Taču vistiešāko, aktuālāko ietekmi uz pirmo kristiešu mentalitāti atstājuši Ēģiptes un Persijas tautu ticējumi, kā arī ar tiem saistītie daži jūdaisma atzarojumi. Ēģiptieši domāja, ka mirušie pēc tam, kad viņus būs tiesājis Osīrijs, izsverot viņu labos un ļaunos darbus zemes virsū, atkarībā no dieva sprieduma atgriezīsies savos miesīgajos apvalkos, kuri šā iemesla pēc tika iebalzamēti un uzglabāti piramīdās un klinšu kapenes. Miesīgo nemirstību sludināja arī Zaratustras reliģija un jo sevišķi persiešu dieva Mitras kults. Mitraisms, kas mūsu ēras pirmajos gadsimtos bija visbīstamākais kristietības
konkurents, savos reliģiskajos postulātos jo sevišķi uzsvēra mirušo augšāmcelšanās solījumu.
Kas attiecas uz jūdaismu, tad miesīgās nemirstības ideja, kuras pirmsākumi droši vien meklējami persiešu avotos, nepārprotami saskatāma Vecās derības apokaliptiskajās grāmatās. Tajās lasāms, ka reiz pienāks «Jahvcs diena» — pastarā tiesa un jauns, laimīgs laikmets cilvēces vēsturē. Šajā dienā no kapiem augšāmcelsies mirušie, lai stātos dieva tiesas priekšā un saņemtu attaisnojošu vai nosodošu spriedumu. Dažās niansēs šie ticējumi tomēr ir atšķirīgi: ir apokalipses, kas sludina, ka visi cilvēki celšoties augšā no kapiem, lai tiktu tiesāti; citas atkal apgalvo, ka tas notikšot tikai ar Izraēla bērniem; ir vēl arī tādas, kas pauž, ka augšāmcelšanās būs lemta vienīgi taisnīgajiem, bet visiem pārējiem, ar smagu grēku nastu noslogotiem, būs lemts uz mūžu mūžiem palikt «šeolā», pazemes ēnu valstībā.
Pravietis Jesaja priecājas: «Vai tavi mirušie dzīvos, arī manējo mirušās miesas? Jā, tie celsies augšā! Mostieties un gavilējiet jūs, kas dusat pīšļos! Jo lava rasa ir kā zaļojoša lauka rasa; zeme mirušos atkal atdos dienas gaismai…» (26:19). Tāpat Daniēla grāmatā burtiski sacīts: «Un daudzi no tiem, kas dus zemes pīšļos, uzmodīsies: citi mūžīgai dzīvībai-, cSti mūžīgam negodam un kaunam» (12:2).
Līdzīgus citātus varētu minēt vēl vairāk, un to skaits liecina, cik spēcīgi ebreju tautas prātu nodarbināja domas par nāvi un miesīgo augšāmcelšanos. Kā no Jaunās derības redzams, ebreju vidū izplatījušās valodas, ka Jēzus esot no kapa piecēlies Elija vai Jānis Kristītājs. Marka evaņģēlijā lasām: «Bet Hērods, to dzirdējis, sacīja: «Jānis, kam es galvu nocirtu, uzcēlies no miroņiem»» (6:16).
Šādos apstākļos viegli saprotams, kāpēc Jēzus mācekļi tik spontāni noticēja, ka viņš piecēlies no kapa. Tas izskaidrojams ne tikai ar to faktu, ka viņi, būdami sava laikmeta dēli, pieturējās pie tajā laikā izplatītiem uzskatiem un priekšstatiem, bet visvairāk gan ar to dvēseles stāvokli, kādā viņi atradās pēc mīļotā skolotāja varmācīgās nāves. Žēlabu un izmisuma nomākti, ciezdami sirdsapziņas pārmetumus, ka viņi apkaunojošā kārtā Jēzu pievīluši un pametuši dzīves visgrūtākajā brīdī, turklāt juzdami sašķobāmies savu ticību Jēzus sūtībai un nespēdami izprast viņa apkaunojošās krusta nāves jēgu, tie pēkšņi atguva cerību un izbaudīja līksmu pārsteigumu: Jēzus ir no miroņiem augšāmcēlies!
Kā pirmā, liekas, viņu bija ieraudzījusi Marija Magdalēna, kurai piemitusi sevišķa nosliece uz šāda veida redzējumiem. Savā laikā Jēzus no viņas taču bija izdzinis septiņus nešķīstos garus, no kā secināms, ka Marijai Magdalēnai reizēm radušies kaut kādi psihiski traucējumi. Psiholoģijā labi zināms, cik lipīgas ir šādas halucinācijas. Ķēdes reakcijas ceļā savu skolotāju drīz ieraudzīja arī citi viņa biedri. Vēsts par sastapšanos ar meistaru izplatījās no mutes mutē. Jēzus piekritēju dvēselēs atplauka jauna cerība.
Tāda veida situācijās, lielā nervu sasprindzinājumā pat visai līdzsvaroti cilvēki kļūst par pašapmāna upuriem un zaudē atskārsmi par to, kur ir subjektīvie un kur objektīvie momenti, kas ir halucinācija un kas īstenība.
Droši vien šajā brīdī arī sāka Jēzu uzskatīt par Vecajā derībā pasludināto mesiju. Praviešu, jo sevišķi Jesajas, grāmatās tika atrasts viss, kas pieredzēts Jēzus dzīvē: ka Jahves kalps tiks aizrauts no dzīvo ļaužu pasaules, tiks spīdzināts un nogalināts kopā ar ļaundariem, bet tad, šādā veidā izpircis cilvēces grēkus, trešajā dienā augšāmcelsies un dzīvos starp varenajiem. Neapšaubāmu iedvesmu viņiem varēja sniegt Otrajā ķēniņu grāmatā rakstītie vārdi: «Tā saka tas kungs, tava ciltstēva Dāvida dievs: «Es esmu tavu lūgšanu uzklausījis, un es esmu redzējis tavas asaras; redzi, es tevi izdziedināšu, un jau trešajā dienā tu dosies augšā uz tā kunga namu»» (20:5). Tas pats sakāms par Hozeja grāmatā sastopamo pravietojumu: «Nāciet, atgriezīsimies atkal pie tā kunga! Viņš mūs gan ir saplosījis, viņš mūs arī dziedinās; viņš mūs ir sasitis, un viņš pārsies arī mūsu brūces. Pēc divām dienām viņš mūs darīs jauna dzīvības spēka pilnus; trešajā dienā viņš liks mums piecelties, lai mēs dzīvotu viņa vaiga priekšā» (6:1—2).
Tagad Jēzus krusta nāve jau izrādījās par Jēzus uzvaru, nevis sakāvi, par upuri, ko jau iepriekš bija paredzējis dievs. Jēzus drīzumā atkal atnāks, lai zemes virsū nodibinātu jaunu, taisnīgu iekārtu. Tā bija pirmo kristiešu kvēli sludinātā prieka vēsts, kurai daudzi cilvēki gan Jeruzalemē, gan Antiohijā, gan Damaskā, gan Efesā labprāt noticēja. Tādā veidā radās nākamās baznīcas aizsākumi — pirmās kristiešu draudzes.
Lai patiesīgi novērtētu Jaunajā derībā ietvertos nostāstus par Jēzus augšāmcelšanos, jāņem vērā to hronoloģija. Tie nav radušies vienā laikā, bet secīgi, gandrīz simts gadu ilgā posmā. Visvecākais no mums zināmiem ietverts Pāvila pirmajā vēstulē korintiešiem, kas rakstīta 57. vai 58. gadā, tātad apmēram gadsimta ceturksni pēc Jēzus nāves. Visvēlākais, kas atrodams Jāi,ia evaņģēlijā, radies starp 90. un 100. gadu. Te jāpiebilst, ka šiem datumiem ir tikai hipotētiska vērtība. Ikviens secīgs nostāsts ir it kā kārtējā fāze ar Jēzus kapu saistīto teiksmu skaita pieaugšanas procesā.
Izdarot šo novērtējumu, vēl jāatceras fakts, ka evaņģēliju autori, kā to zinātne noskaidrojusi, nav bijuši apustuli, un tāpēc tie nav uzskatāmi par aprakstīto notikumu aculieciniekiem. Ziņas par Jēzus augšāmcelšanos viņi smēlušies no citiem, tātad attēlojuši šo notikumu saskaņā ar priekšstatiem, kuri valdījuši kādu pusgadsimtu vēlāk. Turklāt gūto informāciju viņi patvaļīgi pārstrādājuši atbilstoši savām aktuālajām vajadzībām.
Ja arī viņu rakstījumos ir kāds patiesības grauds, tad tas parasti pazūd lielajā leģendāro un beletristisko sīkumu kaudzē. Diezgan lapidāri par to izsakās vācu jezuīts Ginters Šīve savā rakstā, kas publicēts žurnālā «Die Stimmen der Zeit» (1966. gada aprīlī): «Evaņģēlisti savus stāstus par Jēzus augšāmcelšanos aizguvuši cits no citā un dažas miglainas ziņas izvērsuši noteiktā scēniskā kārtībā, turklāt bez mazākiem sirdsapziņas pārmetumiem viņi šos jau tā mazticamos nostāstus pārveidojuši un brīvi pārstrādājuši atbilstoši saviem teoloģiskajiem, pedagoģiskajiem un apoloģētiskajiem nolūkiem.»
Šajos apstākļos vienīgais avots, uz kuru vēsturnieks kaut kādā mērā var paļauties, ir Pāvila apraksts jau minētajā pirmajā vēstulē korintiešiem. Ne tikai tāpēc, ka šis avots ir hronoloģiski visvecākais, bet arī tālab, ka Pāvils ir vienīgais Jaunās derības autors, kuram Jēzus parādījies un kurš pats, bez starpniekiem, sniedzis mums šā notikuma izklāstu.