Taču visas viņa pūles izrādījās, veltīgas. Vienā no visdramatiskākajām, satriecošākajām Jaunās derības ainām Romas prokurators divi reizes uzsāk cīņu par Jēzus dzīvības glābšanu, bet savā asinskārā nelokāmie ebreji auro: «Sit viņu krustā, sit viņu krustā!» (19:6). Par Pilāta vilcināšanos sašutušie ebreji piedraud, ka viņi sūdzēsies pašam ķeizaram, sacīdami: «Ja tu viņu atlaid, tu neesi ķeizara draugs! Katrs, kas pats sevi ceļ par ķēniņu, saceļas pret ķeizaru!» (19:12). Tad iebiedētais Pilāts apsēžas soģa krēslā, lai pasludinātu spriedumu. Aizvien vēl nespēdams pieveikt sirdsapziņas pārmetumus,
Pilāts pēdējā brīdi ar rūgtumu jautā: «Vai lai es jūsu ķēniņu situ krustā?» Bet augstie priesteri atbild: «Mums nav neviena ķēniņa kā vien ķeizars!» (19:15).
Par to, kādu popularitāti Poncijs Pilāts kā romiešu ierēdnis bija iemantojis kristiešu vidē ar savu augstsirdīgo un cildeno izturēšanos pret Jēzu, liecina bagātīgā viņa reabilitācijai veltītā literatūra, kas šodien ieskaitīta apokrifos. Tajā atrodams vesels no septiņām, it kā vēsturiskām atskaitēm sastāvošs cikls, kurā ietilpst arī četras vēstules, ko viņš it kā esot. rakstījis ķeizariem Klaudijam un Tibērijam. Šo darbu autori nav zināmi, taču tie bijuši bezgala vientiesīgi un ar neapvaldītu iztēli apveltīti cilvēki, jo nopūlas mums iestāstīt pilnīgi neticamas lietas. Taču jāatceras, ka tolaik kvēlo, pēc tuvākām ziņām^par Jēzus dzīvi izslāpušo kristiešu lētticībai nebija nekādu robežu. Viņi šos nostāstus lasīja ar tādu pašu paļāvību un dievbijīgu nopietnību kā kanoniskos evaņģēlijus.
Paraugam pieminēsim dažus no šiem literārajiem darbiem. Viens no anonīmajiem autoriem stāsta, ka Pilāts ieinteresējies par Jēzu, ieklausījies viņa mācībā un atzinis Jēzu par diženu gudro. Kad Pilātam, ebreju spiestam, vajadzējis Jēzu noklaušināt, viņš pie tā aizsūtījis vēstnesi, kas, Jēzum dziļi paklanījies, izklājis tā priekšā savu apmetni un laipniem vārdiem ielūdzis pie prokuratora. Jēzum ienākot pretorijā, noticis brīnums. Ķeizara standarti, ko Pilāta apsardzes kareivji turējuši rokās, paši no sevis noliekušies Jēzus priekšā. Pilāts nav ticējis savām acīm un licis šo scēnu vairāk reižu atkārtot, taču aizvien noticis tāpat: standarti, pārvarot kareivju roku pretestību, klanījušies augstajam atnācējam. Prokurators pietrūcies no sava sēdekļa un Jēzu pieņēmis, kājās stāvot.
Prāvas laikā ebreji apvainojuši Jēzu, ka tas esot netiklībā dzimis bērns (šeit autoram neapšaubāmi bijušas prātā par Mariju izplatītās tenkas), viņa dēļ Betlēmē apkauti pirmdzimušie bērni, bet pats galvenais — viņš sabatā dziedinājis slimniekus. Divpadsmit apustuļi uzstājušies kā aizstāvības liecinieki, un Pilāts kādā brīdī izsaucies: lai saule ir mans liecinieks, bet es pie šā cilvēka neatrodu nekādas vainas!
Kādā citā šā paša cikla sacerējumā apgalvots, ka ne tikai Pilāts un viņa sieva, bet arī pats Tibērijs bijis Jēzum labvēlīgi noskaņots. Kad ķeizars uzzinājis, ka Jēzus sists krustā, viņš pārskaities, licis atvest Pilātu uz Romu un tur sodījis ar nāvi. Ja kāds vēl šaubītos, ka šis drūmais un cietsirdīgais valdnieks, kurš vairījies no cilvēkiem, bijis spējīgs tādā mērā emocionāli iesaistīties nepazīstamā Palestīnas pravieša liktenī, tad visas bažas šinī ziņā izkliedēs cits apokrifs. No tā uzzinām, ka Tibē- rija rīcībai bijuši vēl personiski motīvi. Un proti — kad viņš reiz bijis uz nāvi slims, pie viņa gultas parādījusies svētā Veronika (pazīstama mums no tā, ka viņa ar lakatiņu noslaucījusi nomocītā Jēzus seju) un, pieskaroties valdniekam ar roku, viņu izdziedinājusi. Šā brīnuma ietekmētais Tibērijs kļuvis par Jēzus piekritēju un licis kristīties.
Par Pilāta tālāko likteni cikla autori sniedz atšķirīgas ziņas. Izņemot vienu, kurš apgalvo, ka ķeizars (turklāt šis ķeizars bijis Nerons, nevis Tibērijs) Pilātam piespriedis nāvi, pārējie stāsta, ka Pilāts izdarījis pašnāvību. Šo versiju atbalsta arī tāda autoritāte kā baznīcas vēsturnieks Eisebijs, kurš mūs informē, ka tas noticis Kaligulas valdīšanas laikā.
Pārsteigumu izraisa tas, ka cilvēkam, kuru visādi centās attaisnot, galu galā bija lemta tik necila nāve, kas patiesībā uzskatāma par sodu. Droši vien no kristiešu apziņas tomēr nebija izdzēšams tas acīmredzamais fakts, ka galu galā Pilāts, kura spēkos bija novērst Jēzus sišanu krustā, aiz gļēvulības vai arī aiz oportūnistiskiem apsvērumiem to nedarīja. No šīs vainas Pilāts nebija atbrīvojams, un to viņam vajadzēja izpirkt.
Atradās gan rakstnieki, kuri pūlējās šo dilemmu pārvarēt. To rāda viena no t. s. Pilāta vēstulēm, kuras viņš it kā esot sūtījis Tibērijam un kura nesen atrasta Liverpūlē starp dažādiem veciem papīriem. Vēstuli nosūtīja uz Vatikāna arhīvu ekspertīzei, lai noskaidrotu, vai tā ir īsta. Ekspertīze atzina, ka vēstule ir 4. vai 5. gadsimtā radies apokrifs, taču neizslēdza iespēju, ka daži vēstulē minētie fakti varētu atbilst vēsturiskai patiesībai.
Mums šis dokuments ir vērtīgs ar to, ka tajā atspoguļota kristiešu centros tolaik pastāvošā tendence no Pilāta nomazgāt arī-šo pēdējo traipu, ko mēs nule pieminējām. Pēc vēstulē sniegtās versijas iznāk, ka Pilāts izmisīgi pūlējies glābt Jēzu, taču juties bezspēcīgs dumpīgā ebreju pūļa priekšā, kas pieprasījis, lai Jēzus tiktu sists krustā. Pilāta rīcībā bijusi tikai saujiņa jau vecu veterānu, kas nebūtu spējuši pretoties uzkūdītajam fanātiķu pūlim.
Pilāts pa divi lāgiem lūdzis Romu un Sīrijas vietvaldi sūtīt viņam pastiprinājumus, bet neesot saņēmis nekādu atbildi. Tikai nākamajā rītā pēc Jēzus sišanas krustā, kad Pilāts pēc bezmiega nakts rītausmā pavēries pilsētā, viņš pēkšņi izdzirdējis tauru skaņas un ienākošā karaspēka soļu dimdoņu. Bija ieradušies divi tūkstoši kājnieku un jātnieku, taču pārāk vēlu, un notikusī nelaime vairs nebija vēršama par labu.
Lasot šo vienreizēji veiklo un suģestīvo stāstījumu, rodas iespaids, ka tā uzdevums vispirms bija panākt ne tikai Pilāta, bet arī viņa sievas pasludināšanu svēto kārtā, par ko runas ilga jau daudzus gadus. Tiesa, latīņu baznīcā viņus svēto saimei gan nepiepulcināja, bet koptu un etiopiešu kalendārā 25. jūnijs figurē kā svētā Poncija Pilāta un svētās Prokulas diena.
Kā mēs jau teicām, Pilāta sievu piemin vienīgi Matejs, turklāt nenosaucot viņu vārdā. Pārējie evaņģēlisti viņu neatzīmē ne ar vienu vārdu, no kā visdrīzāk secināms, ka šis tēls ir fiktīvs un radies vai nu paša Mateja iztēlē, vai arī tajā lokālajā vidē, kur viņš smēlies materiālu savam evaņģēlijam.
Teiksmainības migla klājas arī pār papildu avotiem, kuru mērķis ir piešķirt šai sievietei reālākus apveidus, Tā, piemēram, apokrifs «Acta Pilata», kurš dibinās uz nezināmiem avotiem, apgalvo, ka viņas vārds bijis Klaudija Prokula. Baznīca viņu atzīst par slepenu Jēzus piekritēju, lai gan Origēns ir citādos uzskatos. Pēc Origēna domām, viņa bija pievērsusies jūdaismam, bet, iepazinusies ar Vecās derības pravietojumiem par mesijas atnākšanu, sapratusi, kas ir Jēzus. Cits variants atrodams Jozefa Flā- vija «Jūdu kara» senkrievu tulkojumā. Šā darba nezināmais tulkotājs Pilāta sievas rīcību izskaidro citādi: Jēzus viņu savā laikā esot izdziedinājis, kad tā bijusi uz nāvi slima.
Bet tagad, nostājušies uz stingrāka vēsturiska pamata, pajautāsim, kas notika ar Pilātu pēc viņa atsaukšanas no Jūdejas. Vēsturē mēs neatrodam pat visniecīgākā norādījuma, kas liecinātu par viņa nedabisko galu. Pilāts droši vien turpināja darboties kā priekšzīmīgs romiešu ierēdnis. Ir zināmi norādījumi, it kā viņš būtu bijis kādas romiešu provinces pārvaldnieks Gallijas dienvidos. Šeit vēl varētu pieminēt, ka Cezarejas teātra drupu izrakumos atrasta akmens plāksne ar iegrebtu Poncija Pilāta vārdu. Tas ir neatspēkojams pierādījums, ka viņš tur tiešām bijis Romas prokuratora amatā.