Aziāti apstiprināja priestera vārdus, piebilzdami, ka tālu ziemeļos ūdens ļoti bieži pārvēršoties akmenī, bet tvaiks — baltā, bezgaršīgā sālī, kas tikai kožot pirkstos un radot zobu sāpes.
Ramzess aizvien vairāk apbrīnoja Pentuera gudrību.
Tikmēr debess ziemeļu pamalē noskaidrojās un kļuva redzams Mazais Lācis un tajā — Eshmuna zvaigzne. Priesteris, atkal noskaitījis lūgšanu, noglabāja somā ceļvedi elku un lika nodzēst lāpas, atstājot uguns saglabāšanai gruzdošu auklu, kas, pamazām sadegdama, rādīja, kā aizrit laiks.
Princis piekodināja kareivjiem būt modriem un kopā ar Pentueru pagāja dažus soļus nostāk.
— Pentuer, — viņš sacīja priesterim, — kopš šī brīža ieceļu tevi par savu padomdevēju gan patlaban, gan arī tad, kad dieviem labpatiks dāvāt man Augšēģiptes un Lejasēģiptes troni.
— Ar ko esmu izpelnījies tādu žēlastību?
Tas, ko tu esi paveicis manā acu priekšā, liecina par tavu lielo gudrību un varu pār gariem. Turklāt tu biji gatavs glābt man dzīvību. Tādēļ, lai gan esi nolēmis daudz ko slēpt no manis…
Piedod, princi, — Pentuers viņu pārtrauca, — bet nodevējus, kad viņi būs tev vajadzīgi, tu par zeltu un dārglietām atradīsi pat priesteru vidu, taču es nevēlos būt starp tiem. Padomā — vai, nododams dievus, es nemodinātu bažas, ka spēju tāpat rīkoties arī ar tevi?
Ramzess kļuva domīgs.
— To tu gudri pateici, — viņš atbildēja, — taču es brīnos, kāpēc tu, priesteris būdams, esi tik labvēlīgi noskaņots pret mani. Pirms gada tu man devi savu svētību, bet šodien neļāvi vienam doties tuksnesī un izdarīji man lielus pakalpojumus,
— Dievi atklājuši man, ka tu, princi, vari glābt nelaimīgo Ēģiptes tautu no trūkuma un pazemojumiem.
— Kas tev daļas gar tautu?
— Es pats nāku no tautas… Mans tēvs un mani brāļi augam dienām smēluši ūdeni no Nīlas un tikuši sisti ar nūjām…
— Kā es varu palīdzēt tautai? — troņmantnieks jautāja, Pentuers atdzīvojas.
— Tava tauta, — viņš saviļņots sacīja, — pārāk daudz strādā, maksā pārāk lielus nodokļus, cieš trūkumu un spaidus … Sūrs ir zemnieka liktenis…
Tārpi apēduši pusi viņa ražas, degunradži — otru pusi; tīrumos milzum daudz peļu, tiem uzkrituši siseņi, tos nobradājuši lopi, izknābājuši zvirbuļi, un, kas vēl palicis uz šī klona, to izvazājuši zagļi. Ak, zemkopja posts! Un te vēl krastā piestāj rakstvedis un pieprasa graudus, viņa palīgi atnesuši nūjas, bet nēģeri — palmu rīkstes. Viņi saka: «Dod šurp labību!» — «Nav labības!» Tad zemkopi, zemē noguldījuši, sit, pēc tam sasien un ar galvu uz leju iemet kanālā, kur viņš noslīkst. Viņa sievu sasien un bērnus arīdzan. Kaimiņi bēg, glābdami savu labību…
Es pats esmu to redzējis, — princis domīgi sacīja, — un reiz pat esmu aiztriecis vienu šādu rakstvedi. Bet vai tad es varu būt visur klāt, lai novērstu netaisnību?
Tu, princi, vari pavēlēt, lai cilvēkus nemoka veltīgi. Vari samazināt nodokļus, noteikt zemniekiem atpūtas dienas. Visbeidzot, vari uzdāvāt katrai zemnieka ģimenei kaut vai zemes strēmeli, kuras raža piederētu tikai tai. Citādi ļaudis joprojām pārtiks no lotosa, papirusa un sprāgušām zivīm, un galu galā tava tauta novārgs… Bet, ja tu izrādīsi tautai savu žēlastību, tā atžirgs.
Es tā darīšu! — princis iesaucās. — Labs saimnieks nepieļauj, ka viņa lopi mirst badu, strādā pāri spēkiem vai saņem nepelnītus sitienus. Tam jādara gals…
Pentuers apstājās.
Vai tu man to apsoli, dižais valdniek?
Es zvēru! — Ramzess atteica.
Tad arī es tev zvēru, ka būsi visslavenākais faraons, kura priekšā nobālēs pat Ramzesa Lielā slava! — priesteris iesaucās, vairs nevaldīdams pār sevi.
Princis nogrima domās.
Ko gan mēs divatā varam iesākt pret priesteriem, kas mani ienīst?
Viņi baidās no tevis, princi, — Pentuers atteica, — baidās, lai tu pāragri neuzsāc karu ar Asīriju…
— Ko viņiem var kaitēt karš, ja tajā tiks gūta uzvara? Priesteris nolieca galvu un klusēja.
— Tad es tev pateikšu! — princis aizkaitināts iekliedzās. — Viņi negrib karu, jo baidās, ka es atgriezīšos kā uzvarētājs ar bagātību kalniem, dzīdams sev pa priekšu gūstekņus … Viņi baidās no tā, jo grib, lai katrs faraons būtu vārgs ierocis viņu rokās, nekam nederīgs priekšmets, kuru var aizmest, kad vien ienāk prātā… Taču ar mani tā nebūs. Es vai nu paveikšu to, ko vēlos, uz ko man kā dievu dēlam un mantiniekam ir tiesības, vai arī aiziešu bojā!
Pentuers atkāpās un nočukstēja burvju vārdus.
— Nerunā tā, princi, — viņš apmulsis sacīja, — lai ļaunie gari, kas lidinās pār tuksnesi, nesaklausa tavus vārdus… Vārds — ievēro, pavēlniek! — ir kā lingas mests akmens. Ja trāpīsi sienā, tas var atlēkt un vērsties pret tevi pašu…
Princis nicīgi atmeta ar roku.
— Vienalga, — viņš atteica, — ko vērta tāda dzīve, kur ikviens nomāc tavu gribu … Ja ne dievi, tad tuksneša viesuļi, ja ne ļaunie gari, tad priesteri… Vai tādai jābūt faraona varai?… Nē, es darīšu to, ko vēlos, un atbildi sniegšu tikai saviem mūžam dzīvajiem senčiem, nevis šiem priesteriem, kuri it kā pauž dievu gribu, bet īstenībā piesavinās varu un rauš bagātības no maniem īpašumiem!..
Piepeši pārdesmit soļu no viņiem atskanēja dīvains brēciens, ne īsti zviedziens, ne īsti blējiens, un garām paskrēja milzīga ēna. Tā šāvās žigli kā bulta, taču varēja saskatīt garu kaklu un kuprainu muguru.
Prinča pavadoņus sagrāba šausmas.
Tas bija grifs! Es skaidri redzēju spārnus, — kāds aziāts noteica.
Tuksnesis vai mudž no briesmoņiem! — vecais lībietis piebilda.
Ramzess apjuka: arī viņam bija licies, ka garāmskrejošai ēnai ir čūskas galva un tādi kā īsi spārni.
— Vai tiešām, — viņš jautāja priesterim, — tuksnesī rādās briesmoņi?
Neapšaubāmi, — Pentuers atbildēja, — tik nomaļā vieta klimst nelabi gari visdīvaināko radījumu izskatā, Tomēr man šķiet, ka tas, kas paskrēja mums garām, drīzāk bija zvērs. Tas ir līdzīgs apseglotam zirgam, tikai lielāks un ātrāk skrien. Oāžu iedzīvotāji stāsta, ka šis dzīvnieks var pavisam iztikt bez ūdens vai katrā ziņā dzert ļoti reti. Ja tas tā, nākamās paaudzes varēs izmantot šo radījumu, kas tagad iedveš vienīgi bailes, lai šķērsotu tuksnesi.
Es gan neuzdrošinātos sēsties mugurā tādam briesmonim, — Ramzess, galvu purinādams, atteica.
To pašu mūsu senči sacījuši par zirgu, kas hiksiem palīdzēja iekarot Ēģipti, bet tagad kļuvis nepieciešams mūsu armijai. Laiks ārkārtīgi maina cilvēku spriedumus, — Pentuers sacīja.
Debesīs izklīda pēdējie mākoņi, un iestājās skaidra nakts. Lai gan mēness nespīdēja, bija tik gaišs, ka uz balto smilšu fona varēja izšķirt pat sīku vai ļoti attālu priekšmetu apveidus.
Stindzinošais aukstums atlaidās. Kādu laiku visi gāja klusēdami, grimstot līdz potītēm smiltīs. Pēkšņi aziātu vidū sacēlās kņada un atskanēja saucieni:
— Sfinksa!.. Re, kur sfinksa! Mēs neizkļūsim dzīvi no tuksneša, ja mums uz katra soļa rādās rēgi!
Tik tiešām uz balta kaļķakmens pakalna skaidri iezīmējās sfinksas siluets. Lauvas rumpis, milzīga galva ēģiptiešu cepurītē un tāds kā cilvēka profils.
Rimstieties, barbari, — vecais lībietis sacīja, — tā nav sfinksa, tas ir lauva! Viņš jums neko nedarīs, jo aizņemts ar savu laupījumu.
Tas patiešām ir lauva, — princis apstādamies sacīja, — bet cik viņš līdzīgs sfinksai!