Sakarā ar šīm atšķirībām gribētos pakavēties pie Marka evaņģēlija, jo tajā sastopamies ar kādu noslēpumainu atgadījumu, kurš vēl līdz šai dienai piesaista Bībeles pētnieku vērību. Fragments, kurā par to pastāstīts, skan šādi: «Un visi viņu (t. i., Jēzu) atstāja un bēga. Un kāds jauneklis viņam sekoja; tas bija apsedzies ar audeklu uz kailām miesām, un tie pēc tā tvarstīja. Bet, audeklu pamezdams, tas no tiem izbēga kails» (14:50—52).
Kas varēja būt šis noslēpumainais jauneklis? Ticīgajiem, kuri katru evaņģēlija vārdu uzskata par vēsturisku patiesību, atbilde ir vienkārša. Sis jauneklis, viņi saka, ir pats Marks, nākamais evaņģēlija autors. Viņuprāt, vislabākais pierādījums šā apgalvojuma patiesībai ir fakts, ka vienīgi Marka evaņģēlijs piemin šo epizodi, tiesa, gan ļoti lakoniski, taču pārsteidzoši reālistiski. Turpretim Matejs, Lūka un Jānis par šo incidentu neko nav zinājuši vai arī uzskatījuši to par nenozīmīgu notikumu, kuru nav vērts pieminēt.
Daži Bībeles skaidrotāji un katoļu rakstnieki, piemēram, Ričoti, kā citos līdzīgos gadījumos, tā arī šeit atsaucas uz tradīciju, kas šo jaunekli identificē ar Marku. Bet kas gan patiesībā ir Bībeles nostāstu tradīcija? Tā taču nav nekas cits kā leģenda, ko saglabājuši pirmie kristieši, kuri savā vairākumā bija vienkārši, neizglītoti ļaudis. Kvēlodami mīlā pret savu pestītāju, tie alkatīgi uztvēra katru nostāstu par viņa dzīvi šajā saulē. Viņus interesēja, kāds Jēzus bijis bērnībā, kas bijuši viņa vecāki, draugi un biedri sludinātāja gaitās, kā viņš izturējies ikdienas dzīvē, kāpēc viņam nācies ciest un nomirt pie krusta. Taču šādu sīkāku ziņu trūka. Tāpēc ļaužu | apziņā izraisījās process, ar kuru mēs jau vairāk lāgus esam tikušies. Būdami pārliecināti, ka Jēzus ir praviešu pasludinātais mesija, viņi ticēja, ka visiem pareģojumiem ir jāpiepildās Jēzus dzīvē. Tāpēc viņi Vecajā derībā sameklēja attiecīgās vietas un, atbilstoši laika prasībām tas iztulkojot, aizpildīja tukšos posmus Jēzus biogrāfijā.
Bībeles pētnieki, meklēdami, kāda cilme ir nostāstam par noslēpumaino, audekla gabalā savīstījušos jaunekli, i izteica pieņēmumu, ka tas varētu būt radies tieši šādu prātojumu rezultātā. Savas j.ēzes atbalstam viņi norādīja, ka nostāsts varēja rasties Amosa pravietojuma ietekmē, kurā, starp citu, lasām: «Un pat tas, kas ir visdrošsirdīgākais starp drosmīgajiem, bēga kails tanī dienā no cīņas lauka» (Amosa grām.,'2:16).
Ielūkojoties tuvāk nostāstā, kurā iesprausti trīs teikumi par šo nezināmo jaunekli, ar izbrīnu redzam, ka, tos izņemot no konteksta, stāstījuma plūdumā nekas nemainās, ka teikumi pirms un pēc tiem sasaistās sakarīgi loģiskā secībā. Tādēļ rodas aizdomas, ka nostāsts par kailo jaunekli Marka evaņģēlijā ir vēlāks iespraudums sākotnējā tekstā un to izdarījis kāds kompilators vai pārrakstītājs. Kāpēc viņš tā rīkojies, mēs šodien nevaram pasacīt. Tas varētu būt kaut kādā sakarā ar Jēzus tiešo mācekļu un Pāvila piekritēju savstarpējām ķildām, kuru atbalsis samanāmas kā Jaunās derības apustuļu vēstulēs, tā arī pirmajos trīs evaņģēlijos, kur apustuļu loma Jēzus apcietināšanas brīdī parādīta ne visai pievilcīgā gaismā.
Vēl mīklaināks un interesantāks ir Jūdas tēls. Mums zināms, cik liktenīga ir viņa loma klusās nedēļas dramatiskajos notikumos, un tomēr patiesībā mēs par viņu nezinām tikpat kā neko. Evaņģēlisti mums par viņu neko tuvāk nevar pastāstīt, vienīgi Matejs un «Apustuļu darbu» autors informē, ka Jūda nožēlojis savu rīcību un izdarījis pašnāvību. Kas atiecas uz Jūdas nozieguma motīviem, tad par tiem ieminas tikai evaņģēlists Jānis. Taču viņa sacītais neskan diezcik pārliecinoši, jo manāms, ka evaņģēlists cenšas par katru cenu lasītājā izraisīt nicinājumu. Viņa versijā Jūda kā mācekļu pulciņa kasieris ļaunprātīgi izmantojis Jēzus uzticību un apzadzis kopējo kasi. Tātad viņš nebūtu bijis nekas vairāk kā sīks garnadzis, un tieši dzīšanās pēc grašiem tad nu arī novedusi pie tā, ka priesteri Jūdu uzpirkuši un viņš nodevis Jēzu.
Tā ir pārāk primitīva un grūti pieņemama versija, jo nez vai Jūda būs bijis tik nožēlojams cilvēciņš. Viņa raksturā vajadzēja būt arī kādām augstākām vērtībām, ja jau viņš sekoja Jēzum tā bīstamajā ceļā, turklāt Jēzus viņu ne tikai ieskaitīja savu divpadsmit mācekļu pulciņā, bet arī uzticēja kopējo naudas līdzekļu pārzināšanu.
Kāpēc gan Jūda nodeva savu skolotāju, kurš viņam bija izrādījis tādu uzticību? Mums nav nekādu pieturas punktu, lai uz šo jautājumu sniegtu kaut cik konkrētu atbildi. Tādējādi šeit paveras ideāls lauks Bībeles zinātnieku atjautībai un mākslinieku radošajai iztēlei, jo Jūda tos interesēja ne tikai kā individuāla psiholoģiska problēma, bet arī kā metaforiska, visaptveroša cilvēka iedabas mūžseno tumšo dziņu izpausme.
Vispirms vērība tika piegriezta neskaidrībām Jūdas etniskajā cilmē. Viņa pievārds «Iskariots» (aramiešu valodā «iš Kariot») burtiski nozīmē «cilvēks no Kariotas». Jautājumu sarežģī tas, ka pastāvējušas divas Kariotas pilsētiņas un nav zināms, no kuras nācis Jūda.
Viena no šīm apdzīvotajām vietām atradusies Jūdejā. Tas varētu mest zināmu gaismu uz Jūdas rīcības motīviem, Jēzus un viņa mācekļi, kā zināms, bija galilieši. Sādā gadījumā Jūda būtu bijis vienīgais Jūdejas ebrejs. Mēs jau zinām, kādi aizspriedumi vienam pret otru bija šiem abiem ebreju tautas nozarojumiem. Iespējams, ka Jūda, manīdams pārējo Jēzus mācekļu atturību un neuzticību, viņu vidū juties kā svešinieks, varbūt pat kā vajātais. Aiz šā iemesla viņā pakāpeniski varēja uzkrāties rūgtums, un zemapziņā viņš pat zaudējis ticību Jēzum. Iespējams, ka lūzums Jūdas nostājā radās t. s. Ga- lilejas krīzes laikā, kad Jēzus mācība par «īsto debess maizi» izraisīja sašutumu pat viņam vistuvāk stāvošo mācekļu vidū. Jāņa evaņģēlijā mēs par to lasām: «Es esmu dzīvā maize, kas nākusi no debesīm. Kas ēdīs no šīs maizes, tas dzīvos mūžīgi. Un maize, ko es došu, ir mana miesa, kas dota par pasaules dzīvību.» Tad jūdi savā starpā sāka strīdēties, sacīdami: «Kā viņš mums var dot ēst savu miesu?» Bet Jēzus tiem sacīja: «Patiesi, patiesi, es jums saku: Ja jūs neēdat cilvēka dēla miesu un nedzerat viņa asinis, jums dzīvības nav sevī. Kas bauda manu miesu un dzer manas asinis, tam ir mūžīga dzīvība, un es to uzcelšu pastarā dienā. Jo mana miesa ir patiess ēdiens un manas asinis ir patiess dzēriens» (6:51—55). Bet tālāk 66. pantā evaņģēlists jau raksta: «No šī brīža daudzi viņa mācekļi atkāpās un vairs nestaigāja viņam līdz.»