Evaņģēlijos ir iespējams pat izsekot šai pretebrejisko noskaņojumu evolūcijai. Divu visvecāko evaņģēliju autori Marks un Matejs par Jēzus izdošanu romiešiem un viņu paskubināšanu piespriest Jēzum nāves sodu dara atbildīgas tikai ebreju valdošās amatpersonas (Mateja ev., 27:1; Marka ev., 15:1). Tā kā šī versija hronoloģiski ir visvecākā, tad droši vien arī patiesībai vistuvāk stāvošā. Turpretim divos pārējos evaņģēlijos šis apvainojums jau vērsts ne tikai pret vadītājiem, bet pret visu ebreju tautu kopumā. Tā, piemēram, Lūkas evaņģēlijā Jēzus nāvi pieprasa pie Pilāta pils sapulcējušās ļaužu masas, bet Jāņa evaņģēlijā šis apvainojums ietverts apgalvojumā, ka Pilāts jūdiem sacījis: «Ņemiet jūs viņu un sitiet krustā! Jo es pie viņa vainas neatrodu!» (19:6).
Tiešā sakarā ar ebrejiem naidīgo noskaņojumu ir evaņģēlijos viegli pamanāmā tendence reabilitēt Pilātu. Šīs parādības pamatā ir pārmaiņas, kādas pakāpeniski notika kristiešu draudžu šķiriskajā struktūrā. Virsroku pār nabadzīgajiem ļaudīm, kas sākumā bija pārsvarā kristiešu vidū, pakāpeniski ņēma turīgāko, vidējo slāņu pārstāvji, kuriem pašiem piederēja amatnieku darbnīcas vai citi privāti uzņēmumi.
Cenzdamies saglabāt nostabilizējušos dzīves veidu, viņi kristietībā pūlējās izdzēst, visas sākotnējā sociālā radikālisma pēdas un līdz ar to pārliecināt Romas iestādes, ka Jēzus piekritēji aizvien bijuši lojāli impērijas pavalstnieki. Tajā laikā, kad dzīvas vēl bija atmiņas par asiņaino sacelšanos Palestīnā, pirmais nosacījums varas iestāžu uzticības iemantošanai bija apgalvojums, ka kristiešiem nav nekā kopīga ar ebrejiem, kuri, tieši pretēji, ir kristiešu visniknākie ienaidnieki, jo mocījuši un nogalinājuši viņu reliģijas dibinātāju.
Nav grūti uzminēt, ka Pilāta rakstura un nostājas attēlojumu noteica aktuālās apoloģētiskās vajadzības. Ir gluži pārsteidzoši, ar kādu atbildības trūkumu evaņģēlisti, apzināti vai arī aiz lētticības, ignorēja acīm redzamus vēsturiskus faktus un pat pieskaņoja Jēzus biogrāfiju toreizējam politiskajam momentam. Mazliet maskētā veidā to atzinusi pat baznīca. «Dieva atklāsmes dogmatiskajā konstitūcijā», ko pieņēmis otrais Vatikāna koncils, starp citu, lasāms: «Svētie autori uzrakstījuši četrus evaņģēlijus, no daudzām mutvārdos vai rakstos saglabātajām vēstīm izvēlēdamies dažas ziņas, sintētiski tās apkopodami vai izskaidrodami, ņemot vērā baznīcas stāvokli.»
Katrs no evaņģēlistiem tiesas norisi romiešu tribunālā attēlo sev īpatnējā variantā, taču tos visus apvieno kopīga tendence. Visos tajos skaidri jaužama pakāpeniski pieaugošā norobežošanās no ebrejiem un centieni Pilātu parādīt kā noteiktu Jēzus aizstāvi, pie kam par Romas prokuratora izskaistināšanu visvairāk parūpējies evaņģēlists Jānis.
Vecākajā, Markam piedēvētajā evaņģēlijā procesa apraksts vēl ir samērā lietišķs un īss. Pilāts gan arī šeit ir pārliecināts par Jēzus nevainīgumu un nopūlas viņu glābt, Jēzus vietā piedāvādams Barabu, taču ātri vien pakļaujas ebreju spiedienam, liek Jēzu šaustīt un vest uz Golgātu. Spriedumu viņš pasludina" lielā steigā, daudz neraizēdamies par šaubām, kuras sākotnēji viņam bija radušās.
Matejam, kurš Marka evaņģēliju labi zinājis, šāda Pilāta izturēšanās šķiet pārāk vāji apliecinām interesi par
Jēzus likteni, lai to varētu izmantot kā iedarbīgu argumentu apoloģētiskajā kampaņā. Tāpēc viņš sākotnējo stāstījumu par Jēzus tiesāšanu papildinājis ar divām epizodēm, kurām vajadzēja pārliecinošāk parādīt, ka Pilāts vilcinājies ar sprieduma pasludināšanu un darījis visu, kas viņa spēkos, lai Jēzu glābtu.
Vispirms viņš šajās ainās iesaista jaunu personāžu, kura pārējiem evaņģēlistiem, nav, un proti, prokuratora laulāto draudzeni. Tā atsūta pie vīra vēstnesi ar šādu lūgumu: «Liec mierā šo taisno, jo es šonakt sapnī daudz cietu viņa dēļ» (Mateja'ev., 27:19).
Pilāts patiesi pūlas Jēzu glābt, bet, sastapies ar priesteru un ebreju pūļa vētrainu pretestību, piekāpjas. Un šajā brīdī Matejs ievieš vēl vienu epizodi, kas arī nav zināma pārējiem evaņģēlistiem, proti, liek Pilātam mazgāt rokas nevainībā. Izpildīdams šo simbolisko darbību, Pilāts ebrejiem paziņo: «Es esmu nevainīgs pie šā taisnā asinīm. Raugait jūs paši!» (27:24).
Savā stāstījumā ienesdams šo visai teatrālo ainu, Matejs gribējis pasvītrot, ka, neraugoties uz nāves soda pasludināšanu, Pilāts līdz galam tic Jēzus nevainīgumam un atklāti to pasaka ebrejiem, kuri izdarījuši uz viņu spiedienu, lai panāktu Jēzum nāves sodu.
Bet tieši šajā momentā pēkšņi uznirst negaidīta nesaskaņa. Pirms Jēzus sišanas krustā Pilāts viņu nodod šaustīšanai saviem kareivjiem, lai gan neviens viņu nespiež to darīt, tātad viņš rīkojas pats aiz savas brīvas gribas, Kā redzam, mēs šeit sastopamies ar neticamu, pilnīgi neizprotamu loģikas trūkumu Pilāta personības raksturošanā, vienu brīdi rādot to kā taisnīgu cilvēku, bet pēc tam tūlīt kā parastu briesmoni, kāds patiesībā Pilāts arī bija. Mateja misēklī neviļus atklājas, ka aiz viņa paša sagudrotās teiksmas slēpjas vēsturiski patiesā šīs tiesas norise un Romas augstmaņa īstā seja.
Lūka, kurš, kā mums zināms, bija apveltīts ar bagātīgāku iztēli, no šāda misēkļa izvairās. Viņa versijā nav neviena vārda, ka pretorija priekšnamā kareivji būtu Jēzu šaustījuši. Lūka novērsa pēdējo šķērsli, kas kompromitēja leģendu par Pilāta nevainīgumu, tajā pašā laikā sasniegdams to, ka ebreji, kuri sita un pļaukāja Jēzu sinedrija priekšā, palika vieni pienagloti pie vēstures kauna staba.
Atbilstoši tendencei par katru cenu attaisnot Pilātu Lūka stāsta, ka Romas prokurators trīs reizes atzinis Jēzu par nevainīgu un trīs reizes pūlējies viņu paglābt no saniknotajiem ebrejiem. Visādi mēģinādams lietas izskatīšanu novilcināt, viņš Jēzu nosūta pie Hēroda Agri- pas, lai tas noskaidrotu, kas ir Jēzus mācības pamatā. Hērods un viņa galminieki gan apsmej Jēzu, bet aizsūta viņu atpakaļ romiešiem ietērptu baltās drānās par zīmi, ka nav pie viņa atraduši nekādas vainas. Tad Pilāts vēršas pie ebrejiem ar šādu uzrunu: «Jūs šo cilvēku pie manis esat atveduši, ka viņš ļaudis musinot, un redziet, es viņu esmu jūsu priekšā nopratinājis un pie tā cilvēka neesmu atradis nekādas vainas, kādēļ jūs viņu apsūdzat; un Hērods arī ne; jo tas viņu pie mums atpakaļ sūtījis, un redzi, viņš nekā nav darījis, ar ko nāvi būtu pelnījis, tāpēc es viņu gribu pārmācīt un atlaist» (23:14—16).
Jānis šaustīšanas problēmu traktē citādi nekā Lūka. Viņš šo tiesas procesa momentu neatmet, acīmredzot domādams, ka nedrīkst to darīt, jo šaustīšana bija cieši, saaugusi ar klusās nedēļas tradīciju. Viņš to interpretē tik izmanīgā veidā, ka uz Pilātu netiek mesta nekāda ēna, bet gan otrādi — Romas prokurators parādīts iz-' devīgā gaismā.
Arī Jāņa evaņģēlijā, tāpat kā citos evaņģēlijos, Pilāts grib Jēzu atbrīvot, bet saduras ar ebreju pretestību. Pilāts pat liek Jēzu šaustīt, tomēr šā lēmuma iemesls nav bezjēdzīga cietsirdība, bet vēlēšanās glābt Jēzus dzīvību. Pilāts acīmredzot cerēja, ka, ieraugot šaustīto un nonievāto Jēzu, ebreji apžēlosies par viņu un dāvās tam dzīvību. Sajā nolūkā viņš purpura mētelī ietērpto Jēzu ar ērkšķu kroni galvā izved laukā un ebreju pūlim saka: «Redziet, kāds cilvēks!» (19:5).