Uzvara! Dzīvo mūžos, mūsu vadoni! — Pentuers iesaucās.
Bija tikai pāri diviem.
Aziātu jātnieki sāka nebēdnīgi dziedāt, šaudami gaisā bultas par godu troņmantniekam. Štāba virsnieki nokāpa no zirgiem, metās skūpstīt princim rokas, tad izcēla viņu no segliem un pacēla gaisā, saukdami:
— Varenais karavadoni! Tu satrieci pīšļos Ēģiptes ienaidniekus! Amons tev ir pie labās un pie kreisās rokas — kurš gan spēs tev pretoties?
Tikmēr lībieši atkāpdamies uzrāpās dienvidu smilšainajos pakalnos un viņiem nopakaļ ēģiptieši. Tagad vai ik brīdi no putekļu mākoņa iznira jātnieki un auļoja pie Ramzesa.
— Mentesufiss ielencis ienaidnieka aizmugures daļas! — kāds kliedza.
Divi simti padevušies! — sauca. cits.
Patrokls ielauzies viņu aizmugurē!
— Lībiešiem atņemti trīs karogi: auns, lauva un vanags!
Ap štābu pulcējās aizvien vairāk un vairāk ziņnešu. Cilvēki bija asinīm notašķīti un putekļiem klāti.
— Dzīvo mūžos! Dzīvo mūžos, vadoni!
Princis te smējās, te gandrīz raudāja no uzbudinājuma.
Dievi apžēlojušies par mani, — viņš sacīja. — Man šķita, ka mēs zaudēsim … Nožēlojams liktenis ir karavadonim, kuram, neizvelkot zobenu no maksts un neko neredzot, jāatbild par visu…
Dzīvo mūžos, princi uzvarētāj! — skanēja saucieni.
Kas es par uzvarētāju! — princis iesmējās. — Es pat nezinu, kā uzvara gūta…
Uzvarējis kaujā — un vēl brīnās! — kāds no svītas iesaucās.
Es saku jums, ka nezinu, kā noritēja kauja!
Nomierinies, vadoni, tu tik prasmīgi izvietoji karaspēku, — Pentuers atbildēja, — ka ienaidniekam bija jācieš sakāve. Taču — kā? Tas jau ir pulku ziņā.
Es pat zobenu neesmu izvilcis! Neesmu redzējis nevienu lībieti! — princis žēlojās.
Dienvidu pakalnos vēl virmoja un mutuļoja, bet ieleja putekļi jau sāka nosēsties. Vietumis, gluži kā caur dūmaku, bija redzami ēģiptiešu kareivju pulciņi ar gaisā saslietiem šķēpiem.
Troņmantnieks pagrieza zirgu un auļoja uz pamesto kaujaslauku, kur nupat bija notikusi centrālo kolonnu sadursme. Tas bija pārsimt soļu plats, dziļām bedrēm izvagots laukums, ko klāja ievainoto un kritušo ķermeņi. Tai pusē, no kurienes tuvojās princis, garā virknē gulēja ēģiptieši, tad juku jukām ēģiptieši un lībieši, tālāk — gandrīz tikai lībieši.
Troņmantnieks ātri pajāja garām un netālu sastapa pirmos gūstekņus, kuri krita viņa priekšā uz vaiga, lūgdamies žēlastību.
— Apsoliet apžēlot uzvarētos, kas izrādīs pazemību! — viņš pavēlēja savai svītai.
Vairāki jātnieki aizauļo ja dažādos virzienos.
Drīz atskanēja taures skaņas un pēc tam skaļa balss:
— Pēc prinča — virspavēlnieka pavēles ievainotos un sagūstītos nenogalināt!
Tikmēr dienvidu pakalnos cīņa bija norimusi, un divas vislielākās lībiešu nodaļas nolika ieročus grieķu pulku priekšā.
Drošsirdīgais Patrokls aiz karstuma, kā viņš pats sacīja, vai no ugunīgiem dzērieniem, kā uzskatīja citi, tikko turējās zirgam mugurā. Viņš izslaucīja asarojošās acis un griezās pie gūstekņiem.
— Kraupainie suņi, — viņš kliedza, — kuri uzdrošinājāties pacelt grēcīgās rokas pret faraona karaspēku! Jūs iznīksit kā utis zem dievbijīga ēģiptieša naga, ja tūdaļ nepateiksit man, kur palicis jūsu vadonis — lai viņam uzbrūk spitālība!
Šai brīdī piejāja troņmantnieks. Ģenerālis godbijīgi sveica viņu, taču nepārtrauca pratināšanu:
Es likšu nodīrāt jums ādu! Uzduršu jūs uz mieta, ja tūlīt neuzzināšu, kur ir šī indīgā čūska, šis meža cūkas pamesls!
Re, kur mūsu vadonis! — kāds lībietis iesaucās, norādīdams uz jātnieku pulciņu, kas lēnām devās tuksneša virzienā.
Ko tas nozīmē? — troņmantnieks jautāja.
Nožēlojamais Musāvasa glābjas bēgot! — Patrokls atbildēja, tikko nenoveldamies no zirga.
Asinis saskrēja Ramzesam galvā.
— Tas ir Musāvasa? Un viņš glābjas bēgot? Ei, kuram labāki zirgi — man pakaļ!
Pentuers aizšķērsoja princim ceļu.
Jūsu augstība nedrīkst vajāt bēgļus.
Ko?! — troņmantnieks aizsvilās. — Visu kaujas laiku es ne reizi neatvēzēju zobenu, un tagad man jāļauj aizbēgt lībiešu vadonim?… Ko sacīs kareivji, kurus es sūtīju pret šķēpiem un āvām?
Armija nevar palikt bez vadoņa.
Bet šeit taču ir Patrokls, Tutmoss un galu galā Mentesufiss! Kas es par vadoni, ja man aizliegts vajāt ienaidnieku! Viņi ir tikai pārsimt soļu no mums un zirgi viņiem nodzīti.
Pēc stundas mēs būsim šeit kopā ar viņiem, — aziātu jātnieki sacīja.
Patrokl! Tutmos! Atstāju karaspēku jūsu ziņā! — troņmantnieks iesaucās un, piecirtis piešus, laidās rikšos.
Viņam sekoja divdesmit jātnieki un Pentuers.
Un kādēļ tu ar mums, pravieti? — princis viņam vaicāja, — Labāk izgulies! Tu mums šodien krietni pakalpoji,
Varbūt noderēšu vēl, — Pentuers atteica.
Paliec … Es pavēlu…
— Augstā padome man lika ne soli neatkāpties no tevis.
Troņmantnieks sarāvās.
Un ja mēs iekļūsim slazdos? — viņš jautāja.
Arī tur es tevi nepametīšu, valdniek, — priesteris atbildēja.
Piektā nodaļa
Pentuera balsī bija tik daudz labvēlības, ka pārsteigtais princis vairs neko neteica un ļāva viņam jāt līdzi.
Viņi iejāja tuksnesī: kādus divsimt soļus aiz viņiem bija armija, pārsimt soļu priekšā — bēgošie. Taču, lai kā viņi skubināja zirgus, gan tie, kuri bēga, gan tie, kuri viņus vajāja, ar lielām grūtībām virzījās uz priekšu. No augšas viņus kveldēja neciešama saules versme, mutē, degunā un it īpaši acīs spiedās smalki, kodīgi putekļi, bet zirgiem zem kājām ik uz soļa bruka nokaitētas smiltis. Gaisā valdīja nāves klusums,
— Visu laiku jau tā nebūs, — troņmantnieks sacīja.
— Būs vēl sliktāk, — Pentuers atteica. — Redzi, princi, — viņš norādīja uz bēgošajiem, — tiem zirgi grimst līdz ceļiem smiltīs…
Princis iesmējās, jo tieši tobrīd viņi nokļuva uz mazliet cietāka pamata un kādus simt soļus nojāja rikšiem, bet tūdaļ pat ceļu aizšķērsoja smilšu jūra — un viņiem atkal bija jāvirzās soli pa solim.
Cilvēki bija noplūduši sviedriem, zirgi nodzīti putās.
— Karsts! — troņmantnieks nočukstēja.
— Uzklausi mani, princi! — Pentuers viņam sacīja. — Šodien nav īstā diena kādu vajāt tuksnesī. Jau kopš rīta svētās vaboles bija ļoti nemierīgas, bet vēlāk tās pārņēma sastingums. Arī mans priestera duncis negāja māla makstī — un tas pareģo neparastu karstumu. Abas šīs parādības — svelme un vaboļu sastingums — rāda, ka tuvojas viesuļvētra. Tādēļ labāk griežamies atpakaļ, jo mēs ne tikai esam pazaudējuši no acīm nometni, bet no turienes līdz mums vairs neatnāk ne skaņas!
Ramzess palūkojās uz priesteri gandrīz vai nicinoši,
— Un tu domā, pravieti, ka es, apsolījis notvert Musāvasu, — viņš sacīja, — varu atgriezties tukšām rokām aiz bailēm no karstuma un viesuļvētras?
Viņi jāja tālāk. Kādā vietā pamats atkal kļuva cietāks — un viņiem izdevās piekļūt bēgošajiem lingas metiena attālumā.
— Ei, jūs tur, — troņmantnieks iesaucās, — padodieties! Lībieši pat neatskatījās, ar mokām brizdami pa smiltīm.
Kādu brīdi šķita, ka viņus teju, teju varēs panākt. Taču drīz troņmantnieka nodaļa atkal iekļuva dziļās smiltīs, bet bēgļi pielika soli un nozuda aiz pauguriem.