mateja ev., 10:5—6).
Seit varētu iebilst, ka Jēzus vēlāk savu nostāju grozījis, pasludinājis universālismu un sūtījis savus mācekļus pie visām pasaules tautām. Uz to ir tikai viena atbilde: kamēr Jēzus bija dzīvs, viņš savu nostāju šajā jautājumā netika grozījis. Ir taisnība, ka evaņģēlijos viņš trīskārt dod līdzīgus universālistiskus norādījumus. Taču mums jāpatur prātā, ka viņš to dara tikai pēc savas nāves, jau kā no miroņiem augšāmcēlies Kristus, turklāt jāatzīmē, ka Marka evaņģēlijā, kurš hronoloģiski stāv vistuvāk Jēzus dzīves laikam, šis norādījums atrodams tikai evaņģēlija beidzamā nodaļā, kuru, kā to atzīst bez izņēmuma visi Bībeles pētnieki, vēlāk piekabinājis kāds no pārrakstītājiem. Tātad tas ir tendenciozi, aiz teoloģiskiem apsvērumiem darināts teksts (Mateja ev., 28:19; Marka ev., 16:15),
Seit mums rodas dilemma: kuru no šiem diametrāli pretējiem Jēzus norādījumiem atzīt par autentisku? Racionāli noskaņoto Bībeles pētnieku vidū nostiprinājies uzskats, ka par vēsturiski patiesiem vai vismaz patiesības kodolu saturošiem evaņģēlijos uzskatāmi tie nostāsti un izteikumi, kuri ir pretrunā ar šo pašu evaņģēliju vadošo transcendento ideju. Tie ir kādas agrākas patiesības relikti, kuri tekstos saglabājušies tādēļ, ka autori nav bijuši pietiekami uzmanīgi vai pietiekami konsekventi, lai sākotnējo tekstu pietušētu vai saskaņotu ar sava darba pamatdoktrīnu.
Visas tās ziņas, uz kuru pamata mēs nonākam pie pārliecības, ka Jēzus savas dzīves laikā bija tikai ebreju tautas pravietis, neapšaubāmi pieder pie sākotnējo atziņu slāņa un uzskatāmas par autentiskām. Tā Jēzus mācību uztvēruši arī Jēkabs un viņa domu biedri Jeruzalemē, kuriem pat prātā nenāca izlauzties no jūdaisma ietvariem.
Taču drīz sākās kristietības nākamais, helēniskais attīstības posms, kad kristiešu draudzēs ieplūda aizvien vairāk citu tautību piederīgo. Tāpēc arvien aktuālāka kļuva svešo elementu pieplūdes idejiskā sankcionēšana. Un tad atradās skolotāji un teologi, kuri sludināja, ka tas esot saskaņā ar Jēzus gribu, jo viņš pēc savas nāves esot parādījies apustuļiem un uzdevis tiem pievērst patiesajai ticībai ne vien Izraēla bērnus, bet arī pagānus.
Nav nekādu šaubu, ka pagānu problēma radusies vēlāk, pāris gadu pēc Jēzus nāves. To neapgāžami pierāda fakts, ka strīds par attieksmi pret pagāniem sākās tikai viņa mācekļu vidū, tajā piedaloties Jēkabam, Pēterim, Pāvilam un Barnabam. Kvēle, ar kādu strīds norisinājās, pierāda, ka tolaik tā bijusi gluži jauna un negaidīta, atšķirīgo dzīves apstākļu izraisīta problēma.
Bet, ja tomēr tāds strīds izcēlās — un par to nevar būt ne mazāko šaubu, — tad rodas jautājums: kāpēc minētie apustuļi to vispār uzsāka, ja jau šajā jautājumā pastāvējuši noteikti norādījumi, kurus devis pats Jēzus pēc savas augšāmcelšanās? Secinājums šeit var būt tikai viens: laikā, kad Jēkabs, Pāvils, Pēteris un Barnaba strīdējušies par attieksmi pret pagāniem, versija par Jēzus pēcnāves nostādnēm vēl neeksistēja. Tā ir krietni vēlāk kristiešu vidū radusies leģenda, kas tomēr izveidojusies pietiekami agri, lai Matejs un Marks to varētu uzņemt savel evaņģēlijos.
Jēzus bija reliģijas reformators, taču — atkārtojam to vēlreiz — tikai jūdaisma ietvaros. Viņš gan vērsās pret farizeju sastingušo neapgaroto formālismu, kurš bauslības aizstāvēšanai bija izstrādājis daudz absurdu aizliegumu un ierobežojumu. Tā, piemēram, sabata laikā neviens nedrīkstēja atrasties ceļā, pacelt zemē nokritušu dvieli, noplūkt kviešu vārpu, lai remdinātu izsalkumu, pat izvilkt no bedres tajā iekritušu nastu nesēju ēzeli. Jēzus protestēja pret šiem nejēdzīgajiem priekšrakstiem, pūlēdamies sabatam piešķirt tā sākotnējo jēgu. Kādā disputā viņš, piemēram, aizrādīja, ka sabats pastāv cilvēku dēļ, nevis cilvēki sabata dēļ. Farizejiem un arī Jēzus paša ģimenei šādi izteicieni šķita šokējoši, ķecerīgi, pat dumpīgi.
Jēzus nesaskaņām ar jūdaisma legālistiem bija vēl kāda cita, dziļāk ieslēpta jēga. Kā norāda vācu Bībeles pētnieks Kārlis Bārts, tā dibinājās uz Jēzus dziļajām simpātijām pret trūcīgiem, cietējiem un citādi nelaimīgiem mazajiem ļaudīm, uz pretīgumu, kādu Jēzus izjuta pret farizeju liekulīgo apgalvojumu, ka nav ko žēlot nabagos un cietējus, jo tie saņemot vienīgi sodu par saviem grēkiem.
Tie ir tikai divi Jēzus lielās, vēsturiskās darbības aspekti, taču ar tiem pietiek, lai saprastu, uz ko dibināta viņa misijas patiesā būtība. Jēzus centās sentēvu reliģijai atkal piešķirt tās ētisko un patiesi cilvēcisko jēgu, pieslieties praviešu cildenajai un diženajai tradīcijai. Lai gan viņš šīs idejas attiecināja tikai uz ebrejiem, tās savā humānajā satvarā bija tik plašas un nozīmīgas, ka izlauzās no jūdaisma šaurajiem ietvariem un ieguva universālu vērtību.
Kā mēs zinām, Jēzus sēdās pie azaida galda kopā ar muitniekiem un grēciniekiem. Taču jāatceras, ka tie vienmēr bija ebreji. Nekur evaņģēlijos nav atrodams ne visniecīgākais mājiens, ka viņš būtu kādreiz sēdies pie galda kopā ar pagāniem, kā to vēlāk Antiohijā darīja Pēteris, Pāvils un Barnaba.
Nekad ne ar vienu vārdu Jēzus nav iestājies arī par grūti apspiesto ebreju sievieti, kura tradicionāli tika pakļauta sabiedriskai diskriminācijai, nebaudīja nekādas cilvēka tiesības un tika uzskatīta par vīrieša' īpašumu. Sajā ziņā Jēzus mācībā nav jaužamas nekādas reformis- tiskas tendences. Taču personiski, ikdienas dzīvē viņš rīkojās pretēji šai sensenajai tradīcijai, izturējās pret sievietēm cilvēcīgi un ar savu uzvedību ii kā pasvītroja, ka viņš prot tās cienīt.