Atira piecpadsmitajā dienā ap septiņiem no rīta pārdesmit lībiešu jātnieku slaidiem rikšiem šķērsoja ieleju, brīdi atpūtās pie stikla kausētavas, paraudzījās apkārt un, neko aizdomīgu nepamanījuši, griezās atpakaļ pie savējiem.
Pulksten desmitos no rīta, kad valdīja neganta svelme un cilvēki, šķita, svīda asins sviedrus, Pentuers sacīja troņmantniekam:
— Lībieši jau iesoļojuši ielejā un dodas garām Patrokla nodaļai. Pēc stundas viņi būs šeit.
— Kā tu to zini? — princis pārsteigts vaicāja.
— Priesteriem viss zināms, — Pentuers smaidot atteica.
Tad viņš piesardzīgi uzkāpa kādā klintī, izņēma no maisa spožu priekšmetu un, pagriezies uz svētā Mentesufisa nodaļas pusi, sāka mest ar roku kaut kādas zīmes.
— Arī Mentesufisam jau paziņots, — viņš sacīja Ramzesam, kāpdams lejā.
Princis nespēja atgūties no pārsteiguma:
— Manas acis ir labākas par tavējām un dzirde, jādomā, arī nav sliktāka, taču es neko neredzu un nedzirdu. Kā tu spēj no tālienes pamanīt ienaidnieku un sazināties ar Mentesufisu?
Pentuers lūdza princi palūkoties uz kādu attālu pakalnu, kura virsotnē vīdēja dzeloņplūmes krūmi. Ramzess paraudzījās uz šo vietu un neviļus aizklāja acis: krūmos kaut kas spoži pazibēja.
Kāds neciešams spīdums! — viņš iesaucās. — Var galīgi apžilbt!
Tur priesteris, kas pavada godājamo Patroklu, dod mums zīmes, — Pentuers atbildēja. — Kā redzi, dižais valdniek, arī mēs varam nederēt karā.
Viņš apklusa.
No ielejas puses līdz viņiem atskanēja kaut kāds troksnis, iesākumā tikko jaušams, vēlāk aizvien skaidrāk un skaidrāk saklausāms.
Padzirdējuši troksni, pakalna nogāzei pieplakušie ēģiptiešu kareivji sāka slieties kājās, pārbaudīt ieročus, sačukstēties …. Taču īsa virsnieku pavēle viņus nomierināja, un ziemeļu klintis atkal apņēma nāves klusums.
Tikmēr troksnis tālumā kļuva aizvien lielāks, līdz pārauga dūkoņā, un daudzo balsu kopējā skanējumā varēja saklausīt dziedāšanu, flautu spiegšanu, ratu čīkstēšanu, zirgu zviegšanu un komandieru uzkliedzienus. Ramzesa sirds iepukstējās straujāk. Nespēdams valdīt ziņkāri, viņš uzrāpās stāvā klintī, no kuras pavērās gandrīz visa ieleja.
Tur, lejā, saceldams palsu putekļu mākoņus, lēnām virzījās lībiešu korpuss, atgādinādams vairākas jūdzes garu čūsku, kuras āda izraibota sarkaniem, ziliem un baltiem plankumiem. Priekšgalā rikšoja pārdesmit jātnieku; viens no viņiem, baltā apmetnī, sēdēja uz zirga kā uz sola, nolaidis abas kājas kreisajā pusē. Jātniekiem sekoja lingotāji pelēkos kreklos, aiz viņiem — kāds augstmanis nestuvēs zem milzīga saulessarga. Tālāk soļoja šķēpnešu nodaļa zilās un sarkanās blūzēs, pēc tam milzīgs bars gandrīz kailu cilvēku ar vālēm rokās, tad atkal lingotāji, bet aiz viņiem nodaļa ar āvām. Viņi gāja apmēram pa četri ierindā. Un, lai gan virsnieki viņiem ik pa laikam, uzkliedza, ierindas kārtība nemitīgi sajuka un cits citam, sekojošie četrinieki sablīvējās vienā barā."
Klaigājot un dziedot lībiešu čūska palēnām izrāpās ielejas visplatākajā vietā — iepretim stikla kausēta vai un ezeriem. Šeit ierinda sajuka vēl vairāk. Priekšgalā soļojošie apstājās, jo viņiem bija sacīts, ka šai vietā varēšot atpūsties; savukārt aizmugurējie pielika soli, lai ātrāk sasniegtu mērķi. Daži Izskrēja no ierindas un, nolikuši ieročus zemē, metās ezerā vai smēla ar plaukstām smirdīgo ūdeni; citi, atsēdušies smiltīs, ņēma no maisiem dateles vai dzēra no māla blašķēm ūdeni ar etiķi.
Augstu pār nometni lidinājās daži maitu ērgļi.
To visu redzot, Ramzesu pārņēma neaprakstāms žēlums un bailes. Viņam sametās raibs gar acīm, galva apreiba — šai mirklī viņš bija gatavs atteikties no troņa, lai tikai atrastos citā vietā un neredzētu, kas sekos tālāk. Viņš nokāpa no klints un neprātīgām acīm raudzījās sev priekšā.,
Te pie viņa piegāja Pentuers un stingri sapurināja aiz pleca.
Attopies, valdniek! — viņš sacīja. — Patrokls gaida pavēli…
Patrokls? — Ramzess atkārtoja un paraudzījās apkārt.
Viņa priekšā stāvēja Pentuers — bāls, taču mierīgs. Mazliet atstatu tikpat bālais Tutmoss turēja drebošā rokā virsnieka svilpi. Aiz pakalna snaikstīja galvas kareivji, kuru sejās bija lasāms dziļš satraukums.
— Ramzes, — Pentuers atkārtoja, — karaspēks gaida pavēli…
Princis izmisīgā apņēmībā palūkojās uz priesteri un apspiestā balsī pavēlēja sākt.
Pentuers pacēla augšup savu spožo talismanu un uzvilka ar to gaisā dažas zīmes. Tutmoss klusu iesvilpās, svilpiens atbalsojās attālajās aizās pa labi un pa kreisi, un pakalnos sāka rāpties ēģiptiešu lingotāji.
Bija pats dienas vidus.
Pamazām atguvies, Ramzess uzmanīgi pavērās apkārt., Viņš redzēja savu štābu, šķēpnešu un āvnešu nodaļu vecu virsnieku vadībā un, visbeidzot, lingotājus, kas laiski rāpās klintī… Princis bija pārliecināts, ka neviens no šiem cilvēkiem ne tikai nevēlas mirt, bet negrib pat cīnīties un kustēties šai negantajā svelmē.
Pēkšņi no kāda pakalna virsotnes atskanēja varena, lauvas rēcienam līdzīga balss:
— Faraona kareivji, sakaujiet šos lībiešu suņus! Dievi ir ar jums!
Šai balsij tūdaļ atbildēja ēģiptiešu armijas gari stieptais kaujas sauciens un lībiešu mežonīgie auri.
Troņmantnieks, kuram vairs nevajadzēja slēpties, uzkāpa pakalnā, no kurienes bija labi pārredzama kaujas aina. Garā ķēdē bija izvērsusies kā no zemes izaugušie ēģiptiešu lingotāji, bet pārsimt soļu no viņiem putekļu mākoņos ņudzēja lībiešu karapūļi. Atskanēja taures, svilpes un negantas lamas, ar kurām ienaidnieka virsnieki sauca pie kārtības savus kareivjus. Tie, kas gulšņāja, pietrūkās no vietas, tie, kas dzēra ūdeni, satvēruši ieročus, metās pie savējiem; vispārējā jezgā trokšņainais un juceklīgais pūlis sāka kārtoties ierindās.
Tikām ēģiptiešu lingotāji jau meta pa vairākiem akmeņiem minūtē — mierīgi, gluži kā mācībās. Komandieri norādīja savām nodaļām pretinieku grupas, un kareivji dažās minūtēs apbēra tās ar svina bumbu un akmeņu krusu. Ramzess redzēja, ka pēc katras tādas zalves lībiešu ierinda pajūk, bieži vien atstādama guļam kādu nogalināto vai ievainoto.
Tomēr lībiešiem izdevās sastāties ierindās un atkāpties drošā attālumā, priekšā izvirzījās viņu lingotāji un tikpat veikli un mierīgi sāka atbildēt ēģiptiešiem. Laiku pa laikam viņu ķēdē atskanēja smiekli un gaviles: tas nozīmēja, ka kritis kāds ēģiptiešu lingotājs.
Drīz pār prinča un viņa svītas galvām sāka svilpt akmeņi. Kāds veiklāk mests akmens pārlauza vienam adjutantam plecu, cits notrieca otram bruņucepuri no galvas, vēl cits nokrita pie kājām troņmantniekam, sašķīda pret klinti un ietriecās viņam sejā svelošām šķembām.
Lībieši skaļi smējās, kaut ko kliegdami, varbūt pulgodami ienaidnieka karavadoni.
Bailes, nedrošība un žēlums acumirklī pameta Ramzesu. Viņš vairs neredzēja cilvēkus, kuriem draudēja ciešanas un nāve, viņa priekšā bija mežonīgi zvēri, kurus vajadzēja iznīdēt. Viņš neviļus tvēra pēc zobena, lai vestu uzbrukumā šķēpnešus, kas gaidīja pavēli, taču viņu atturēja pretīgums. Viņš neies aptraipīt savas rokas ar šo salašņu asinīm! To lai dara kareivji!
Tikmēr cīņa turpinājās — un drosmīgie lībiešu lingotāji kliegdami un pat dziedādami sāka virzīties uz priekšu. No abām pusēm šāviņi zumēja kā kamenes, dūca kā bišu spiets, un ik pa brīdim te vienā, te otrā pusē kāds karotājs vaidēdams atkāpās uz aizmuguri vai nedzīvs nokrita uz vietas. Taču citus tas neatturēja: viņi cīnījās ar niknu prieku, kas pārauga spīvā naidā, negantā apskurbumā.