Pēkšņi tālumā, labajā spārnā, atskanēja taures un atkārtoti uzsaucieni. Tur bezbailīgais Patrokls, kas jau no rīta bija paguvis piedzerties, uzbruka ienaidnieka aizmugurei.
— Uz priekšu! — princis nokomandēja.
Pavēle tūdaļ tika atkārtota: ietaurējās viena taure, otra… desmitā, un pēc brīža no visām aizām sāka nākt laukā ēģiptiešu simti. Pakalnos izvērsusies, lingotāji divkāršoja pūles, bet tikmēr ielejā pretī lībiešiem nesteidzīgi, toties pilnā kārtībā stājās ēģiptiešu šķēpnešu un āvnešu kolonnas.
— Pastiprināt centru! — troņmantnieks nokomandēja. Taure atkārtoja pavēli.
Aiz divām priekšējās līnijas kolonnām nostājās vēl divas.
Iekams ēģiptieši bija pabeiguši šo manevru, lībieši pēc viņu parauga bija sakārtojušies astoņās rindās pret galveno korpusu.
— Pievest tuvāk rezerves! — princis nokomandēja. — Paskaties, — viņš vērsās pie kāda adjutanta, — vai kreisais spārns jau kaujas gatavībā?
Adjutants, lai labāk pārskatītu ieleju, skrēja turp, kur cīnījās lingotāji, un piepeši nokrita, taču krizdams paguva padot zīmi ar roku. Viņa vietā uz priekšu metās cits virsnieks un ātri atgriezās, ziņodams, ka prinča korpusa abi spārni ir pilnā gatavībā.
Patrokla nodaļas pusē troksnis kļuva aizvien lielāks, un pēkšņi pār pakalniem uzšāvās biezi, melni dūmu mutuļi. Pie Ramzesa pieskrēja virsnieks ar ziņojumu no Pentuera, ka grieķu pulki aizdedzinājuši lībiešu nometni.
— Triecienā pret centru! — troņmantnieks nokomandēja.
Vairākas taures cita pēc citas notaurēja signālu triecienam. Kad tās apklusa, centrālajā kolonnā atskanēja komanda, ritmiska bungu rīboņa un kājnieku soļu dimdoņa: viens … divi… viens … divi… viens … divi…
Komandu atkārtoja labajā un kreisajā spārnā. Atkal ierībējās bungas — un malējās kolonnas devās uz priekšu: viens …. divi…. viens… divi…
Lībiešu lingotāji sāka atkāpties, apberot ar akmeņiem ēģiptiešu karaspēku. Un, lai gan ik pa brīdim krita kāds kareivis, kolonnas soļoja vienmērīgā solī, neizjaucot ierindu: viens … divi… viens … divi…
Palso putekļu mākoņi, iezīmēdami ēģiptiešu bataljonu ceļu, kļuva aizvien biezāki. Lingotāji vairs nevarēja mest akmeņus; iestājās šķietams klusums, kuru pārskanēja ievainoto karavīru kunkstieni un vaidi.
Viņi pat mācībās reti kad tā soļojuši, — princis noteica, vērsdamies pie sava štāba.
Šodien viņi nebaidās no nūjām, — kāds vecs virsnieks nomurmināja.
Attālums starp ēģiptiešu karaspēku un lībiešiem samazinājās ar katru brīdi, taču barbari stāvēja nekustīgi, bet aiz priekšējās līnijas virmoja putekļi. Acīmredzot centram, kuram draudēja uzbrukums, tuvojās palīgspēki.
Troņmantnieks noskrēja no pakalna un uzlēca zirgā. No aizām iznāca pēdējās ēģiptiešu rezerves un, nostājušās ierindās, gaidīja pavēli. Kājniekiem sekoja pārsimt aziātu jātnieku mazos, taču izturīgos zirgos.
Princis auļoja pakaļ uzbrukumā maršējošiem kareivjiem un pēc kādiem simt soļiem uzgāja citu pauguru, ne visai augstu, no kura toties varēja pārredzēt visu kaujas-lauku. Svīta, aziātu jātnieki un rezerves kolonna steidzās viņam, nopakaļ.
Ramzess nepacietīgi palūkojās uz kreisā spārna pusi, no kurienes bija jāparādās Mentesufisam, taču viņa tur nebija. Lībieši stāvēja kā zemē iemieti. Stāvoklis ar katru brīdi kļuva nopietnāks.
Ramzesa korpuss gan bija visspēcīgākais, taču tam pretī bija nostādīti gandrīz visi lībiešu spēki. Skaitliski abas puses bija līdzvērtīgas. Troņmantnieks nešaubījās par uzvaru, bet raizējās par to, ka tik varens pretinieks var sagādāt viņam milzīgus zaudējumus.
Taču kaujās mēdz būt negaidīti pavērsieni. Tie spēki, kas jau devušies uzbrukumā, virspavēlniekam vairs nepakļaujas, to viņam vairs nav. Prinča rīcībā bija palicis tikai rezerves pulks un saujiņa jātnieku. Un, ja kāda ēģiptiešu kolonna tiks sakauta vai ienaidniekam atsteigsies jauni palīgspēki,.
Princis paberzēja pieri. Šai brīdī viņš visā pilnībā atskārta virspavēlnieka atbildību. Viņš bija kā spēlmanis, kas, licis uz spēles visu, izmet kauliņus un gaida, kā tie nokritīs.
Ēģiptieši atradās pārdesmit soļu no lībiešu kolonnām. Komanda … taures … Bungas ierībējās skubīgāk, un kareivji metās skriešus: viens … divi… trīs!.. viens … divi… trīs!.. viens … divi… trīs! … Taču arī pretinieka pusē atskanēja taure, bungu rīboņa, dūrienam noliecās divas šķēpu rindas … Skriešus!.. Sacēlās jauni putekļu mākoņi un saplūda vienā vērpetē. Cilvēku balsu rēkoņa, šķēpu šķindoņa, sirdi plosoši vaidi pagaisa vispārējā jezgā…
Visa kaujas līnijā vairs nebija saskatāmi nedz cilvēki, nedz ieroči — tikai palsi putekļi bija izstiepusies kā milzu čūska. Biezāki putekļi iezīmēja vietu, kur bija sadūrušās kolonnas, retāki — kur kareivju nebija.
Pēc dažiem ellišķīgas jezgas brīžiem troņmantnieks ievēroja, ka putekļu mākonis kreisajā spārnā pamazām aizlokās atpakaļ.
— Pastiprināt kreiso spārnu! — viņš nokomandēja.
Puse rezerves metās norādītajā virzienā un nozuda palsajā mākonī. Taču kreisais spārns jau bija iztaisnojies, un vienlaikus labais sāka lēnām virzīties uz priekšu. Toties centrs, kuram bija vislielākā nozīme, nekustējās ne no vietas.
— Pastiprināt centru! — troņmantnieks nokomandēja. Otra rezerves puse devās uz priekšu un nozuda putekļu
vērpetēs. Kliedzieni brīdi kļuva skaļāki, taču kustību uz priekšu nemanīja.
— Vareni cīnās, nelieši! — vecs svītas virsnieks vērsās pie troņmantnieka. — īstais laiks ierasties Mentesufisam!
Princis paaicināja aziātu ka Valērijas komandieri.
Paraugies tur pa labi, — viņš sacīja, — tur laikam nav ienaidnieka! Iejāj tur uzmanīgi, lai nesamītu mūsu kareivjus, un uzklūpi no flanga šo suņu centrālajai kolonnai ….
Viņi laikam piesieti ķēdē — pārlieku ilgi stāv uz vietas, — aziāts smiedamies attrauca.
Viņš atstāja prinča rīcībā kādus divdesmit jātniekus un ar pārējiem aizauļo ja, saukdams:
— Lai tu dzīvo mūžos, mūsu valdniek!
Bija neciešama svelme. Princis sasprindzināja redzi un dzirdi, pulēdamies kaut ko saskatīt cauri putekļu sienai. Pēkšņi viņš iekliedzās aiz prieka: vidējais mākonis sazvārojās un pavirzījās uz priekšu, tad atkal apstājās… atkal pavirzījās … Un sāka lēni, lēni kustēties uz priekšu.
Gaisu tricināja mežonīgi auri, un nevarēja saprast, vai tā ir uzvara vai sakāve.
Pēkšņi lībiešu kreisais spārns sāka dīvaini izlocīties un kāpties atpakaļ. Aiz tā parādījās jauns putekļu mākonis. Šai brīdī atjāja Pentuers un iesaucās:
— Patrokls uzbrūk lībiešiem no aizmugures! Apjukums labajā spārnā kļuva arvien lielāks un tuvojās kaujaslauka centram. Bija manāms, ka lībieši sāk atkāpties un panika pārņem pat galveno kolonnu.
Viss virspavēlnieka štābs drudžaini sekoja palsā mākoņa kustībai. Drīz sajuka arī kreisais spārns. Tur lībieši jau laidās bēgt.
— Lai es rīt neredzu sauli uzlecam, ja tā nav uzvara! — iesaucās vecais virsnieks.
Atjāja ziņnesis no priesteriem, kuri, stāvēdami visaugstākajā pakalnā, bija vērojuši kaujas norisi, un paziņoja, ka kreisajā spārnā redzamas Mentesufisa nodaļas un ka lībieši ir ielenkti no trijām pusēm.
Viņi jau bēgtu kā izbiedētas stirnas, — ziņnesis aizelsies sacīja, — ja vien tiem netraucētu smiltis.