Aziāti lādējās. Princis sakoda zobus.
Galu galā zirgi sāka aizvien dziļāk stigt smiltīs un ik pa brīdim apstājās. Jātniekiem nācās kāpt zemē. Pēkšņi kāds no aziātiem tumši piesarka un nokrita smiltīs. Princis lika apklāt viņu ar apmetni un sacīja:
— Atceļā paņemsim viņu.
Ar lielām pūlēm viņi sasniedza smilšaina paugura virsotni un ieraudzīja lībiešus: divi zirgi tiem bija apstājušies.
Ēģiptiešu nometne bija pilnīgi pazudusi no redzes loka, un, ja Pentuers un aziāti nemācētu orientēties pēc saules, viņiem nebūtu cerību tikt atpakaļ.
Prinča nodaļā nokrita vēl viens jātnieks, vemdams asiņainas putas. Arī viņu atstāja kopā ar zirgu. Priekšā smiltāju vidū parādījās klintis, aiz kurām bija nozuduši lībieši.
— Princi, — Pentuers sacīja, — tur var būt slazdi…
— Lai mani tur gaida kaut pati nāve! — troņmantnieks pārvērstā balsī atteica.
Priesteris palūkojās viņā ar apbrīnu: tādu neatlaidību viņš nebija gaidījis.
Līdz klintīm nebija tālu, taču ceļš bija neiedomājami grūts. Nācās ne vien pašiem iet kājām, bet arī vilkt no smiltīm laukā zirgus. Visi brida, stigdami līdz ceļiem.
Bet debesīs joprojām kvēloja saule, negantā tuksneša saule, kuras stari ne tikai svilināja, žilbināja, bet arī nežēlīgi durstīja. Visizturīgākie aziāti krita no kājām aiz noguruma; vienam bija pietūkuši mēle un lūpas, otram dunēja galvā un ņirbēja gar acīm, citu bija pārņēmusi miegainība; visi juta sāpes locītavās un vairs nemanīja svelmi. Un, ja kādam no viņiem vaicātu, vai ir karsts, tas nejaudātu i atbildēt.
Pamats zem kājām atkal kļuva cietāks — un Ramzesa nodaļa sasniedza klintis. Princis, kas bija saglabājis visskaidrāko prātu, izdzirdis zirgu krācienus, nogriezās sāņus un paugura ēnā ieraudzīja pulciņu cilvēku guļam, kur nu kurais pakritis. Tie bija lībieši.
Vienam no viņiem, gadus divdesmit vecam jauneklim, mugurā bija izšūts purpursarkans krekls, zelta ķēde kaklā un bagātīgi rotāts zobens pie sāniem. Šķita, ka viņš guļ bezsamaņā: acis viņam bija pārgrieztas, uz lūpām sakrājušās putas. Ramzess pazina viņā vadoni, piegāja klāt, norāva ķēdi viņam no kakla un no joza zobenu.
To redzēdams, kāds vecs lībietis, kurš šķita mazāk noguris par citiem, sacīja viņam:
— Lai gan tu esi uzvarētājs, ēģiptieti, tomēr izturies ar cieņu pret prinča dēlu, kas bija mūsu virspavēlnieks!
Tas ir Musāvasas dēls? — troņmantnieks jautāja.
Tas ir Tehenna, Musāvasas dēls, — lībietis atbildēja, — mūsu vadonis, kurš ir cienīgs kļūt par ēģiptiešu princi.
Un kur Musāvasa?
Musāvasa vāc lielu armiju, kas atriebs mūs.
Pārējie lībieši nebilda ne vārda, nevēlējās pat paraudzīties uz saviem uzvarētājiem. Pēc prinča pavēles aziāti bez pūlēm atbruņoja viņus un paši atsēdās klints paēnā.
Tagad šeit vairs nebija nedz draugu, nedz ienaidnieku, vienīgi bezgala noguruši cilvēki; nāve draudēja viņiem visiem, taču viņi gribēja tikai atpūsties.
Pentuers, redzēdams, ka Tehenna joprojām nenāk pie samaņas, noslīga viņam līdzās uz ceļiem un noliecās pār viņa galvu tā, ka neviens nevarēja redzēt, ko viņš dara. Drīz Tehenna, dziļi ieelpojis, sāka svaidīties un atvēra acis, tad apsēdās, paberzēja pieri, gluži kā pamodies no dziļa miega, kas vēl nav īsti pametis viņu.
— Tehenna, lībiešu vadoni! — Ramzess sacīja viņam.
— Tu ar saviem ļaudīm esi faraona gūsteknis.
Labāk nogalini mani uz vietas, — Tehenna nomurmināja, — ja man jāzaudē brīvība!
Ja tavs tēvs Musāvasa kļūs pazemīgs un salīgs mieru ar Ēģipti, tu atkal būsi brīvs un laimīgs…
Lībietis aizgrieza galvu un nogūlās — vienaldzīgs pret visu. Ramzess atsēdās viņam blakus un pēc brīža ieslīga neatmaņā, acīmredzot aizmiga.
Viņš atguvās pēc stundas ceturkšņa, paraudzījās tuksnesī un iekliedzās aiz sajūsmas: pie apvāršņa vīdēja zaļa zeme, ūdens, palmu audzes, bet mazliet augstāk — ciemati un tempļi.
Apkārt viņam visi gulēja — gan aziāti, gan lībieši. Vienīgi Pentuers, stāvēdams klinšainā kraujā un piesedzis ar plaukstu acis, raudzījās tālumā.
— Pentuer! Pentuer! — Ramzess iesaucās, — Vai redzi to oāzi?
Viņš pietrūkās kājās un pieskrēja pie priestera, kura seja šķita norūpējusies.
Vai redzi oāzi?
Tā nav oāze, Pentuers atteica, — tas ir kādas vairs neesošas zemes gars, kas klimst tuksnesī… Bet tā tur … ir īstenība… — viņš piebilda, norādīdams ar roku uz dienvidiem.
Kalni? — princis jautāja,
Ieskaties vērīgāk!
Princis brīdi lūkojās, tad pēkšņi sacīja:
Šķiet, ka augšup ceļas kāda tumša gūzma… Man laikam acis nogurušas…
Tas ir Tifons, — priesteris nočukstēja. — Vienīgi dievi var mūs glābt, ja tāda būs viņu griba…
Ramzess tiešām sajuta sejā vēja pūsmu, kas pat tuksneša svelmē viņam likās karsta. Šī iesākumā tik vieglā pūsma kļuva aizvien spēcīgāka, aizvien svelmaināka, un vienlaikus tumšā gūzma strauji cēlās debesīs.
Ko lai mēs darām? — princis jautāja.
Šīs klintis, — priesteris atbildēja, — mūs pasargās no smiltīm, bet neatvairīs nedz putekļus, nedz svelmi, kas kļūst aizvien lielāka. Un pēc kādas dienas vai divām…
Vai Tifons pūš tik ilgi?
Dažkārt trīs četras dienas. Tikai reizēm tas saceļas uz dažām stundām un krīt strauji kā bultas cauršauts vanags. Bet tas gadās gaužām reti.
Ramzess sadrūma, taču drosmi nezaudēja. Bet priesteris, izvilcis no azotes mazu, zaļu stikla pudelīti, turpināja:
Šeit ir eliksīrs… Tur tev pietiks vairākām dienām. Kolīdz sajutīsi miegainību vai bailes, iedzer dažus pilienus. Tā tu stiprināsi sevi un varēsi izturēt…
Un tu? Un pārējie?
Mans liktenis ir Vienīgā rokās. Bet pārējie… Viņi nav troņmantnieki!..
Es negribu šo dzērienu, — Ramzess atteica, atstumdams pudelīti.
tev jāņem tas! — Pentuers iesaucās. — Atceries — uz tevi Ēģiptes tauta likusi savas cerības… Atceries — tevi sargā tās svētība…
Melnais mākonis jau bija pacēlies līdz pusdebesīm, un svelmainais vējš pūta tik spēcīgi, ka Ramzesam un priesterim bija jānokāpj klints pakājē,
Ēģiptes tauta? Svētība? — princis pie sevis atkārtoja. Un pēkšņi ievaicājās:
Vai tu pirms gada naktī uzrunāji mani dārzā? Drīz pēc manevriem?
Jā, tai dienā, kad tu iežēlojies par zemnieku, kurš pakārās aiz bēdām par aizbērto kanālu, — priesteris atteica,
Un tu paglābi manu muižu un jūdieti Sāru no pūļa, kas gribēja nomētāt viņu akmeņiem?
Es, — Pentuers atbildēja. — Bet tu drīz atbrīvoji no cietuma nelaimīgos zemniekus un neļāvi Dagonam mocīt tautu ar jauniem nodokļiem. Par šo tautu, — priesteris turpināja, — par žēlsirdību, kuru allaž esi tai izrādījis, es ari tagad svētīju tevi… Varbūt tu vienīgais paliksi dzīvs — tad atceries, ka tevi glāba apspiestā Ēģiptes tauta, kas no tevis gaida atpestīšanu.
Pēkšņi satumsa, uzbrāza svelmains smilšu lietus un sacēlās tāds vējš, ka apgāza zirgu, kas stāvēja neaizsargātā vietā. Aziāti un lībiešu gūstekņi pamodās, taču visi. pieplakuši pie klints pakājes, baiļu pārņemti klusēja.
Dabā norisinājās kaut kas šaušalīgs. Zemi apņēma tumsa, pa debesīm trakā ātrumā joņoja rūsgani un melni smilšu mākoņi. Šķita, ka visas tuksneša smiltis atdzīvojušās, uzvirmojušas gaisā un lido strauji kā no lingas izšauts akmens.