Lai nu kā tas būtu, nav nekādu šaubu, ka savu tuvāko mācekju pulciņā viņš uzņēmis vismaz vienu īstu zelotu. Kā raksta Lūka savā evaņģēlijā, tāds bijis apustulis Sīmanis (6:15). Tāpat ir daži norādījumi, kas ļauj secināt, ka pie zelotiem piederējis arī Pēteris (viņš Eļļas kalnā bija bruņojies ar zobenu), Pētera brālis Andrejs, kā arī Jūda Iskariots, kura vārdu daži atvedina nevis no Kariotas pilsētiņas, bet tulko kā «Jūda Kareivīgais». Hipotēzi par šiem trim pēdējiem izvirzījis Bībeles zinātnieks Kulmans savā grāmatā «Jēzus un Cēzars».
Pārdomas rada vēl arī tas, ka 42. gadā, tātad aptuveni astoņus gadus pēc Jēzus nāves, apustuli Jēkabu Cebedeja dēlu un Jāņa brāli (nejaukt viņu ar «tā kunga brāli» Jēkabu Taisnīgo, ko Jēzus saucis par «pērkona dēlu»!) ķēniņš Agripa I notiesājis uz nāvi, nocērtot galvu. Šādu nāves soda veidu ebreju tiesību kodekss paredzēja tikai tiem, kuri bija atzīti par vainīgiem slepkavībā. Tā kā grūti iedomāties, ka apustulis Jēkabs varētu būt izdarījis parastu slepkavību, ta$ jādomā, ka viņš bija iejaukts kādā politiska rakstura sadursmē, kur nogalināti ebreju valdnieka pakalpiņi. Tātad iespējams, ka arī Jēkabs piederējis pie nacionālās atbrīvošanas cīnītājiem — zelotiem.
Ir acīmredzams fakts, ka nule minētie citāti ar savu kareivīgo toni krasi atšķiras no evaņģēliju pamattendences, kas sludina tuvāku mīlestību, mieru un paklausību laicīgajai varai. Pietiek salīdzināt divus, no viena un tā paša Mateja evaņģēlija ņemtus pantus, lai par to pārliecinātos. Sava evaņģēlija 10. nodaļas 34. pantā Matejs min Jēzus vārdus: «Nedomājiet, ka es esmu nācis mieru nest virs zemes; es neesmu nācis nest mieru, bet zobenu.» Bet 5. nodaļas 9. pantā Jēzum mutē likti šādi vārdi: «Svētīgi miera nesēji, jo tie tiks saukti par dieva bērniem.»
Otra, ne mazāk dīvaina pretruna attiecināma uz ebreju praviešu apsolīto dieva valstību. Ebreji to iztulkoja kā solījumu atjaunot Izraēla ķēniņvalsts kādreizējo neatkarību un slavas spožumu. To vajadzēja nodrošināt Dāvida pēctecim, kurš sēdīsies tronī pēc tam, kad būs izdarījis sociālu apvērsumu, kura rezultātā nabagie gūs virsroku pār bagātniekiem. «Bet daudzi, kas bija pirmie, būs pēdējie, un kas bija pēdējie, būs pirmie,» saka Matejs sava evaņģēlija 19. nodaļas 30. pantā.
Tātad dieva valstība sākotnēji tikusi iztulkota politiskā, laicīgā nozīmē. Tā to izpratuši ne tikai Jeruzalemes iedzīvotāji, apsveikdami pilsētā iejājušo Jēzu, bet arī paši apustuļi. Viņi taču ķildojās par vietām nākamās ķēniņvalsts hierarhijā (Mateja ev., 20:20—28; Marka ev., 10:35—45), bet divi mācekļi pēc Jēzus krusta nāves ceļā uz Emmausu vīlušies izsaucās: «Bet mēs cerējām, ka viņš ir tas, kas Izraēlu atpestīs» (Lūkas ev., 24:21).
Tāpēc arī saprotams, ka sinoptiķu evaņģēlijos Jēzus \usiem, kuri viņam sekos, apsola ne tikai mūžīgu dzīvošanu, bet arī materiālus labumus. Lūkas evaņģēlijā lasāms: «Tiešām es jums saku, nav neviena, kas dieva valstības dēļ būtu atstājis māju, sievu, brāļus, vecākus vai bērnus, kas to daudzkārtīgi neatdabūs jau šinī laikā, bet nākamā laikā mūžīgo dzīvi» (18:29—30). Marka evaņģēlijā Jēzus tāpat apsola, ka viņa piekritēji saņems šīs zemes labumus, tai skaitā aramzemi, simts reižu lielākā daudzumā nekā tiem bijis (10:29—30).
Jāņa evaņģēlijā dieva valstībai ir pavisam cita nozīme. Kad Pilāts apsūdz Jēzu, ka tas sevi dēvē par ebreju ķēniņu, Jēzus viņam atbild: «Mana valstība nav no šīs pasaules» (18:36). Šeit dieva valstībai, kas tiek apsolīta tikai pēc nāves, ir jau garīgs, eshatoloģisks raksturs. Atbrīvojusies no politiska saasinājuma un ebreju nacionālisma, tā kļūst par universālistisku, teoloģiski un morāli dziļāku ideju, reizē nolīdzinādama ceļu Jēzus kompromisam ar Romas varu.
Rodas jautājums, kā evaņģēlijos varēja rasties tik klajas pretrunas. Tālab Robertsons un vairāki citi Bībeles pētnieki nonāca pie pārliecības, ka to tekstos atrodami divi atšķirīgi, viens uz otra nogulsnēti noslāņojumi. Senākais no tiem, kas ir īstais stāstījuma pamats, aplūko tikai vienu no dramatiskajām epizodēm ebreju nemiernieku cīņā pret Romu, Hērodu dinastiju un priesteriem. Pie šiem nemierniekiem piederēja arī galilietis Jēzus, kurš pārņēma ar nāvi sodītā revolūcijas paudēja Jāņa Kristītāja mantojumu. No šā senākā noslāņojuma evaņģēlijos saglabājušies tikai saraustīti fragmenti; pārējo vēlākie redaktori pārstrādājuši un papildinājuši, cenzdamies pierādīt, ka kristietība ir miermīlīga kustība, kurai ar jūdaismu nav nekā kopēja.
Šos grozījumus sācis ieviest jau Marks, rakstīdams savu evaņģēliju. Bija pagājis tikai neliels laika posms pēc asiņainā, četrus gadus ilgā jūdu kara un Jeruzalemes nopostīšanas. Tita triumfa gājiens Romā ar ebreju gūstekņiem un templī gūtajām trofejām pilsētas iedzīvotāju vidū bija izraisījis nicinājumu un naidu pret ebrejiem, bet tas ļoti nelabvēlīgi atsaucās arī uz kristiešiem, kurus vispār neatšķīra no jūdiem. Šādā terora gaisotnē Marks pūlējās attīrīt Jēzu no visām aizdomām par līdzdalību nemieros, noklusēdams pat to faktu, ka apustulis Sīmanis piederējis pie zelotiem. Viens no argumentiem, kā mēs jau zinām, bija Pilāta šķietami pozitīvā attieksme pret Jēzu un ebreju aklais naids pret apsūdzēto pravieti. •
Ir iespējams, ka Marks šīs izmaiņas izdarīja godīgā pārliecībā, ka tās atbilst vēstures patiesībai. Viņš taču jau tolaik atradās Pāvila teoloģisko uzskatu ietekmē, kuri vēsturisko Jēzu pārvērta par cilvēku cilts dievišķīgu glābēju un paša dieva dēlu. Marka ierosmi uztvēra un turpināja pārējie evaņģēlisti, aizvien noteiktāk pasvītrojot Jēzus valstības mierīgo un transcendentālo raksturu. Šo izdarību rezultātā tad nu droši vien arī radās četri stāstījumi, kurus mēs pazīstam kā Mateja, Marka, Lūkas un Jāņa evaņģēlijus.
KRUSTA NĀVE
Šis visdrausmīgākais soda veids, kādu cilvēks spējis izdomāt, ir ļoti vecs. Ar krusta nāvi sodīja noziedzniekus jau babilonieši, persieši, feniķieši un kartagieši.
Par godu grieķiem un ēģiptiešiem jāatzīst, ka viņi šo paražu nepārņēma, ko tomēr nevaram sacīt par romiešiem. Romieši ar krusta nāvi sodīja vergus, pie sabiedrības viszemākajiem slāņiem piederošus cilvēkus, kā arī par valsts nodevību un dumpi apsūdzētus politiskus noziedzniekus. Tikai izņēmuma gadījumos krusta nāvi piesprieda Romas pilsoņiem.
Notiesāto pienagloja vai ar virvēm piesēja pie stateniska baļķa. Romieši šim nolūkam izmantoja trija veida krustus. «Crux comissa», ko dēvēja arī par svētā Antonija krustu, bija T burta veidā, «crux immissa» jeb latīņu krusts atgādināja matemātisko plus zīmĻ līmeniskajam šķērskokam taisnā leņķī krustojot līdzīga garuma statenisko baļķi, bet «crux decussata» jeb svētā Andreja krusts bija X burta veidā.
Mums nav noteikti zināms, pie kāda no šiem krustiem mira Jēzus. Sajā ziņā pastāv divas pretējas tradīcijas. Viena no tām apgalvo, ka Jēzus krusts bijis T burta veidā, otra — ka tas bijis četrzaru krusts. Ir vēsturisks fakts, ka uz krusta nāvi noti-esātie bieži vien pirms tam tika šaustīti. Šis soda veids bija jo sevišķi drausmīgs. Bendes lietojuši pletnes ar tajās iestiprinātām svina lodītēm, kas lēveros saplosīja notiesātā miesas, atsedzot kaulus. Lai sodītajam neļautu pirms laika nobeigties, pletnes sitienu skaits bija aprobežots līdz četrdesmit.
Veca paraža prasīja, lai noziedznieks pats aiznestu savu krustu līdz soda vietai. Taču bieži bija gadījumi, kad spīdzināšanā nomocītais cilvēks nespēja to izdarļt. Tad no sapulcējušos skatītāju skaita kādam lika nākt palīgā notiesātajam. Pēc vēsturnieku vērtējuma, no rupjiem kokiem sanaglots krusts svēris kilogramu septiņdesmit. Jēzum vajadzējis to nest 600—700 metru pa t. s. krusta ceļu, kas sastāvējis no vairākām nelīdzenām, ar laukakmeņiem bruģētām ieliņām. Tāpēc viņš vairākas reizes saļimis un pakritis, līdz beidzot galīgā pagurumā vairs nav spējis iet tālāk. Tad tika aizturēts kāds Kirē- nas zemnieks, vārdā Sīmanis, kurš pašlaik atgriezies no tīruma, un viņam pavēlēts ņemt krustu uz saviem spēcīgajiem pleciem un to uznest Golgātā.