Šeit atkal ir skaidri izteikta Vecās derības inspirācija. Mums gan nav zināms, kas šajā nostāstā ir izdoma un kas patiesība, taču par vēsturisku var uzskatīt to, ka viņa iejāšana šādā vai citādā veidā patiesi notikusi, ja jau Jeruzalemē izšķīries Jēzus galīgais liktenis.
Evaņģēlisti mums diezgan tēlaini rāda to ļaužu sajūsmu, kuri ticēja, ka Jēzus patiesi ir apsolītais mesija, jaunais Izraēla ķēniņš, kas ebreju tautu atbrīvos no iebrucējiem. Šī gleznieciski skaistā, aizraujošā un dramatiskā aina ar savu emocionālo spriegumu dziļi iespiedusies paaudžu atmiņā un atstājusi radošu ietekmi uz gleznotājiem, dzejniekiem un mūziķiem. Jēzus svinīgā izskatā, noslēpumainības apdvests, ēzeļa mugurā sēdēdams, spraucas cauri mutuļojošai laužu drūzmai. Trokšņainajā burzmā cilvēki, kas ar skaļiem saucieniem godina viņu kā Izraēla ķēniņu, izklāj Jēzum ceļā savus apmetņus un zaļojošus palmu zarus vai arī, kā teikts Jāņa evaņģēlijā, māj ar tiem, viņu apsveikdami. Evaņģēlists Lūka vēl piebilst, ka pūlī bijuši arī farizeji, kuri ar sašutumu vērojuši šo ainu. No tā secināms, ka tur sapulcējies ne mazums svešu ļaužu, kuri uz šo galilieša dīvaino procesiju noskatījušies kā uz sensāciju.
Bet palūkosimies uz visu šo notikumu no citas puses, ar tā laika Palestīnas caurmēra iedzīvotāja acīm, kā viņš to redzējis caur paša ikdienas notikumu pieredzes prizmu. Tas nepieciešams tāpēc, ka evaņģēlistu stāstījums paliek it kā karājamies gaisā atrautībā no dzīves sabiedriskajām, reliģiskajām un politiskajām reālijām. Vērtējot šo stāstījumu tā laika attieksmju saaudumā, mēs pārliecināmies, ka Jēzus iejāšanai Jeruzalemē un ar to saistītajiem apstākļiem ir daudz svarīgāka nozīme viņa dzīves drāmā, nekā tas aprādīts evaņģēlijos.
Vispirms jāņem vērā, ka Jēzus laikā Palestīnā nepavisam nevaldīja idilliskas attieksmes. Pietiek atcerēties, ka īsi pirms Jeruzalemes nopostīšanas Palestīnā bija parādījušies kādi trīsdesmit pravieši, kuri sludināja ebreju tautas atbrīvošanos mesijas vadībā, kurš nākšot no Dāvida nama. Mesiānistisku cerību ietekmē ebreji labprāt atsaucās šo praviešu eksaltētiem aicinājumiem, bet tas parasti beidzās ar jukām un to asiņainu apspiešanu. Šādos izmisuma pilnos apstākļos izcēlās zelotu (dedzīgo) kustība, kas romiešiem pieteica cīņu uz dzīvību un nāvi. Par sikarijiem (dunčiniekiem) nosauktie teroristi ielu drūzmā nogalināja okupantus un viņu rokaspuišus, sēdami izbailes Galilejas un Jūdejas pilsētās.
Kā par nelaimi, Jūdejas prokurators tajā laikā bija Poncijs Pilāts, rupjš, iedomīgs un mazizglītots cilvēks, kurš nerēķinājās ar viņam padoto ebreju psiholoģiju, ar vārdu sakot, truls Romas impērijas ierēdnis. Vispār gan noturēt Jūdejas iedzīvotājus grožos nebija nekāds vieglais uzdevums. Viņi lepojās ar savām paražām un tradīcijām un izcēlās ar reliģisku fanātismu, šovinismu un dumpīgumu. Pret okupantiem viņi izvērsa sabotāžu, klusu pretestību un nemitīgas prāvošanās taktiku, lai iegūtu speciālas privilēģijas.
Jūdejas prokuratora amatā, kurš nebija nekāds augstais un atradās Sīrijas vietvalža pakļautībā, Poncijs Pilāts stājās 26. gadā un drīz vien ar savu rīcību izraisīja lielu satraukumu pavalstnieku vidū. Savām karaspēka daļām viņš lika iesoļot Jeruzalemē ar imperatora standartiem, uz kuriem līdzās ērglim bija arī ķeizara attēls. Ebreju reliģija aizliedza atveidot cilvēkus tēlos vai gleznās, tāpēc prokuratora rīcība tika iztulkota kā apzināta tempļa apgānīšana. Visu zemi pāršalca protesta vilnis. Jeruzalemieši noorganizēja milzīgu masu gājienu uz 120 kilometru attālo Cezareju, kur atradās prokuratora pastāvīgā rezidence. Ap viņa pils mūriem sadrūzmējās nepārskatāmas aizkaitinātas, uz visu gatavas fanātiķu masas. Atskanēja aurošana un draudīgi izsaucieni, pieprasot ķeizara attēlu tūlītēju aizvākšanu no svētās pilsētas.
Pilāts piecas dienas demonstrantiem nerādījās, cerēdams, ka agrāk vai vēlāk pūlis izklīdīs. Beidzot sestajā dienā viņš lika ebrejiem sapulcēties vietējā hipodromā, kur varēja sanākt divdesmit tūkstoši cilvēku. (Mūsu gadsimta sešdesmitajos gados arheologi atraka hipodroma drupas un pārliecinājās, ka tur patiesi varēja ietilpt tik daudz cilvēku.) Pilāts ieradās spēcīgas karaspēka nodaļas pavadībā un paziņoja, ka nedomājot aizvākt ķeizara standartus no Jeruzalemes. Dumpīgajiem demonstrantiem viņš pavēlēja nekavējoties atgriezties mājās, piedraudēdams pretējā gadījumā lietot varu. Lai pierādītu, ka tie nav nekādi joki, Pilāts pavēlēja saviem leģionāriem izvilkt zobenus un nostāties uzbrukuma ierindā. Taču notika neparedzētais, jo ebreji neļāvās sevi iebiedēt. Nokrituši zemē, viņi atsedza kaklus, apliecinādami, ka labāk ies bojā no zobena, nekā piekāpsies.
Pilātu šī aina nobiedēja. Viņš nezināja, ko iesākt. Nevarēja taču tik nesvarīga iemesla pēc likt apkaut tūkstošiem paša pavalstnieku. Roma to viņam nepiedotu, un prokurators droši vien tiktu atsaukts, lai attaisnotos ķeizara ierēdņu priekšā. Tāpēc Pilāts lika leģionāriem aiziet, bet ebrejiem apsolīja, ka ķeizara attēli tūlīt tiks novākti.
Tomēr Pilāts bija savas varas apskurbināts cilvēks un pārāk neapvaldīts, lai no šīs nepatīkamās pieredzes izdarītu secinājumus nākotnei. Tāpēc viņa valdīšanas laikā atkal un atkal no jauna uzliesmoja nemieri. Tā, piemēram, Hēroda pili viņš lika uzkārt vairogus ar ķeizara attēlu. Un atkal neievēroja ebreju protestus, līdz pavēli novākt attēlus saņēma no pašas Romas, kur ietekmīgi ebreji bija sūdzējušies par viņa rīcību.
Pat tajos gadījumos, kad taisnība bija viņa pusē un viņa rīcība nāca par labu vispārībai, Pilāts neprata izvairīties no konfliktiem ar sev padotajiem. Piemēram, viņš nolēma iekārtot ūdensvadu, lai no 37 kilometru attālās Elarubas pievadītu Jeruzalemei ūdeni dzeršanai. Un viņam bija pamats cerēt, ka ūdensvada ierīkošanai vajadzīgos izdevumus segs tā galvenie lietotāji, t. i., Jeruzalemes ebreji. Taču viņš neprata tos pārliecināt par sava rīkojuma pareizību un atkal lietoja varu, likdams apķīlāt templī uzkrātos līdzekļus. Lai gan ebreju tiesību kodekss, t. s. mišna, atļāva izmantot tempļa līdzekļus šāda veida sabiedriskai celtniecībai, priesteri sacēla briesmīgu brēku, un pilsētā atkal sākās nemieri. Pilāts, kā vienmēr, uz to reaģēja ar varu un viltu: civildrēbēs pārģērbtiem leģionāriem viņš lika pūli brutāli izkliedēt. Jozefs Flāvijs apgalvo, ka šajos nemieros daudzi ebreji tikuši nogalināti vai sakropļoti.
Nav grūti iedomāties, ar kādu naidu pret Pilātu izturējās ebreji. Situāciju vēl pasliktināja tas, ka arī ebreju dižvīri nebija populāri tautā. Hērods Antips, Gali- lejas tetrarhs, kurš, bīdamies, ka viņa pārvaldītajā provincē varētu izcelties nemieri, bija licis nogalināt Jāni Kristītāju, tika uzskatīts par paklausīgu ieroci Romas rokās. Bet priesteri piederēja pie varenas un bagātas, aristokrātiskas kastas, kas bija atsvešinājusies no pārējās sabiedrības.
Ilgus gadus Jūdejā ārkārtīgi populārs bija kādreizējais augstais priesteris Anna — izcils, varaskārs vīrs. Augstā priestera amatu viņš savā laikā nopirka par zeltu, ko bija sarausis, pārdodams templī upurētos putnus un tā pagalmā mainīdams valūtu. Mūsu ēras 16. gadā pēc deviņus gadus ilgas valdīšanas romiešu okupanti viņu atcēla no amata. Taču Ananijas ietekme no tā necik nebija cietusi. Vēl aizvien visās lietās viņam piederēja pēdējais vārds, un neviens neiedrošinājās ko iebilst. Ar to arī izskaidrojams, kāpēc apcietināto Jēzu vispirms aizveda pie viņa un tikai pēc tam nodeva oficiālajam augstajam priesterim Kajafam un sinedrijam.