Kajafa attieksmē pret Pilātu ārēji saglabāja lojalitāti un varbūt tāpēc astoņpadsmit gadu noturējās augstā priestera amatā. Taču slepenībā viņš Pilātu neieredzēja to pazemojumu pēc, ko pats no prokuratora bija izcietis. Ar sava sievas tēva palīdzību, kurš viņu visnotaļ atbalstīja, Kaifa lika lietā visu savu intriganta prasmi, lai pie Tibērija panāktu prokuratora atsaukšanu. Sai nolūkā par katru cenu vajadzēja izsargāties no sabiedriskiem nemieriem, kurus Pilāts varētu izmantot kā attaisnojumu savai nežēlīgajai izrīcībai pret ebrejiem.
Tuvojās pashas svētki. Jeruzaleme un apkārtējās apdzīvotās vietas, kā jau parasti šajā laikā, bija pārpildītas ar svētceļotājiem. Šādā juceklīgā drūzmā viegli varēja* izcelties jauni nemieri. Kā romieši, tā arī priesteri, apzinādamies iespējamās briesmas, bija sevišķi modri un pievērsa saasinātu uzmanību visam, kas vien kaut cik līdzinājās politiskai demonstrācijai. Pilāts visa sava karaspēka priekšgalā pārcēlās no Cezarejas uz Jeruzalemi, lai no Hēroda pils personiski uzraudzītu kārtību pilsētā.
Šajā aizdomu un nedrošības piesātinātajā gaisotnē, kad varas vīru nervi jau tā bija saspringti, pēkšņi parādījās dīvains galiliešu bariņš, pulcēdamies ap ēzeli, kuram mugurā sēdēja kāds jauns pravietis. No sajūsmas pilnajiem saucieniem bija noģiedams, ka viņi cildina to kā Dāvida pēcteci un jaunu Izraēla ķēniņu. Izdzirdot šo sensacionālo vēsti, ielās sāka mudžēt ļaužu bari, kas saplūda no visām pilsētas malām, bet tuvējo namu logi un jumti bija cilvēku pilni. Mesiāniskās sajūsmas apgarotie galilieši Jēzus priekšā izklāja apmetņus un palmu zarus vai arī vicināja tos gaisā.
Kopš šī laika viss, ko Jēzus darīja un runāja, tā laika politiskajos apstākļos bija atklāts izaicinājums. Tik demonstratīvai iejāšanai Jeruzalemē jau pašai par sevi vajadzēja modināt varas iestāžu aizdomas, ka atkal ieradies kāds no galiliešu karstgalvjiem, kurš uzstājas pravieša lomā un kūda tautu uz dumpi. Jēzus' taču atļāva paša mācekļiem saukt viņu par ķēniņu. Kad sašutušie farizeji pieprasīja, lai viņš mācekļiem liktu klusēt, Jēzus attrauca: «Es jums saku, ja šie klusēs, tad akmeņi brēks» (Lūkas ev., 19:40).
Tā bija deklarācija ar nepārredzamām politiskām sekām. Brīvību zaudējusī ebreju sabiedrība meklēja patvērumu un atbalstu mesiāniskās gaidās. Bet tagad Jēzus Jeruzalemē atklāti apliecināja savu mesijas sūtību. Jēzus pasludināšana par ķēniņu vispirms bija dumpis pret ķeizaru, bet reizē arī kara pieteikums Jeruzalemē valdošajai priesteru kliķei.
Kādi bija Jēzus nodomi, tas mums nav zināms, jo vēlākie kristieši, kā to aizrāda Dāvids Strauss, viņa traģisko neveiksmi Jeruzalemē (pat mācekļi viņu atstāja) pārvērta par kaut ko neizbēgamu un jau iepriekš nolemtu. Mums zināms vienīgi tas, ka Jēzus kopš šā brīža rīkojās bez jebkādiem kompromisiem, nerēķinādamies ar viņam draudošajām briesmām. Viņš pasludināja, ka nākamajā debess valstībā tiks ielaisti vienīgi nabagie, pazemotie un apspiestie, bet iedomīgie, lepnie, varmācīgie un bagātie sātana mīluļi tur neiekļūs. Viņš kritizēja bauslību, nosodīja priesteru, farizeju un rakstu mācītāju reliģisko liekulību, neievēroja rituālos priekšrakstus par sabatu un uzturlīdzekļu lietošanu un, pats galvenais, pareģoja Jeruzalemes nopostīšanu, izraisīdams pilsētā paniku un sašutumu.
Visrevolucionārākais Jēzus solis tomēr bija tirgoņu izdzīšana no tempļa pagalma. Tam vajadzēja radīt trauksmi ne tikai tempļa varas vīru vidū, bet arī romiešu garnizonā, kas bija izvietots Antonija fortā, no kurienes veda kāpnes tieši tempļa pagalmā.
Tālāko notikumu izklāstā evaņģēlisti kļūst juceklīgi un pretrunīgi. Lai nu kā, taču tieši romiešiem kā pirmajiem vajadzēja ievērot Jēzus dumpīgos pasākumus, reiz viņi bija savilkuši visus savus spēkus ļaužu pārpilnajā pilsētā, lai tur uzturētu kārtību. Tāpat viņiem, loģiski spriežot, būtu vajadzējis tālāko nekārtību novēršanai nekavējoties novākt- un padarīt nekaitīgu jauno ķēniņa troņa pretendentu, kurš bija jo bīstamāks tādēļ, ka nāca no daudzu tamlīdzīgu praviešu mitekļa — Gali- lejas.
Taču pēc evaņģēlistu stāstījuma nekas tamlīdzīgs nenotiek: Pilāts, šis brutālais un despotiskais Romas ierēdnis, kuram nevarētu pārmest vilcināšanos vai neizdarību līdzīgos gadījumos un kurš tik daudz citu praviešu bija notiesājis uz nāvi, tagad it kā kļūst akls un kurls un nemana, kas notiek pilsētā. Un kad beidzot ebreji atved Jēzu pie Pilāta tiesāšanai, apsūdzot., ka galilietis kūdot tautu uz dumpi un dēvējoties par Izraēla ķēniņu, Pilāts visvisādi nopūlas viņu glābt.
Ir pilnīgi skaidrs, ka šiem evaņģēlistu nostāstiem nevar būt nekā kopīga ar vēstures patiesību. Viņu versija ir pilnīgā pretrunā ar Pilāta raksturu un visu to, kas par viņu zināms no citiem avotiem, jo sevišķi no Aleksandri- jas Filona un Jozefa Flāvija. Dīvaini ir arī tas, ka evaņģēlists Lūka izklāsta mums šo pilnīgi neticamo versiju, labi zinādams, kāds patiesībā bijis Pilāts. Viņš taču pats raksta par galiliešiem, «kuru asinis Pilāts bija sajaucis ar viņu upuriem» (13:1), no kā secināms, ka Pilāts nogalinājis dievlūdzējus brīdī, kad tie nesuši upurus. Līdz ar to Pilāts netieši tiek apsūdzēts par svētnīcas apgānīšanu. Seit mēs atkal sastopamies ar vienu no tām dīvainajām nekonsekvencēm evaņģēliju tekstos, kuras nezinām, kā izskaidrot — vai nu ar evaņģēlistu vientiesību, vai arī ar to, ka evaņģēliji radušies kā daždažādu tautas ticējumu nesaskaņota kompilācija.
Pēc evaņģēlistu nostāstiem, tikai ebreji reaģējuši uz Jēzus uzstāšanos un sava tempļa sardzei uzdevuši viņu notvert. Tomēr Jānim romiešu nepiedalīšanās šajā akcijā acīmredzot likusies pārāk neticama, tāpēc viņš Jēzus aizturētāju vidū min arī romiešu regulārā karaspēka kohortu. Taču tādā kārtā Jānis apgāž pārējo evaņģēlistu un reizē arī pats savus vārdus, ka romiešiem gar to visu neesot bijis nekādas daļas.
Tas, kas evaņģēlistu stāstījumā tālāk notiek ar Jēzu, mums ir viens vienīgs pārsteigums. Sinedrija priekšā Jēzu neapsūdz par to, ka viņš uzdevies par Izraēla ķēniņu, bet par to, ka tas atklāti nosaucis sevi par cilvēka dēlu, kurš debess valstībā sēdēšot dievam pie labās rokas. Augstais priesteris šos vārdus uzskatījis par tik briesmīgiem zaimiem, ka saplēsis savas drānas, bet sinedrija locekļi Jēzu apspļaudījuši, situši un notiesājuši uz nāvi. Tātad tas bijis reliģiska, nevis politiska rakstura tiesas process.
Ebrejiem bija gan tiesības spriest tiesu reliģiskos jautājumos, tomēr nāves spriedumus vajadzēja apstiprināt Romas prokuratoram. Taču šajā gadījumā atkal notiek kaut kas pilnīgi absurds. Ebreji izvēlas nevis mazākās pretestības ceļu un nelūdz apstiprināt Jēzum jau piespriesto sodu, bet gan ne no šā, ne no tā sarežģī jautājumu, apsūdzot viņu politiskos noziegumos. Šādā veidā viņi it kā uzsāk pilnīgi jaunu tiesas procesu un pieprasa no Pilāta, lai viņš pasludina atsevišķu lēmumu, kuram ar sinedrija spriedumu reliģiskajā apsūdzībā vairs nebūtu nekā kopīga.
Bet arī šajā jaunajā, jau politiskajā prāvā iztiesāšana likās pavisam vienkārša. Pilsētā visi taču zināja, ko Jēzus bija sludinājis un ko darījis, un šajā ziņā nekādu īpašu liecinieku nevajadzēja. Turklāt, kā mums jau zināms, Pilāts piederēja pie tādiem cilvēkiem, kuriem līdzīgos jautājumos jebkura svārstīšanās bija sveša. Taču, mums par lielu pārsteigumu, evaņģēlisti Pilātu pēkšņi rāda kā iejutīgu, apdomīgu un gandrīz vai humānu soģi, kurš labvēlīgi uzklausa Jēzus paskaidrojumus, atzīst viņu par nevainīgu un dara visu, lai Jēzu paglābtu no saniknotajiem ebrejiem.