No karstuma uz rokām un uz sejas sasprēgāja āda, mēle izkalta, ieelpojot dūrās krūtīs. Sīki smilšu graudiņi svilināja kā dzirksteles.
Pentuers ar varu pielika troņmantniekam pie mutes pudelīti. Ramzess norija dažus pilienus un sajuta neparastu atvieglojumu: sāpes un karstums vairs nemocīja viņu, domas atkal atguva skaidrību.
— Tas var ilgt vairākas dienas?. — Četras, — priesteris atbildēja.
— Un jūs, gudrie, dievu izredzētie, nezināt, kā paglābt cilvēkus no tādas vētras?
Bridi padomājis, Pentuers sacīja:
— Pasaulē ir tikai viens gudrais, kas spēj cīnīties ar ļauniem gariem… Taču viņa šeit nav…
Tifons pūta jau pusstundu ar neiedomājamu spēku. Kļuva tumšs kā naktī. Lāgiem vējš pierima, melnie mutuļi pašķīrās un debesīs iekvēlojās asinssarkana saule mezdama pār zemi draudīgu, rūsganu atblāzmu. Tūdaļ atkal sagriezās negants, svelmains viesulis, putekļu vērpetes sabiezēja, miroņbālā gaisma apdzisa, bet gaisā atskanēja satraucoša, cilvēka ausij neierasta šalkoņa un švīkoņa.
Pēkšņi Ramzess pamanīja, ka Pentuera viņam līdzās vairs nav. Viņš sasprindzināja dzirdi un saklausīja kādu balsi saucam:
— Beroj! Beroj! Ja tu mums nepalīdzēsi, kurš tad mums palīdzēs? Beroj! Vienīgā, visuvarenā un mūžam dzīvojošā vārdā piesaucu tevi!
Tuksneša ziemeļmalā nogranda pērkons. Princis nodrebēja. Ēģiptietim pērkons bija tikpat reta parādība kā komētas tuvošanās.
— Beroj! Beroj! — priesteris skaļā balsī atkārtoja. Troņmantnieks vērīgi palūkojās uz to pusi, no kurienes
skanēja balss, un ieraudzīja tumšu cilvēka stāvu ar augšup paceltām rokām. Ap stāva galvu, ap viņa plaukstām, pat ap drēbēm sprēgāja gaišzilas dzirksteles.
— Beroj! Beroj!
Dārdošs pērkona grāviens norībēja tuvāk, smilšu vērpetēs ieplaiksnījās zibens, apblāzmodams tuksnesi ar sarkanu mirdzumu. Atkal pērkona grāviens, un atkal zibens.
Ramzess sajuta, ka vēja brāzmas pierimst un svelme mazinās. Gaisā virmojošās smiltis sāka nosēsties, debesis kļuva pelnu pelēkas, pēc tam rūsganas, pēc tam pienbaltas. Tad viss apklusa, un pēc brīža atkal nogranda pērkons un sāka pūst dzestrs ziemeļu vējš.
Svelmes nomocītie aziāti un lībieši atguvās.
— Faraona kareivji, — pēkšņi ierunājās vecs lībietis, — vai dzirdat šalkoņu tuksnesī?
Vai atkal vētra?
Nē, tas ir lietus.
Patiešām no debesīm nokrita dažas vēsas lāses, tad vēl un vēl, līdz beidzot sākās lietusgāze, ko pavadīja pērkona grāvieni.
Ramzesa kareivjus un gūstekņus pārņēma nevaldāms prieks. Lai gan plaiksnīja zibeņi un grāva pērkons, cilvēki, kurus pirms brīža bija kveldējis karstums un mocījušas slāpes, kā bērni skraidīja zem lietus strūklām. Mazgājās paši un mazgāja zirgus, tvēra ūdeni cepurēs un ādas maisos un dzēra, dzēra…
Vai tas nav brīnums? — Ramzess iesaucās. — Ja neuznāktu svētīgais lietus, mēs aizietu bojā tuksnesī Tifona kvēlajās skavās!
Gadās, — vecais lībietis atteica, — ka dienvidvējš sakaitina vējus, kas pūš pie jūras, un atnes lietusgāzi.
Ramzesu nepatīkami aizskāra šie vārdi: viņš lietusgāzi saistīja ar Pentuera lūgšanām. Pagriezies pret lībieti, viņš vaicāja:
Bet vai gadās ari tā, ka ap cilvēka ķermeni sprēgā dzirksteles?
Tā mēdz būt vienmēr, kad pūš tuksneša vējš, — lībietis atteica, — un arī šoreiz dzirksteles sprēgāja ne tikai ap cilvēkiem, bet arī ap zirgiem.
Viņa balss skanēja tik droši, ka princis, piegājis pie savu jātnieku virsnieka, pačukstēja viņam:
— Pieskatiet lībiešus!..
Tiklīdz viņš to bija pateicis, tumsā kaut kas sakustējās — un pēc brīža atskanēja pakavu klaboņa. Bet, kad zibens apspīdēja tuksnesi, ēģiptieši ieraudzīja kādu cilvēku auļojam prom zirga mugurā.
— Sasiet šos neliešus, — Ramzess uzkliedza, — un nonāvēt, ja kāds pretosies! Vai! tev, Tehenna, ja šis neģēlis atvedīs šurp tavus brāļus! Tu mirsi briesmīgās mokās, tu un tavējie…
Lai gan gāza lietus, dārdēja pērkons un apkārt bija melna tumsā, Ramzesa kareivji veikli sasēja lībiešus, kuri gan neizrādīja nekādu pretestību. Varbūt viņi gaidīja Tehennas pavēli, taču tas bija tik nomākts, ka pat nedomāja bēgt.
Pamazām negaiss pierima, dienas svelmi nomainīja ass dzestrums. Cilvēki padzērās, padzirdīja zirgus un piepildīja maisus ar ūdeni. Dateļu un sausiņu bija diezgan. Pērkona dārdi pieklusa, rūsa plaiksnījās aizvien retāk, ziemeļpusē debesīs pašķīrās mākoņi, šur tur iemirdzējās zvaigznes.
Pentuers piegāja pie Ramzesa.
Dosimies atpakaļ uz nometni, — viņš sacīja, — mēs varam tur nokļūt, pirms tas, kurš aizbēga, atvedīs šurp ienaidniekus.
Kā gan mēs atradīsim ceļu tādā tumsā? — princis jautāja.
— Vai jums ir lāpas? — priesteris vaicāja aziātiem. Lāpas — ar degošām vielām piesūcinātas, garas pakulu grīstes — kareivjiem bija, taču nebija uguns.
— Nāksies gaidīt līdz rītam, — troņmantnieks īgni noteica,
Pentuers neko neatbildēja. Viņš izvilka no savas somas nelielu trauku, paņēma no kareivja lāpu un pagāja sāņus. Pēc brīža bija dzirdama klusa sīkšana — un lapa aizdegas.
Šis priesteris ir liels brīnumdaris! — vecais lībietis nomurmināja.
Tu esi manā acu priekšā paveicis jau otru brīnumu, — princis sacīja Pentueram. — Vai vari man paskaidrot, kā to dara?
Priesteris noliedzoši papurināja galvu.
— Jautā man visu, princi, — viņš atteica, — un es atbildēšu, ja vien man pietiks gudrības. Tikai nekad neprasi, lai atklāju tev mūsu tempļu noslēpumus.
— Pat ja iecelšu tevi par savu padomdevēju?
Arī tad. Es nekad nebūšu nodevējs, un, ja arī nolemtu tāds kļūt, mani atbaidītu sods…
Sods? — troņmantnieks atkārtoja. — Ak jā! Es atceros Hathoras tempļa pazemē ieslodzīto cilvēku, kuram priesteri lēja virsū izkausētu darvu. Vai viņi tiešām to darīja? Vai šis cilvēks tiešām mira drausmīgās mokās?
Pentuers klusēja, it kā nebūtu dzirdējis jautājumu, un lēnām izņēma no savas brīnumsomas mazu elku ar sāņus ieplestām rokām. Elks karājās auklā. Priesteris nolaida to un, čukstēdams lūgšanu, sāka vērot. Brīdi pasvārstījusies un pagrozījusies auklā, figūriņa nokārās mierīgi.
Ramzess lāpu gaismā pārsteigts noraudzījās šajās izdarībās.
— Ko tu dari? — viņš jautāja priesterim.
— Varu pateikt vienīgi to, — Pentuers atbildēja, — ka šis dievs ar vienu roku rāda Eshmuna1 zvaigzni (Polārzvaigzne), pēc kuras naktī vadās feniķiešu kuģi.
— Tātad arī feniķieši pazīst šo dievu?
— Viņiem par to nav ne jausmas. Šis dievs pazīstams tikai mums un haldejiešu priesteriem. Ar viņa palīdzību ikviens pravietis dienā vai naktī, labā vai sliktā laikā var atrast ceļu jūrā vai tuksnesī.
Paklausot princim, kas ar degošu lāpu rokā soļoja blakus Pentueram, konvojs un gūstekņi devās pakaļ priesterim ziemeļaustrumu virzienā. Auklā iekārtais elks svārstījās, taču ar izstieptu roku rādīja, kur atrodas svētā zvaigzne — noklīdušu ceļinieku aizgādne.
Viņi gāja naskā solī, vezdami zirgus pavadā. Bija tik stindzinoši auksts, ka pat aziāti pūta plaukstās, bet lībieši drebinājās.
Pēkšņi zem kājām kaut kas iekrakstējās. Pentuers apstājās un noliecās — pie zemes.
— Šai vietā, — viņš sacīja, — lietus izveidojis seklu peļķi, un raugi, kas noticis ar ūdeni.
To pateicis, viņš pacēla un parādīja princim tādu kā stikla plāksnīti, kas kusa viņam rokās.
— Kad ir ļoti auksts, — viņš paskaidroja, — ūdens pārvēršas caurspīdīgā akmenī.