Nav nekāds brīnums, ka Poncijs Pilāts joprojām nodarbina un satrauc kā lajus, tā vēstures pētniekus. Jo viņš patiesi pieder pie vēsturē visai reti sastopamiem vienreizējiem tēliem. Pilātu mēs redzam tikai īsu brīdi vienā no Jēzus ciešanu drāmas epizodēm, taču jau gandrīz divi tūkstoši gadu ikreiz, pienākot klusajai nedēļai, viņa vārdu daudzina miljoniem cilvēku simtiem tūkstošiem baznīcās.
Pašam Poncijam Pilātam droši vien pat prātā nenāca, ka, pateicoties kādam nepazīstamam ebreju reliģijas reformatoram, viņa vārds tiks iemūžināts. Poncijs Pilāts pieskaitāms pie tiem vēsturiskiem personāžiem, kuri bijuši nevis vēstures subjekts, bet objekts, kuri vēsturi neveidoja, bet paši kļuva par tās veidojumu, un vēstures panteonā viņš iegājis pavisam nejauši.
Uzskats, ka Jēzus patiesi bijis dumpinieks, kurš centies sacelt ebreju tautu cīņai pret okupantiem un kola- boracionistiem no priesteru aristokrātijas vidus un par to ticis sodīts ar nāvi, nav nekāds jaunais. Jau kopš 18. gadsimta otrās puses šo uzskatu aizstāvēja vesela plejāde pazīstamu Bībeles pētnieku un vēsturnieku, to skaitā jau pieminētais Hamburgas orientālists H. S. Rei- maruss, Bībeles pētnieks E. Eislers, sociāldemokrātijas teorētiķis K. Kautskis, slavenais ārsts un filozofs Alberts Šveicers, pazīstamās grāmatas «Kristietības cilme» autors A. Robertsons, bet mūsu gadsimta sešdesmitajos gados angļu reliģijas vēsturnieks F. Brendons, kura divas plašās, zinātniski dokumentētās monogrāfijas «Jēzus un žēloti» un «Jēzus no Nacaretes tiesas priekšā» savā laikā izraisīja veselu polemikas lavīnu.
Mēs šeit sīki neiztirzāsim katra pieminētā autora uzskatus atsevišķi. īsumā uzrādīsim tikai to, kas viņiem visiem kopējs un veido viņu argumentācijas pamatbalstus, aizstāvot savu tēzi.
Pēc viņu domām, jau pati Jēzus demonstratīvā iejāšana Jeruzalemē un apgalvojums, ka viņš ir Izraēla ķēniņš, bijis revolucionārs akts un kā romiešiem, tā tempļa priesteriem mests izaicinājums. Ar šo soli Jēzus it kā celties piespiest ebrejus ķerties pie ieročiem. So pieņēmumu apstiprina fakts, ka viņa uzrunu tonis ar katru dienu kļuva bargāks un apokaliptiskāks. Citādi Jēzus rīcība, kas viņam draudēja ar nāves briesmām, nav izskaidrojama. Nevar taču pieņemt angļu Bībeles pētnieka Kārmaikla fantastisko tēzi, kuru viņš izvirza grāmatā «Nacarieša Jēzus nāve un darbība», apgalvodams, ka Jēzus brīvprātīgi gājis nāvē, lai piepildītos Vecās derības pravietojumi.
Iepriekš minēto "Bībeles pētnieku galvenais arguments tomēr ir tirgoņu izdzīšana no tempļa. Evaņģēlijos sniegto versiju viņi atmet kā pilnīgi neticamu. Nav iedomājams, ka Jēzus varētu izdzīt no tempļa pagalma tur sadrūzmējušos ļaužu barus, turklāt tikai ar virves pletni. Kārtību tempļa pagalmā taču uzmanīja ap tūkstoš vīru liels romiešu karaspēka garnizons, kā arī ar rungām un bozēm bruņojusies tempļa sardze. Nejēdzīgs būtu apgalvojums, ka Jēzus uz labu laimi ar kailām rokām viens meties virsū šai varzai, turklāt tādā neprātīgā rīcībā vēl uzvarējis.
Ja vien šis notikums nav tīra izdoma, tad patiesībā tam vajadzēja norisināties pavisam citādi. Mēs varam pieņemt, ka Jēzus ar saviem piekritējiem mēģinājis templi sagrābt ar bruņotu varu, lai paralizētu priesterus un iegūtu izdevīgu bāzi atbrīvošanās cīņai pret romiešu iebrucējiem. Tad visai šai izrīcībai būtu noteikta jēga un loģika. Tempļa pagalmam tačif bija liela stratēģiska nozīme, jo tas atradās pašā Jeruzalemes centrā, kur sapulcējās ļaudis un dzima politiskas idejas.
Tomēr pirmām kārtām tas bija priesteru kastas ienākumu un ietekmes galvenais avots. Ar savu kņadu un ļaužu drūzmu tas atgādināja tipisku austrumu bazāru. Uz daudzām letēm tur tika pārdoti upurēšanai paredzētie jēri un baloži; no visām pasaules malām saplū- dušajiem svētceļniekiem tur izmainīja grieķu un romiešu monētas ar Jeruzalemē aizliegtiem cilvēku attēliem pret ebreju siklosiem un drahmām, ar kuriem vajadzēja nomaksāt templim gadskārtējo nodevu. Milzīgo peļņu, kas tika gūta no šiem apgrozījumiem, tirgoņi un naudas mijēji dalīja ar augšto priesteri. Iznīcinot šos ienākumu avotus, tiktu iedragāti viņa varas pamati. Un tieši to centās panākt Jēzus. Nodoms izraisīt tautas sacelšanos neizdevās. Taču Jēzus nemira pie krusta apkaunojošā verga nāvē, bet kā patriots un moceklis par ebreju tautas atbrīvošanu.
Sā uzskata aizstāvji norāda uz daudzām vietām evaņģēlijos, no kurām netieši izriet, ka Jēzus darbībai bijis bruņotas cīņas raksturs. Tā, piemēram, mēs uzzinām, ka viņa piekritēji Eļļas kalnā bijuši bruņoti ar zobeniem. Redzot, ka Jēzum draud briesmas, viņi jautā: «Kungs, vai mums būs cirst ar zobenu?» (Lūkas ev., 22:49). Izrādās, ka pat Jēzum vistuvāk stāvošais māceklis Pēteris zem apmetņa nēsājis zobenu, ar kuru tas nocirtis ausi augstā priestera kalpam. Vai tad Jēzus varēja to visu nezināt? Viņš pats taču vairākkārt izteicis domas, kuras nepavisam nevar uzskatīt par miermīlīgām. Lūk, šie izteikumi:
«Nedomājiet, ka es esmu nācis mieru nest virs zemes; es neesmu nācis nest mieru, bet zobqnu» (Mateja ev., 10:34).
«Uguni es esmu nācis mest uz zemi, un kā es vēlētos, kaut tā jau degtul» (Lūkas ev., 12:49).
«Vai jums šķiet, ka es esmu nācis mieru nest virs zemes? Nebūt ne! es jums saku, bet šķelšanos!» (Lūkas ev., 12:51).
«Bet tagad, kam ir maks, tas lai to ņem, tāpat arī somu. Un, kam nav, tas lai pārdod savas drēbes un pērk zobenu» (Lūkas ev., 22:36).
«Bet tie sacīja: «Kungs, redzi, še ir divi zobeni.» Un viņš tiem sacīja: «Diezgan»» (Lūkas ev., 22:38).
Apokrifiskais «Pētera evaņģēlijs», kura fragmentu 1887. gadā atrada Ēģiptē Akmimas ciematā, liecina, ka atmiņas par nacariešu kustības nodomiem izraisīt sacelšanos vēl labu laiku saglabājušās kristiešu draudzēs. No kanonisķajiem evaņģēlijiem zinām, ka mācekļi Jēzu viņa dzīves pēdējās dienās bija pametuši, bet Jānis liecina, ka viņi slēpušies aiz aizslēgtām durvīm, jo baidījušies, ka viņus var apcietināt. «Pētera evaņģēlijs» paskaidro, kāpēc tādas bailes radušās, — izrādās, ka viņi tikuši meklēti sakarā ar apsūdzību, ka esot gribējuši aizdedzināt templi. Acīmredzot Jēzus izteicieni par svētnīcas nopostīšanu tika uztverti nevis kā pravieša apokaliptisks pareģojums, bet gan kā reāli draudi.
Kā apgalvo pētnieki, kuri aizstāv tēzi par Jēzus dumpīgajiem nodomiem, viņam bijuši sakari ar žēlotiem — radikālā ebreju grupējuma pārstāvjiem, kuri par savu mērķi sprauda bruņotu cīņu pret okupantiem un kuru fanātisms vēlāk noveda pie kara pret romiešiem un Jeruzalemes nopostīšanas.
Zeloti nāca galvenokārt no Galilejas. Tāpēc nav izslēgts, ka Jēzum viņu vidū bija pazīstami novadnieki, varbūt pat radinieki, un tas šos kontaktus padara par iespējamiem. Tas zināmā mērā izskaidro arī pārsteidzošo faktu, ka Jēzus asi uzstājas pret farizejiem, bet nekad nerunā par zelotiem, lai gan tas bija viens no tā laika Palestīnas sabiedrības aktuālākajiem jautājumiem. Dibinādamies uz šā fakta, Brendons apgalvo, ka Jēzus, ja arī pats nav bijis zelots, tad vismaz tomēr slepšus simpatizējis šai kustībai.