Viņa vaibsti atgādina cilvēka seju, bet krēpes — parūku, — pusbalsī paskaidroja priesteris. — Tas ir mūsu sfinksu ciltstēvs.
Arī mūsu lielās sfinksas, tās, kas pie piramīdām?
Daudzus gadsimtus pirms Menesa, — Pentuers sacīja, — kad vēl nebija piramīdu, šai vietā stāvējusi klints, kas atgādinājusi guļošu lauvu, kuru dievi novietojuši sargāt tuksnesi, Tālaika svētie priesteri likuši tēlniekiem apstrādāt klinti un trūkstošo papildināt ar mākslīgu mūrējumu. Tēlnieki, kuriem biežāk gadījās sastapt cilvēkus nekā lauvas, izkaluši akmenī cilvēka seju, un tā radās pirmā sfinksa…
… kuru mēs godājam kā dievību… — princis sacīja.
Pareizi, — priesteris atteica, — tas tālab, ka šī mākslas darba pirmapveidus iezīmējuši dievi un dievi arī iedvesmojuši cilvēkus to pabeigt. Mūsu sfinksa ar savu varenumu un noslēpumainību atgādina tuksnesi, tā ir līdzīga gariem, kas maldās tuksnesī, un tāpat iedveš bailes cilvēkiem kā tie. Tā patiešām Ir dievu pēctece un baiļu māte…
Un tomēr iesākums visam ir uz zemes, — princis bilda. — Nīla neplūst no debesīm, bet gan no kalniem, kas atrodas kaut kur viņpus Etiopijas. Piramīdas, par kurām Herhors man sacījis, ka tās esot mūsu valsts atainojums, uzceltas pēc kalnu virsotņu parauga, un arī mūsu tempļi ar saviem piloniem un obeliskiem, ar savu pustumsu un vēsumu — vai tie neatgādina alas un klintis, kas stiepjas gar Nīlu? Ikreiz, kad man medību laika gadījās apmaldīties starp austrumu klintājiem, es uzgāju dīvainus akmeņu krāvumus, kas atsauca atmiņā tempļus. Daudzreiz uz to grubuļainajām sienām es redzēju hieroglifus, kuros bija iecirtis lietus un vējš.
Tas tikai pierāda, ka mūsu tempļi būvēti pēc pašu dievu plāna, — Pentuers sacīja. — Un, tāpat kā no zemē iemestas mazas sēklas izaug augsta palma, tā klints, alas, lauvas, pat lotoszieda atspulgs, iegūlis dievbijīga faraona sirdī, pārtop par sfinksu alejām, tempļiem un to varenajām kolonnām. Tie ir dievu, nevis cilvēku darbi, un laimīgs ir tas valdnieks, kurš, apkārt raugoties, ikvienā zemes priekšmetā spēj atklāt dieva domu un skaidri iztulkot to nākamajām paaudzēm.
Tikai vajag, lai šādam valdniekam piederētu vara un lielas bagātības, — Ramzess īdzīgi noteica, — un lai viņš nebūtu atkarīgs no priesteru pareģojumiem.
Viņu priekšā slējās gara, smilšaina augstiene, uz kuras tieši tobrīd parādījās daži jātnieki.
— Mūsējie vai lībieši? — princis prātoja.
No augstienes atskanēja taure, kurai atbildēja kāds prinča pavadonis. Jātnieki ātri, cik vien to ļāva dziļās smiltis, nojāja lejā. Tuvodamies viens no viņiem iesaucās:
— Vai troņmantnieks ir šeit?
Ir gan, sveiks un vesels! — Ramzess atbildēja. Jātnieki nolēca no zirgiem un nokrita uz vaiga.
— Ak, princi, — nodaļas komandieris sacīja, — tavi kareivji plēš drānas un kaisa pelnus uz galvas, domādami, ka esi gājis bojā… Visa kavalērija izklīdusi pa tuksnesi, lai uzmeklētu tavas pēdas, bet tikai mums dievi atvēlējuši pirmajiem tevi sveikt…
Ramzess iecēla komandieri par simtnieku un pavēlēja, lai rit pat viņa kareivji tiktu apbalvoti.
Sestā nodaļa
Pusstundu vēlāk kļuva redzami ēģiptiešu armijas neskaitāmie ugunskuri, un drīz vien prinča nodaļa sasniedza nometni. Visās malās taures sāka pūst trauksmi, kareivji satvēra ieročus un klaigājot sāka stāties ierindās. Virsnieki krita troņmantniekam pie kājām un, tāpat kā dienu iepriekš pēc uzvaras, pacēluši viņu uz rokām, sāka apstaigāt karaspēka daļas. Aizas sienas tricināja saucieni:
— Dzīvo mūžos, uzvarētāj! Dievi tevi sargā!
Lāpām degot, pienāca svētais Mentesufiss. Troņmantnieks, ieraudzījis viņu, izrāvās no virsnieku rokām un skrēja pretī priesterim.
Vai zini, svētais tēvs, — Ramzess sauca, — mēs notvērām lībiešu vadoni Tehennu!
Niecīgs guvums, — priesteris skarbi attrauca, — kura dēļ virspavēlnieks nedrīkstēja pamest armiju… jo sevišķi tad, kad kuru katru brīdi var uzbrukt jauns ienaidnieks…
Princis juta, ka pārmetums ir taisnīgs, un tieši tādēļ viņu sagrāba dusmas. Viņš sažņaudza dūres, acis viņam iekvēlojās…
— Savas mātes vārdā — jel klusē, princi! — viņam aiz muguras nočukstēja Pentuers.
Troņmantnieku tā pārsteidza padomdevēja negaidītie vārdi, ka viņš acumirklī apvaldījās un atguvies saprata, ka prātīgāk ir atzīt savu kļūdu.
— Tev taisnība, svētais tēvs, — viņš atteica. — Ne armija vadoni, ne vadonis armiju nekad nedrīkst pamest, Taču es domāju, ka tu, būdams kara ministra pārstāvis, mani aizstāsi.
Mierīgā atbilde lika Mentesufisam atmaigt, un priesteris šoreiz neatgādināja princim pērnā gada manevrus, kad viņš tāpat bija pametis karaspēku un iemantojis faraona nelabvēlību.
Pēkšņi, skaļi kliegdams, pie viņiem piejāja Patrokls.
Grieķu karavadonis atkal bija piedzēries un jau iztālēm sauca princim:
— Klausies, troņmantniek, ko izdarīja svētais Mentesufiss! Tu solīji apžēlot visus lībiešu kareivjus, kuri pametīs ienaidnieku un atgriezīsies faraona armijā. Daudzi pārbēga pie manis, un es varēju viegli satriekt pretinieka kreiso spārnu …. Bet godājamais Mentesufiss lika visus apkaut… Gāja bojā kādi tūkstoš gūstekņi, visi mūsu bijušie kareivji, kurus vajadzēja apžēlot!
Princi atkal sagrāba niknums, bet Pentuers čukstēja:
— Klusē! Jel klusē!
Taču Patroklam nebija padomdevēja, tādēļ viņš kliedza:
Tagad mēs uz laiku laikiem esam zaudējuši ne vien svešinieku, bet arī savējo uzticību! Galu galā arī mūsu armija var izklīst, uzzinājusi, ka to komandē nodevēji!
Nožēlojamais algādzi! — Mentesufiss dzedri atteica. — Kā tu iedrošinies tā runāt par karaspēku un viņa majestātes uzticības personām? Kopš laika gala nav dzirdēti tādi zaimi! Pielūko, ka dievi neatriebjas tev par pulgošanu!
Patrokls rupji iesmējās:
Kamēr es guļu starp grieķiem, nebaidos no nakts dieviem, bet, kad esmu nomodā, arī dienas dievi man neko nevar padarīt!
Ej izgulies! Ej pie saviem grieķiem, plenci, — Mentesufiss sacīja, — lai tevis dēļ pār mūsu galvām nenāk pērkons!
Pār tavu skūto pauri nenāks — nodomās, ka tas ir kaut kas cits, — piedzērušais grieķis atbildēja, taču, redzēdams, ka troņmantnieks viņu neatbalsta, atgriezās savā nometnē.
— Vai tiesa, — Ramzess jautāja priesterim, — ka tu, svētais tēvs, liki nogalināt gūstekņus, lai gan es biju solījis viņus apžēlot?
Tevis nebija nometnē, — Mentesufiss atbildēja, — un atbildība par to negulstas uz tevi. Bet es ievēroju mūsu kara likumus, kas liek nonāvēt nodevējus. Kareivji, kas kalpojuši ķēniņam un pārgājuši ienaidnieka pusē, nekavējoties jāiznīcina. Tāds ir likums.
Bet ja es būtu šeit bijis?
Kā virspavēlnieks un faraona dēls tu vari neievērot dažus likumus, kuriem man jāpakļaujas, — Mentesufiss atteica.
— Un tu nevarēji pagaidīt, kamēr es atgriezīšos?
— Likums pavēl nogalināt nekavējoties — es izpildīju tā prasības.
Princis jutās tik apstulbis, ka pārtrauca sarunu un devās uz savu telti. Tur, atkritis krēslā, viņš sacīja Tutmosam:
Tātad es jau tagad esmu priesteru vergs! Viņi nonāvē gūstekņus, draud maniem virsniekiem, viņi pat neņem vērā manus solījumus … Kā jūs varējāt pieļaut, ka Mentesufiss nogalina šos nelaimīgos?
Viņš atsaucās uz kara laika likumiem un jaunajām Herhora pavēlēm…
Es taču esmu šeit virspavēlnieks, lai gan pusi dienas biju projām.