Kad^izlasām attiecīgos pantus Lūkas evaņģēlijā, tūlīt redzam, ka tas ir pavisam cits nostāsts. Pēc Lūkas iznāk, ka azaids ieturēts daudz agrāk nekā divi iepriekš aprakstītie, turklāt tam nav nekāda sakara ar klusās nedēļas notikumiem. Tiesa, namatēvs ari šoreiz ir Sīmanis, taču evaņģēlists viņu nosauc par farizeju, bet nevis par «spitālīgo». Epizode ar svaidāmo eļļu acīmredzot uzrakstīta ar lielām beletristiskām novirzēm, jo Mateja un Marka lakoniskais un lietišķais stāstījums šeit pārveidots emocionāli izvērstā pamācošā tēlojumā un piesātināts ar dramatisku, patiesi cilvēcīgu saturu. Šeit neizrī- kojas kaut kāda nezināma sieviete, bet netikle, kura grēku nožēlas uzplūdos ar asarām slaka Jēzus kājas, nosusina tās ar saviem matiem, bet pēc tam svaida ar eļļu. Šajā dziļi aizkustinošajā ainā nav ne vārda par to, ka izšķērdības pēc kāds būtu sācis kurnēt. Toties mūs pārsteidz tas, ka azaidā piedalās arī farizeji, kuri izmanto gadījumu, lai saļodzītu klātesošo ticību Jēzum. Ja Jēzus patiesi būtu bijis pravietis, viņi saka, tad viņš gan nepieļautu, ķa viņam pieskaras grēciniece, jo zinātu, «kas šī sieviete tāda ir».
Atverot Jāņa evaņģēliju, pārliecināmies, ka mūs gaida vēl lielāki pārsteigumi, jo šeit būtībā ir maz kopēja ar iepriekšējām trijām versijām.^ Azaids Betānijā notiek nevis divas dienas pirms pashas svētkiem, kā tas rakstīts Mateja un Marka evaņģēlijos, bet gan veselas četras pirms tiem. Taču visdīvainākais, ka mājas saimnieku lomā tajā uzstājas pavisam citi cilvēki, un proti, Lācars ar savām māsām Martu un Mariju.
No evaņģēlista Jāņa mēs arī uzzinām, kā sauc sievieti, kura Jēzus kājas svaidījusi ar eļļu un nosusinājusi ar saviem matiem. Tā ir Marija. Bet neapmierinātību par dārgās svaidāmās eļļas izšķiešanu neizsaka vis kaut kādi vārdā nenosaukti cilvēki, bet tieši Jūda Iska- riots. Turklāt Jānis mums pavēstī, ka no Jūdas puses tā bijusi nekrietna liekulība, jo viņš pats tīkojis pievākt tos trīs simtus denāru, ko iegūtu, pārdodot eļļu. «Bet to viņš sacīja,» evaņģēlists piebilst, «nevis tāpēc, ka viņam rūpētu nabagi, bet tāpēc, ka viņš bija zaglis un, maku turēdams, piesavinājās iemaksas» (12:6). Pēc Jāņa iznāk,
MELNBALTU ATTĒLU SĒRIJA
Marijas pasludinašana.
Krakovas skolas mākslinieks. Trīs gudrie no austrumu zemes sveic Jēzus bērnu.
Kristus ar apustuļiem.
Marcins Melnais. Marijas nāve (fragments).
Kšištofs Boguševskis. Svētais Pavils no Tarsas.
ka Jūda pildījis kasiera pienākumus un šo apstākli izmantojis, lai apzagtu kopējo, viņam uzticēto kasi.
Bet tagad ielūkosimies notikumos Eļļas kalnā, kur Jēzu sastopam kalna nogāzē ierīkotajā Ģetzemanes dārzā, izciešam baiļu un šaubu mokas, un kur viņu beigās apcietina. Evaņģēlistu stāstījumi šeit ir diezgan saskanīgi un tajos sastopamām atšķirībām ir galvenokārt papildinājumu raksturs.
Tā, piemēram, sinoptiķu versijās vārdā nenosauktais Jēzus māceklis nocērt ausi tāpat vārda nenosauktajam augstā priestera kalpam, un tikai no Jāņa mēs uzzinām, ka runa ir par Pēteri un augstā priestera kalpu Malhu. Trijos evaņģēlijos starpgadījums beidzas ar to, ka Jēzus pavēl savam pārlieku centīgajam aizstāvim likt zobenu atpakaļ makstī. Un nav minēta ne vārda par sakropļoto kalpu. Bet Lūka, kurš jau agrāk citos līdzīgos gadījumosi aizvien parādījis lielāku iztēles un iejūtas spēku nekā citi evaņģēlisti, saprot, ka Jēzus, ņemot vērā viņa sludināto cilvēku mīlestības un žēlsirdības mācību, ar to vien nevarēja apmierināties. Tāpēc viņš vienīgais nobeidz šo epizodi ar piebildi, ka Jēzus pieskāries ievainotā ausij un to izdziedinājis.
Lūka paļāvis vaļu iztēlei, arī aprakstot dvēseles mokas, kādas Jēzus izcietis Ģetzemanes dārzā. Citi evaņģēlisti mums stāsta, kā Jēzus cietis un lūdzis dievu, lai tas liktu iet secen moku biķerim. Turpretim Lūka arī šo ainu rāda tēlainākā un emocionāli spēcīgākā, lai nesacītu — teatrālākā sniegumā. Viņa stāstījumā Jēzus ciešanas tik lielas, ka tas svīdis asinssviedrus. Turklāt parādījies eņģelis, kurš Jēzu stiprināja nespēka un šaubu brīdī.
Katrā no šīm versijām skaidri izpaužas noteiktas tendences. To autori, laikam ar nolūku spēcīgāk iedarboties uz lasītāja iztēli, cenšas stāstījumu papildināt ar reālistiskām detaļām un padarīt tēlaināku.
Bet visās versijās vērojama vēl viena tendence, kuru gribētos nosaukt par teoloģisku. Jo spilgti tā izpaužas Jāņa evaņģēlijā, kurā Jēzus, kā jau mēs to zinām, manāmi atšķiras no Jēzus sinoptiķu skatījumā. Seit Jēzu jau viņa dzīves' laikā apmirdz tāda dievišķības spozme, ka to nevar nepamanīt pat sveši ļaudis. Saskaņā ar to Jānim licies, ka tā būtu dieva zaimošana, ja Jūda ar savām nodevēja lūpām pieskartos Jēzus dievišķīgajām vaigam. Tāpēc Jānis ir vienīgais evaņģēlists, kurš ne ar vārdu nepiemin nodevēja skūpstu.
Jāņa izklāstam piemīt vēl citas īpatnības. Piemēram, pēc viņa stāstījuma, Jēzus apcietināšanā Ģetzemanes dārzā kopā ar augstā priestera ļaudīm piedalās arī romiešu kohortas kareivji» Bet kas visdīvainākais — viņi visi, kā ebreji, tā romieši, Jēzu ieraudzījuši, pēkšņi nobīstas un nokrīt uz vaiga zemē. Ar šo vēsturiski neticamo ainu Jānis laikam gribējis parādīt, ka pat ienaidnieki Jēzū pazinuši dieva dēlu. Atbilstoši savai koncepcijai viņš tāpat noklusē satricinošo Jēzus ciešanu ainu dārzā, droši vien tāpēc, lai pārāk neizceltos Jēzus miesīgā, cilvēciskā būtība.
Ņemot vērā faktu, ka šajā īsajā, bet doktrināli ļoti svarīgajā nostāstā sastopamies ar tik daudzām atšķirī- ibārn, nevar nebrīnīties par patvaļu, ko atļaujas evaņģēlisti, runājot par notikumu, kuram, pēc viņu pārliecības, vajadzēja būt vēsturiski patiesamt tātad negrozāmam. Bet īstenībā katrs no šiem autoriem ar to izrīkojas, kā vien ienāk prātā, atkarībā no tā, ko viņam diktējusi iztēle vai propagandējamā ideja. Vienkārši izsakoties, katrs tur pēc savas patikas kaut ko pielicis klāt vai arī atņēmis nost.
Tālab arī vairāki Bībeles pētnieki izsacījuši šaubas, vai šāds notikums Ģetzemanes dārzā maz bijis, vismaz evaņģēlistu izklāstītajā versijā. Viņi uzskata par iespējamu, ka uz tautas iztēli šeit atkal radoši iedarbojušies Vecās derības teksti un visu šo epizodi Jēzus biogrāfijā ietekmējusi pazīstamā aina ar Mozu Sinaja kalnā. Ikviens, kas būs papūlējies salīdzināt abus tekstus, atzīs, ka šeit patiesi saskatāmas zināmas sakritības. Un arī paši evaņģēlisti uzvada uz šām Vecās derības^ tekstu pēdām, apgalvodami, ka Eļļas kalnā viss noticis tā, kā to "paredzējuši pravieši (Mateja ev., 26:31; Marka ev., 14: 27; Jāņa ev., 15:25).
Var jau būt, ka Jēzus Ģetzemanes dārzā olīvkoku biežņā bija meklējis patvērumu un tur ticis apcietināts. Bet visas pārējās detaļas, kuras evaņģēlistu stāstījuma savītas ap šo notikumu, droši vien ir kristiešu kolektīvās iztēles auglis un līdz ar to tipisks folkloras sacerējums. Bet ar folkloru jau palaikam mēdz būt ta, ka tas veidojumi laika un paaudžu nomaiņas gaitā viegli pārgrozās un papildinās.
Vai tomēr vienkāršā tauta būtu spējusi izveidot dzejiski tik izcilu darbu, tik satriecoši patiesīgi attēlot Jēzus ciešanu ainu, tik dziļi izprast tāda cilvēka psiholoģiju, kuram jāizšķiras par sava mūža svarīgāko pavērsienu? Tiem, kuriem būtu iebildumi šai ziņā, jāatgādina, ka tieši tautas daiļradē aizvien atrodama vistīrākā dzeja un visdziļākā patiesība par cilvēku. To zinājuši visu laikmetu rakstnieki, tēlotājas mākslas pārstāvji un komponisti, kuri labprāt smēlušies no šā avota. Runājot par laikmetu, kādā radusies leģenda par Jēzus ciešanām, jāatceras, ka tas vienkāršajiem un apspiestajiem mazajiem ļaudīm bija traģisks un vētrains vēstures posms. Varētu sacīt, ka ikviens trūcīgais, ikviens vergs tajā laikā pārdzīvoja pats savu Ģetzemanes dārza drāmu. Stāstījums par Jēzus dvēseles mokām Eļļas kalnā, pirms to pierakstīja evaņģēlisti, droši vien mutvārdos ilgi jau bija cirkulējis Jēzus piekritēju vidū, un tajā metaforiski projicējās viss, ko viņi bija pieredzējuši paši savā dzīvē.