Arī šajā gadījumā attaisnojas jau pieminētais Bībeles skaidrotāju princips, ka visi evaņģēlijos ietvertie stāstījumi, kuri ir pretrunā ar kristoloģijas pamatideju, uzskatāmi par vēsturiski patiesiem vai vismaz tādiem, kuros sameklējama kāda kripatiņa patiesības. Pie šīs kategorijas jāpieskaita arī informācija par konfliktiem Jēzus ģimenē, jo tā diskreditē vienu no cildenākajām un kristietībai vissvarīgākajām leģendām. Ja Marija zināja, ka Jēzus ir piedzimis kā mesija un ar viņa dzimšanu saistās tādas pārdabiskas parādības kā šķīstā ieņemšana ar svētā gara palīdzību, erceņģeļa Gabriēla parādīšanās, Betlēmes zvaigzne, gani, eņģeļu kori un triju gudro ierašanās no tālām zemēm, tad kā gan viņa būtu varējusi nesaprast Jēzus rīcību un uzskatīt par iespējamu, ka viņš nav pie pilna prāta? Šīs groteskās pretrunas bija pamanījis jau Celss savā polemiskajā traktātā «Patiesības vārds», kur rakstīts: «Ja runa ir par Jēzus māti Mariju, tad jāsaka, ka viņa nekad nav apjēguši, ka dzemdējusi pārdabisku būtni, dieva dēlu. Pavisam otrādi, kristieši ir aizmirsuši no evaņģēlija izsvītrot teikumus, kuros apgalvots, ka Marija uzskatījusi Jēzu par prātu zaudējušu cilvēku un kopā ar citiem tuviniekiem gribējusi to ieslodzīt un izolēt.»
JĒZUS UN JĀNIS KRISTĪTĀJS
Сaurmēra evaņģēliju lasītājs, kuru savaldzina tiem piemītošā cildenā, skarbā un kvēlā gaisotne, aizraudamies ar evaņģēlijiem raksturīgo tikumiskās un poētiskās izteiksmes skanējumu, parasti nepamana stāstījumā ieslēptos robus, kas izpaužas gan aprakstu nekonsekvencē, gan pretrunās, gan savstarpēji nesamierināmos
apgalvojumos. To skaitā pagadās samērā nenozīmīgi misēkļi, bet ir arī tādi, kuri attiecas uz ļoti svarīgiem dok- trināliem un vēsturiskiem jautājumiem.
Mēs jau vairākkārt esam pievērsuši lasītāja uzmanību šāda veida pretrunām evaņģēliju tekstos. Šis saraksts tomēr ne tuvu nav pilnīgs, tāpēc mums turpmākā iztirzājumā nāksies to papildināt. Tā, savdabīgas autora izklaidības un nekonsekvences spilgtu piemēru mums sniedz evaņģēlists Jānis. Vienā vietā Jānis apgalvo, ka Jēzus pats esot kristījis savus piekritējus (3:22), bet pēc brīža, mums par lielu izbrīnu, stāsta, ka Jēzus pats neesot kristījis, bet to darījuši tikai viņa mācekļi (4:1—2). Galu galā tā varētu likties niecīga paviršība, ja runa nebūtu par tik svarīgu doktrinālu problēmu, kāda baznīcai ir kristīšanas ceremonija.
Tas pats attiecināms uz vēl svarīgāku stāstījumu. Matejs (3:13—16), Marks (1:9) un Jānis (1:31—32) stāsta, ka Jānis Kristītājs Jordānā kristījis Jēzu. Ceturtajā evaņģēlijā pat lasām,.ka Jānis ne tikai izdarījis kristīšanas ceremoniju, bet arī kā vienīgais klātesošo vidū redzējis svēto garu dūjas izskatā nolaižamies pār Jēzu. Bet no Lūkas evaņģēlija mēs uzzinām, ka Jānis Kristītājs nav varējis ne Jēzu kristīt, ne redzēt svēto garu nolaižamies pār viņu, jo tajā laikā, kad Jēzus it kā būtu pakļāvies šim rituālam, Jānis Kristītājs pēc Hēroda Antipa pavēles jau bijis apcietināts. Kas īsti izdarījis kristīšanas ceremoniju, mēs no evaņģēlija teksta tā arī neuzzinām. «Kad nu visi ļaudis likās kristīties un arī Jēzus bija kristīts, tad viņam, dievu lūdzot, debesis atvērās, un svētais gars redzamā veidā uz viņu kā balodis nolaidās, un balss atskanēja no debesīm: «Tu esi mans mīļais dēls, pie tevis man labs prāts»» (3:21—22). Kā no šā citāta izriet, šoreiz svēto garu jau bija redzējuši visi klātesošie.
Pretrunās, kas sastopamas atsevišķās versijās par Jāni Kristītāju, slēpjas kāda mīkla, kaut kas līdz galam neizsacīts. Tāpēc kaut uz mirkli ielūkosimies vēsturiskajos apstākļos, kas bija šo notikumu pamatā.
Jānis, kuru Jaunās derības autori un tāpat arī Jozefs Flāvijs dēvē par «Kristītāju», lielāko daļu no saviem vīra gadiem bija pavadījis vientulībā tuksnesī, kur pārticis no siseņiem un savvaļas bišu medus. Tibērija valdīšanas 15. gadā jeb m, ē. 28. gadā viņš iznācis no tuksneša un sācis uzstāties atklātībā kā pravietis. Ģērbies rupjā kamieļa vilnas audumā un apjozies ar ādas siksnu, viņš pērkonīgā, aizrautības pilnā balsī sludinājis drīzu debess valstības atnākšanu un aicinājis tautu nožēlot grēkus. Tiem, kuri pakļausies kristīšanas rituālam Jordānas ūdeņos, viņš apsolījis grēku piedošanu un iekļūšanu dieva valstībā zemes virsū.
Nav vērts šeit sīki atkārtot savā baismīgumā un ne- parastībā eksotiski skaisto nostāstu par Jāņa Kristītāja tālāko likteni, ko mums snieguši Matejs un Marks. Tet- rarhs Hērods Antips ieslodzījis pravieti pierobežas cietoksnī Maherontā, jo Jānis valdniekam pārmetis, ka, pavezdams un apprecēdams sava brāļa sievu Hērodeju, tas izdarījis asinsgrēku. Un tad sāk risināties drūmā, bet dīvaini valdzinošā drāma, kas daudzkārt izmantota mūzikā, glezniecībā un literatūrā. Tajā runa ir par Hēroda dzīrēm, Salomes deju, Hērodejas atriebes kāri un Jāņa nocirsto galvu, kura bļodā ienesta dzīru telpās.
Patiesības dēļ jāatzīmē, ka Hērodejas meita, kura ar savu deju tā bija savaldzinājusi Hērodu, evaņģēlijos vārdā nav nosaukta. Tikai no daudziem citiem avotiem zināms, ka viņas vārds bijis Salome. Mēs nezinātu arī vietu, kur Jānim Kristītājam nocirsta galva, ja Jozefs Flāvijs mums nepastāstītu, ka tas noticis pierobežas cietoksnī Maherontā.
Sis ebreju vēsturnieks, kura patiesīgums daudzos gadījumos apstiprinājies, traģēdijas iemeslus izskaidro citādi. Pēc viņa vārdiem, Hērods Antips vienkārši baidījies no pravieša pieaugošās popularitātes, jo tas ar savu kvēlo daiļrunību iemantojis aizvien vairāk piekritēju, un ļaudis jau sākuši runāt, ka viņš patiesi ir pravietis, ja ne pats mesija. To mēs uzzinām ari no Lūkas, kurš raksta, ka «ļaudis savās gaidās par Jāni savās sirdīs domāja, vai tas varbūt neesot Kristus» (3:15).
Neskaitāmie eksaltētie ļaužu bari, kas drūzmējās ap Jāni, viesa viņā nemieru un nesolīja nekā laba. Jebkuru brīdi varēja sākties kāds no tiem daudzajiem dumpjiem, kas parasti beidzās ar Romas karaspēka iejaukšanos un briesmīgu asins izliešanu. Jāņa mesiānisms pastāvošai iekārtai bija tikpat bīsfams kā daudzu agrāko praviešu un tautas vadoņu mesiānisms. Nomāktās, savā pastāvēšanā apdraudētās un pestītāju gaidošās ebreju tautas noskaņojums bija tāds, ka Hērodam Antipam netrūka iemeslu bīties no pravieša runām, un tāpēc viņš būs nospriedis Jāni novākt. Tas, protams, nemaz neizslēdz to, ka Hērods, kuru Jānis —- pēc valdnieka domām, no tuksneša uzklīdis blandoņa — tik bargi bija nopulgojis, vadījies arī no personiskas atriebības jūtām.
Šeit tomēr jāpasvītro, ka Jozefs Flāvijs acīmredzot neko nav zinājis par romantiski baigo situāciju, uz kuras fona evaņģēlijā notiek šī izrēķināšanās, jo viņš ne ar vārdu nepiemin Antipa morālo nosodījumu, Hērodejas naidu un Salomi, kas ar savu dejošanu izpelnījusies Jāņa Kristītāja galvu. Vēsturnieka klusuciešana šajā jautājumā noskaņo mūs skeptiski un liek šo romantisko stāstījumu ieskaitīt literāro izdomu kategorijā, taču tas ne mazākā mērā nekavē apbrīnot šīs leģendas nezināmā radītāja iztēles lidojumu.
Nav grūti ievērot, ka evaņģēlisti sevišķi pasvītro, ka Jānis Kristītājs sevi uzskatījis par zemāk stāvošu nekā Jēzus un redzējis tajā svētajos rakstos pareģoto, par Jāni daudz varenāko mesiju, kurš kristīšot ar svēto garu, nevis tikai ar ūdeni, kā to darījis Jānis. Jāņa evaņģēlijā Jēzus priekštecis pazemojies pat tik lielā mērā, ka atzinis sevi par necienīgu atraisīt Jēzus apavu saites.