Tu pateici, ka nodod komandēšanu man un Patroklam, — Tutmoss iebilda. — Bet, kad ieradās svētais Mentesufiss, mums bija jāatdod viņam savas tiesības kā vecākajam…
Troņmantnieks nodomāja, ka Tehennas notveršana maksājusi viņam pārāk dārgi, un vienlaikus visā pilnībā atskārta, cik svarīgs ir priekšraksts, kas neļauj vadonim pamest savu armiju. Princim nācās atzīt, ka viņam nav taisnība, bet tas vēl vairāk aizvainoja viņa patmīlību un iesvēla viņā naidu pret priesteriem.
— Kādēļ tu nejautā par kaujas iznākumu? — Tutmoss ievaicājās.
— Jā, patiešām … Kāds tas ir?
Pāri par diviem tūkstošiem gūstekņu, vairāk nekā trīs tūkstoši kritušo — un tikai daži simti aizbēguši.
Cik tad liela bija lībiešu armija? — princis izbrīnījies jautāja.
No seši līdz septiņi tūkstoši vīru.
Tas nevar būt! Vai tiešām šādā sadursmē gājis bojā gandrīz viss karaspēks?
Un tomēr tā ir. Tā bija liela kauja, — Tutmoss atbildēja. — Tu viņus ielenci no visām pusēm, pārējo paveica kareivji, nu … un arī godājamais Mentesufiss … Par tādu Ēģiptes ienaidnieku sakāvi nevēstī pat visslavenāko faraonu kapu uzraksti.
Ej nu gulēt, Tutmos! Esmu noguris, — princis pārtrauca, juzdams, ka viņam aiz lepnuma sāk reibt galva.
Viņš metās uz zvērādām, taču, lai gan bija līdz nāvei noguris, nespēja aizmigt.
«Tātad esmu guvis tādu uzvaru!.. Tas nevar būt!..» viņš domāja.
Kopš brīža, kad viņš bija devis pavēli uzsākt kauju, bija pagājušas tikai četrpadsmit stundas!.. Tikai četrpadsmit stundas… Tas bija kaut kas neaptverams!
Un viņš uzvarējis tādā kaujā! Bet viņš pat netika redzējis kaujas norisi! Viņš atminējās tikai biezus, palsus putekļus, kurus pārskanēja necilvēciski kliedzieni. Viņš arī tagad redzēja šo melno gūzmu, dzirdēja aurus, juta dedzinošo svelmi… lai gan kauja jau bija beigusies…
Tad viņš atkal Ieraudzīja tuksnesi, pa kuru pārvietojās ar tādām mokām, grimdams smiltīs., Viņam un viņa pavadoņiem bija armijas labākie zirgi, taču arī tie vilkās kā bruņurupuči… Un svelme! Vai tiešām cilvēks var izturēt tādu pekles karstumu?….
Un tad uzbrāž Tifons!.. Tas aizklāj sauli, svilina, dursta un smacē nost… Ap Pentueru sprēgā blāvas dzirksteles… Pār viņu galvām dārd pērkona grāvieni, kādus viņš mūžā nekad nav dzirdējis. Tad klusa nakts tuksnesī. Skrejošs grifs… tumšs sfinksas siluets uz kaļķakmens pakalna…
«Tik daudz redzēts, tik daudz pārdzīvots!» Ramzess domāja. «Es pat biju klāt, kad cēla mūsu tempļus un kad radās sfinksa, mūžīgā sfinksa. Un tas viss notika četrpadsmit stundu laikā?…»
Galvā princim pavīdēja vēl viena — pēdējā doma: «Cilvēks, kurš tik daudz izcietis, nevar dzīvot ilgi…» Auksti drebuļi pārskrēja viņam pār muguru — un viņš aizmiga. Nākošajā dienā Ramzess pamodās vēlu. Viņam sūrstēja acis, sāpēja visi kauli, mocīja klepus, taču viņa domas bija skaidras un sirds drosmes pilna.
Uz telts sliekšņa stāvēja Tutmoss.
— Nu, ko? — Ramzess jautāja.
— Izlūki no Lībijas robežas nāk ar dīvainām ziņām, — Tutmoss atbildēja. — Mūsu aizai tuvojoties milzīgs pūlis, taču tā neesot armija, bet gan neapbruņotas sievietes ar bērniem — un viņu priekšgalā Musāvasa un dižciltīgākie lībieši…
Ko tas varētu nozīmēt?
Acīmredzot viņi grib lūgt miera.
Pēc vienas kaujas? — princis brīnījās.
Bet kādas kaujas! Turklāt bailes vairo viņu acīs mūsu karaspēku. Viņi jūtas vāji un baidās no mūsu uzbrukuma.
Redzēsim, vai tā nav kara viltība, — Ramzess padomājis atteica. — Un kā mūsējie?
Sveiki un veseli, paēduši un līksmi… Tikai…
Tikai — kas?
Naktī nomiris Patrokls, — Tutmoss nočukstēja.
Kā tas gadījies? — princis iesaucās, pietrūkdamies kājās.
Vieni saka, ka esot pārdzēries, otri — ka tas bijis dievu sods. Seja viņam bijusi zila, mute pilna ar putām…
Kā tam vergam Atribijā — vai atceries? Viņu sauca par Bakuru. Viņš bija ielauzies dzīru zālē, lai sūdzētos par nomarhu. Arī Bakura nomira kādā naktī, kad bija iedzēris par daudz. Vai ne tā?
Tutmoss nodūra galvu.
Mums jābūt ļoti piesardzīgiem, princi, — viņš nočukstēja.
Centīsimies, — troņmantnieks mierīgi atteica. — Es pat nebrīnīšos par Patrokla nāvi. Kas gan tur sevišķs, ja nomiris kāds plencis, kas pulgojis dievus un … pat priesterus…
Taču Tutmoss šais zobgalīgajos vārdos saklausīja draudus.
Princis ļoti mīlēja Patroklu, kas bija uzticīgs kā suns. Viņš varēja aizmirst daudzas pašam nodarītās pārestības, taču sava karavadoņa nāvi piedot nespēja.
Priekšpusdienā prinča nometnē no Ēģiptes ieradās jauns Tēbu pulks, kā arī pāris tūkstošu cilvēku ar vairākiem simtiem ēzeļu, kas atgādāja lielus pārtikas krājumus un teltis. Vienlaikus no Lībijas puses atsteidzas izlūki un ziņoja, ka neapbruņoto cilvēku pulks, kas tuvojas aizai, kļūstot aizvien lielāks.
Pēc troņmantnieka pavēles uz visam pusēm izsūtītās jātnieku patruļas izlūkoja apkārtni, lai noskaidrotu, vai kaut kur neslēpjas ienaidnieka armija. Priesteri, paņēmuši līdzi mazu Amona kapelu, uzkāpa visaugstākā pakalna virsotnē un noturēja tur dievkalpojumu. Atgriezušies nometnē, viņi apliecināja princim, ka tiešam tuvojoties vairāki tūkstoši neapbruņotu lībiešu, bet armija nekur neesot redzama — vismaz trīs jūdžu rādiusā ne.
Princis pasmējās par šo ziņojumu.
— Man ir laba redze, — viņš sacīja, — bet tādā attālumā arī es nesaskatītu karaspēku.
Priesteri apspriedušies paziņoja princim — ja viņš apsolīšot neizpaust noslēpumu, varēšot pārliecināties, ka redzēt iespējams ļoti tālu.
Ramzess nozvērējās. Tad priesteri novietoja kādā pakalna Amona altāri un sāka savus aizlūgumus. Kad princis, nomazgājies un noāvis sandales, upurēja dievam zelta ķēdi un kvēpināmo trauku, priesteri ieveda viņu šaurā, pilnīgi tumša kastē un lika raudzīties sienā.
Pēc brīža atskanēja svētsvinīga dziedāšana — un uz kastes iekšējas sienas parādījās gaišs aplis. Tad gaišais fons apmiglojās un Ramzess ieraudzīja smilšainu līdzenumu, klintis un starp tām — aziātu sargposteņus.
Priesteri sāka dziedāt vēl aizrautīgāk — un attēls nomainījās. Bija redzams cits tuksneša nostūris un tajā cilvēki, ne lielāki par skudrām. Tomēr viņu kustības, apģērbs un pat sejas bija tik skaidri saskatāmas, ka Ramzess visu varētu aprakstīt.
Troņmantnieks nespēja vien nobrīnīties. Viņš berzēja acis, pieskaras kustīgajam attēlam. Beidzot ainava izzuda un kļuva tumšs.
Kad Ramzess izgāja no kapelas, vecākais priesteris viņam jautāja:
— Nu, princi, vai tagad tu tici Ēģiptes dievu varenībai?
— Patiešām, — viņš atteica, — jūsu gudrība ir tik liela, ka visai pasaulei jāparāda jums gods un jānes upurveltes. Ja jūs tāpat protat saskatīt nākotni, neviens jums nespēs pretoties.
Pēc šiem vārdiem viens no priesteriem iegāja kapelā, sāka skaitīt lūgšanas, un drīz no turienes atskanēja balss, kas pavēstīja:
Ramzes, valsts likteņi ir izsvērti, un, iekams iestāsies pilns mēness, tu kļūsi par valdnieku….
Ak, dievi! — princis bailēs iekliedzās. — Vai tiešām mans tēvs ir tik slims?
Ramzess nokrita uz vaiga smiltīs. Kāds priesteris jautāja viņam, vai viņš nevēloties vēl ko uzzināt.
— Saki, tēvs Amon, — vai piepildīsies mani nodomi? Pēc brīža balss no kapelas atbildēja:
— Ja tu neuzsāksi karu ar Austrumiem, upurēsi dieviem un godāsi viņu kalpus, tevi sagaida ilgs mūžs un slavas pilna valdīšana…