Tā šo nāves sodu izpildes vietu sauc Matejs un Marks, turpretī Lūka dēvē to par Kalvāriju, bet Jānis lieto abus apzīmējumus, paskaidrodams, ka to sauca par Kalvāriju, bet ebrejiski — par Golgātu. Pēdējais nosaukums patiesībā ir aramiešu vārds «gūlgūltha» (galvaskauss), kam atbilst latiņu «calvaria». Jādomā, ka šī nāves soda izpildes vieta ir bijis paugurs galvaskausa veidā.
Mēs nezinām ne tikai to, pie kāda veida krusta Jēzus sists, bet tāpat arī, kā tas noticis. Pastāvējuši divi paņēmieni. Reizēm notiesātais piestiprināts pie zemē guloša krusta un tikai pēc tam pacelts augšup, bet citkārt vispirms krusts nostiprināts vertikāli, tad pie tā pieslietas kāpnes un upuris piesiets vai pienaglots pie krusta. Baznīcas tradīcija, kā to rāda senā ikonogrāfija, visumā pieņēmusi pirmo versiju, taču dažās miniatūrās un viduslaiku gleznojumos Jēzus redzams uz kāpnēm, kur viņš pakāpies, lai tiktu pienaglots pie krusta.
Krusta nāves galvenais mērķis bija notiesātā spīdzināšana, viņa drausmīgās mokas paildzinot līdz daudzām stundām, reizēm pat dienām. Ārsti jau sen ir centušies noskaidrot, kā no medicīnas viedokļa risinājusies uz šādu nāvi notiesāto agonija un kas bijis tiešais nāves cēlonis.
Satriecoša šajā ziņā ir čehu ārsta, slavenās grāmatas «Turīnas svētais līķauts» autora R. V. Hineka ekspertīze. Dosim viņarņ vārdu un citēsim dažus šīs ekspertīzes fragmentus.
«Ārsti pūlējušies noskaidrot, kā uz nāvi notiesātais ticis piesists krustā. Nagla iedzīta starp delnas pamatnes kaulu pirmo un otro rindu, kur spēcīgi saistaudi kaulus sastiprina monolītā veidojumā. Augstāk atrodas ļoti stipra cīpsla, kas viena pati spēj noturēt ķermeņa svaru. Turklāt šādā veidā iedzīta nagla nebojā nevienu kaulu.
Pēc Parīzes ārsta Pjēra Barbē pētījumiem, notiesāto šādi pienaglojot, tiek skarts ārkārtīgi jutīgs un vārīgs nervs, kas izraisa drausmīgas sāpes, pieraujot īkšķi pie delnas. Muskuļu konvulsijās neizturamās sāpes pieaug līdz neprātam.
Rokas pienaglotas pie krusta 90 grādu leņķī attiecībā pret ķermeņa asi. Līdz ar to krūšu kurvis ievērojami paplašinās, bet tā muskuļi, kā arī roku muskuļi tiek maksimāli sasprindzināti. Notiesātais karājas krustā, balstoties tikai uz muskuļiem, jo locītavu kauli un cīpslas nevar piedalīties ķermeņa noturēšanā, kā tas būtu, ja rokas pienaglotu stateniski.»
«Ilgstošā roku izvērsumā neparastā mērā tiek nospriegota diafragma, bet tas ierobežo elpošanas spējas. Līdz ar to parādās nosmakšanas simptomi un sākas cianoze. Cilvēka ķermeņa ārkārtīgs sasprindzinājums, muskuļu pārslogotība un krampji, asinsrites traucējumi. Iestājas asas sāpes, t. s. tetanizācija, kāda rodas pēc inficēšanas ar stinguma krampju baktērijām. Nemitīgas tetāniskas, ārkārtīgi sāpīgas konvulsijas, notiesātajam saglabājot pilnu samaņu. Beigās augums izliecas lokā. Rokas savelk sāpīgi krampji un tās sastingst, tāpat krūšu kurvis, krusti, gurni un apakšējās ekstremitātes. Konvulsīvā sastinguma rezultātā pavājinās asinsrite, elpošana stipri apgrūtināta, muskuļos sākas skābekļa bads, kāpj temperatūra, plūst sviedri, iestājas pēcnāves stingums.»
Par šīm problēmām pēdējā laikā diskutējuši arī citi mediķi. 1947. gadā šajā jautājumā izteicās pazīstamais kanādiešu ķirurgs Džeimss Lails Keimerons. Balstīdamies uz savu profesionālo pieredzi, viņš izsaka domu, ka Jēzus miris piedzīvotā šoka rezultātā. Visskaļākās atbalsis tomēr radījusi franču ārsta 2aka Breāna atziņa, ko viņš 1966. gadā publicēja divos franču žurnālos — «La Presso Medicale» un «Le Monde». Savu diagnozi Breāns pamato ne tikai uz veiktajiem eksperimentiem, bet arī uz atziņām, kas gūtas, rūpīgi izstudējot visus romiešu materiālus par šāda soda izpildi un hitleriešu koncentrācijas nometnēs ieslodzīto cilvēku liecības, kuriem gadījies redzēt šāda slepkavības veida upurus.
Franču ārsts konstatējis, ka pie krusta pienaglotais cilvēks izmisīgā cīņā pēc elpas nemitīgi maina savu stāvokli, pārvietodams ķermeņa svaru no rokām uz kājām un atkal atpakaļ, līdz beidzot, galīgi nogurdināts, paliek nevarīgi karājamies krustā. Kad cilvēka augums iekarināts tikai rokās, diafragma vairs nespēj izspiest no plaušām ogļskābo gāzi, un sākas organisma nāvīga saindēšanās. Lai gan Breāns ir katolis, viņš apgalvo, ka Jēzus nav varējis nodzīvot pat trīs stundas, kā tas izriet no evaņģēlista Jāņa stāstījuma, nemaz nerunājot par Marku, pēc kura vārdiem jāsecina, ka agonija ilgusi veselas sešas stundas.
Mocekļa nāve pie krusta tā laika cilvēkos, protams, izraisījusi šausmas un riebumu. Pat romieši, kuriem šādu apkaunojošu sodu nepiesprieda, nespēja atvairīt līdzīgas izj€itas. Vēl vairāk — gadījās pat, ka nāves soda izpildi, piesitot krustā, viņi atklāti nosodīja. Piemēram, Cicerons piesišanu krustā nosauca par visbriesmīgāko nāves soda
veidu, kādu vien cilvēks izdomājis, bet Seneka ar riebumu pasvītro, ka no šādā kārtā sodītiem dzīvība lēni izpilot lāsi pa lāsei.
Pirmajos kristietības pastāvēšanas gados Jēzus piekritēji izjuta dziļu, nepārvaramu riebumu pret. krusta zīmi. Kaut gan jau Pāvils savā kristoloģijā krustu padarīja par cilvēces atpestīšanas simbolu, pateicoties Kristus mocekļa nāvei, un līdz ar to par kristietības galīgās uzvaras zīmi, kristiešu apziņā tas vēl ilgi palika kā baismīga pazemojuma un nāves zīme. Viņiem bija grūti pierast pie tā, ka krusts uzskatāms par atpestīšanas un jaunas dzīves simbolu, ja ikdienas dzīvē tas pastāvēja kā baismīgs moku rīks. To apliecina arī Romas katakombās atrodamie sienu gleznojumi. Tajos kā Kristus simbolu sastopam gan labā gana, gan arī upurjēra tēlu, kas sasaucas ar attiecīgiem tekstiem praviešu Jesajas (53:6—7) un Jeremijas (11:19) grāmatās, visbiežāk tomēr noslēpumaino zivs attēlu, bet nekad — krusta zīmi.
Zivs jau kopš senseniem laikiem simbolizējusi daudzas pagānu dievietes, piemēram, sīriešu Atargati, aramiešu Atari, kānaāniešu Aštarti. Kristieši mums jau pazīstamās reliģiskās sinkretizācijas ceļā pārņēma šo tēlu, bet krusts kā Kristus simbols nostiprinājās tikai 5. vai 6. gadsimtā. Tas notika vairāk nekā simts gadus pēc tam, kad Konstantīns Lielais bija atcēlis nāves sodu, piesitot krustā. PCrusts kā bendes rīks ļaužu atmiņā jau bija manāmi izbalējis un pārstāja izraisīt bailes.
Krucifiksa kults radās Tuvo Austrumu zemēs. Turienes mākslinieki krustā sisto Jēzu attēloja kailu ar gurnu apsēju. Rietumos krusta kults ieviesās, pateicoties Itālijā nokļuvušajiem sīriešu tirgoņiem un vergiem. Vienīgā atšķirība bija tā, ka Jēzu, kaut arī krustā sistu, radīja apģērbtu un dievišķīgā mirdzumā, cilvēcisku ciešanu neskartu. Tikai 10. gadsimta vidū, kad mistiski noskaņoto ķeizaru Otona I un viņa dēla Otona II laikā nostiprinājās kultūras sakari starp Rietumiem un Bizantiju, izplatījās krucifikss ar Jēzu, kam noplēstas drēbes un kas mokpilnā nāvē mirst par cilvēces atpestīšanu. Sis ortodoksālais reālisms atrada visdaiļāko uri izteiksmīgāko izpausmi gotikas laikmeta tēlniecībā un glezniecībā.