Kristietība, pakļaujoties savu jauno helēnisko piekritēju atavistisko ieražu spiedienam, jau diezgan agri uzskatījusi par nepieciešamu kristīšanu uzņemt savos rituālos, protams, piešķirot tai jaunu teoloģisku jēgu, Tomēr mēs noteikti nevaram pasacīt, kad īsti šī sinkreti- zāciļa notikusi, jo Jaunajā derībā atrodamās ziņas šajā jautājumā ir visai nenoteiktas.
Tā, piemēram, Mateja un Marka evaņģēlijos Jēzus gan uzdod saviem mācekļiem kristīt, taču dara to tikai pēc savas augšāmcelšanās, t. i., pēc nāves. Turklāt vēl jāpiebilst, ka Marka evaņģēlijā šī informācija atrodama tajā teksta daļā, kura atzīta par vēlāku iespraudumu, tātad nav visvecākā evaņģēlista paša rokas uzrakstīta (Mateja ev., 28:19; Marka ev., 16:16).
Turpretim Jāņa evaņģēlija autors dod divas, savstarpēji pretrunīgas versijas: vienu reizi viņš apgalvo, ka Jēzus Jūdejā kristījis, bet otru — ka viņš to vispār nav darījis. Taču tajā pašā teikumā sacīts, ka kristījuši ir viņa mācekļi, no kā varētu secināt, ka jau otrajā kristiešu paaudzē šis rituāls bijis izplatīts.
Vispārsteidzošākais tomēr ir tas, ko Pāvils raksta savā pirmajā vēstulē korintiešiem. Lūk, kas tur lasāms: «Paldies dievam, ka es pie jums cita neviena neesmu kristījis kā vien Krispu un Gāju; tā neviens nevar sacīt, ka jūs kristīti uz manu vārdu. Es gan kristīju arī Stefanas namu, bet neatceros, vai vēl kādu citu būtu kristījis. Jo Kristus mani nav sūtījis kristīt, bet evaņģēliju sludināt. . .» (1:14—17). Kā no šiem vārdiem secināms, Pāvils kristīšanas rituālam nav piešķīris sevišķu nozīmi, pats to darījis nelabprāt un tikai atsevišķos gadījumos. Viņam ir arī zināma taisnība, atsaucoties uz Jēzu, jo bija taču zināms, cik kritiski Jēzus izturējies pret visāda veida formalitātēm un ārējām reliģiskām izdarībām.
Kristietības piekritējiem un arī pašiem evaņģēlistiem bija svarīgi noklusēt kristīšanas rituāla pagānisko cilmi, pasvītrojot tā saiknes ar jūdaismu, kur tam, pateicoties esēniem, bija bagātīgas tradīcijas. Tādā kārtā radusies versija par Jāni Kristītāju kā Jēzus priekšteci. Viss šis nostāsts par Jāņa pakļaušanos jaunajam mesijam acīmredzot ir tipisks etioloģisks mīts, kurš sankcionē un izskaidro kristietības pieņemto kristīšanas rituālu.
Dāvids Strauss savā slavenajā monogrāfijā par Jēzu raksta, ka Jānis Kristītājs bijis askēts un drūms vientuļnieks, turpretim dzīvespriecīgajam Jēzum patikusi citu cilvēku sabiedrība, tāpat viņš neesot gavējis un pat dzēris vīnu. Grūti iedomāties, Strauss tālāk aizrāda, ka šis askēts un drūmais pravietis Jānis būtu atzinis par augstāk stāvošu būtni Jēzu, kurš taču bijis pilnīgs Jāņa Kristītāja pretmets.
Tas mums ļauj saprast, kāpēc jau kopš paša sākuma bija radusies Jāņa Kristītāja piekritēju, t. s. joanītu, sekta. Tā pastāvēja ļoti ilgi neatkarīgi no kristiešu draudzēm un vēl 2. gadsimta hronikās tiek pieminēta kā viena no atzītām sektām jūdaisma ietvaros. Izcilais Bībeles pētnieks R. Bultmanis to identificē ar mandeisma sektu, kuru literatūrā pazīst ar baptistu jeb hemerobap- tistu nosaukumu. Mandeisti, kuru skaits gan nepārsniedz divus tūkstošus, sastopami vēl tagad Eifratas lejtecē pie Pērsijas līča. Viņiem ir pašiem savi svētie raksti, kuros Jānis Kristītājs tiek dēvēts par īsto, bet Jēzus — par viltus pravieti.
EĻĻAS KALNĀ
Ja kāds gribētu uz kartes atzīmēt ceļus, kurus Jēzus izstaigājis, sludinādams savu mācību un dziedinādams sirdzējus, tad izrādītos, ka tas nemaz nav izdarāms. Lai gan runa šeit ir par ļoti svarīgu Jēzus dzīves posmu, Jaunās derības autori tā pārstāstījumā nav spējuši izvairīties no neatšķetināma jucekļa. No vienas puses, sinoptiķi, bet, no otras, evaņģēlists Jānis sniedz divas pilnīgi atšķirīgas versijas, tā ka lasītājs paliek neziņā, nesaprazdams, kuram ticēt.
Ja arī evaņģēlisti kādā jautājumā ir vienisprātis, tad tikai tajā, ka Jēzus darbība atklātībā sākusies Nacaretē un beigusies Jeruzalemē. Turpretim visi stāstījumi par laika posmu starp šiem antipodiem nepavisam nesakrīt.
Sinoptiķi apgalvo, ka vienīgā Jēzus darbības teritorija bijusi Galileja. Ja arī Jēzus izgājis ārpus tās robežām, tad tikai sporādiski un galvenokārt apstākļu spiests, izvairīdamies no pārliekas pūļa vai farizeju uzmācības. Tā, piemēram, trīs reizes viņš pārcēlies uz Ģenecaretes , ezera austrumu krastu, vienreiz nogājis līdz novada ziemeļu robežām un uzturējies Cezarejā, kā arī pabijis feniķiešu pilsētās Tīrā un Sidonā.
Tomēr jāpasvītro, ka, pēc sinoptiķu nostāstiem, pirms savas triumfālās ierašanās Jeruzalemē Jēzus ne šajā pilsētā, ne arī vispār Jūdejā nekad nav bijis. Tāpēc, kad viņu apcietināja, nodeva sinedrija tiesai un Pilātam, šaustīja un sita krustā, jeruzalemieši droši vien būs viņu uzskatījuši par svešnieku, kurš turklāt ieradies no nicinātās un dumpīgās Galilejas.
Turpretim Jāņa evaņģēlijs mums rāda pavisam ko citu, pilnīgi pretēju sinoptiķu stāstījumam. Pēc Jāņa iznāk, ka Jēzus gan sludinājis arī Galilejā, taču galvenais darbības lauks viņam bijusi Jūdeja. Tur viņš paudis savu mācību, tur dziedinājis slimniekus un uzmodinājis no miroņiem Lācaru, tur viņam bijuši draugi, tur viņš cīnījies ar pretiniekiem. Un vēl jāpievērš uzmanība tam dīvainajam faktam, ka tieši pie galiliešiem, kuri, kā to apgalvo sinoptiķi, esot tīkojuši pēc Jēzus dzīvības, viņš patvēries, glābdamies no Jūdejas ebrejiem,
Kad Jēzus svinīgi iejāja Jeruzalemē, viņš, kā stāsta evaņģēlists Jānis, nebija ieradies tur pirmo reizi. Sakarā ar dažādiem ebreju svētkiem viņš Jeruzalemi bija apmeklējis jau četras reizes. Turklāt Jēzus bija uzturējies Betānijā un ilgāku laiku slēpies no priesteriem Efremā — nelielā pilsētiņā Jūdejas tuksneša malā. Atrazdamies Jeruzalemē, viņš nekad nebija vairījies no Cilvēkiem un stundām ilgi atklāti sludinājis savu mācību tempļa pagalmā. Bet no tā izriet, ka Jēzus jeruzalemiešiem nevarēja būt nepazīstams.
Tāpat evaņģēlisti atšķiras klusās nedēļas aprakstos, un Bībeles zinātnieki līdz šai dienai veltīgi pūlas kaut vai aptuveni nosacīt kā notikumu secību, tā arī kalendāra datumus. Vēl aizvien pastāv domstarpības, kurā gadā un dienā Jēzus ticis sists krustā. Tāpat nav pilnīgi noskaidrots, vai pēdējais vakarēdiens bija senebreju nī- zāna mēneša 14. dienā (sinoptiķu tradīcija) pashas svētkos ieturēts sakrāls azaids vai ari kāds cits mielasts, kurš — pēc Jāņa evaņģēlija — iekristu tā paša mēneša 13. dienā.
Mēs šeit tuvāk neiztirzāsim šīs visai sarežģītās un grūti atrisināmās pretrunas, taču piemēra dēļ pakavēsimies pie Jēzus uzturēšanās Betānijā. Šajā gadījumā sakrīt tikai Mateja un Marka versijas. Pēc viņu stāstījuma, Jēzus ciemojies pie «spitālīgā» Sīmaņa. Kāda vārdā nenosaukta sieviete Jēzum uz galvas izlējusi dārgu svaidāmo eļļu. Klātesošie viesi vai arī Jēzus mācekļi nav slēpuši savu sašutumu, uzskatīdami šādu rīcību par izšķērdību, jo eļļu taču varētu pārdot un par to saņemto naudu izdalīt trūkumcietējiem. Marks vēl piebilst, ka par to būtu iegūta milzīga summa trīs simti denāru apmērā. Turklāt bez jebkāda sakara ar šo incidentu, abi evaņģēlisti mums pavēsta par Jūdas Iskariota nodevību.