Pēc šiem brīnumiem, kas bija notikuši gaišā dienas laikā un klajā laukā, princis satraukts atgriezās savā teltī.
«Neviens nespēj pretoties priesteriem,» viņš bažīgi domāja.
Teltī viņš sastapa Pentueru.
— Saki, mans padomdevēj, — Ramzess viņam vaicāja, — vai jūs, priesteri, protat lasīt cilvēku sirdīs un uzminēt viņu slepenos nodomus?
Pentuers noliedzoši papurināja galvu.
— Cilvēks drīzāk saskatīs, kas apslēpts dziļi klintī, nekā iepazīs svešu sirdi, — viņš atbildēja. — Tā ir slēgta pat dieviem, un tikai nāve atklāj cilvēka domas.
Ramzess atviegloti uzelpoja, taču nespēja apslāpēt nemieru. Kad pievakarē bija jāsasauc kara padome, viņš ielūdza uz to Mentesufisu un Pentueru.
Neviens nepieminēja Patrokla pēkšņo nāvi — iespējams, tādēļ, ka bija jārisina svarīgāki jautājumi. Bija ieradušies lībiešu sūtņi un Musāvasas vārdā lūdza apžēlot viņa dēlu Tehennu — lībieši esot gatavi padoties Ēģiptei un salīgt mūžīgu mieru.
— Ļauni cilvēki, — viens no sūtņiem paziņoja, — piekrāpa mūsu tautu, apgalvodami, ka Ēģipte esot vāja un tās faraons — tikai valdnieka ēna. Taču vakar mēs pārliecinājāmies, cik stipra ir jūsu roka, un uzskatām par prātīgāku padoties jums un maksāt nodevas, nevis pakļaut mūsu cilvēkus drošai nāvei un mūsu mantu — iznīcībai.
Kad kara padome bija noklausījusies šo runu, lībiešiem lika atstāt telti un princis Ramzess lūdza Mentesufisu izteikt savas domas, kas visai pārsteidza ģenerāļus.
Vēl vakar, — godājamais pravietis sacīja, — es būtu ieteicis tev atraidīt Musāvasas lūgumu, iebrukt Lībijā un iznīcināt laupītāju midzeni. Taču šodien esmu saņēmis no Memfisas tik svarīgas ziņas, ka balsošu par žēlastību uzvarētajiem.
Vai mans svētais tēvs ir slims? — Ramzess satraukts jautāja.
Viņš ir slims, taču, iekams netiksim galā ar lībiešiem, tev, princi, par to nav jāraizējas.
Un, kad troņmantnieks skumji nodūra galvu, Mentesufiss piebilda:
— Man jāizpilda vēl viens pienākums… Vakar, cienījamais princi, es uzdrošinājos tev aizrādīt, ka tik niecīga guvuma dēļ, kāds ir Tehenna, virspavēlnieks nedrīkstēja pamest armiju. Šodien redzu, ka biju maldījies: ja tu, princi, nebūtu notvēris Tehennu, mēs nevarētu tik ātri noslēgt mieru ar Musāvasu … Tava gudrība, virspavēlniek, izrādījās pārāka par armijas reglamentu.
Ramzesu pārsteidza Mentesufisa nožēla.
«Kādēļ viņš tā runā?» princis domāja. «Acīmredzot ne tikai Amons vien zina, ka mans svētais tēvs ir slims …»
Un troņmantnieka dvēselē atkal pamodās agrākās jūtas: nicinājums pret priesteriem un neticība viņu brīnumiem.
«Tātad ne jau dievi pareģojuši man, ka es drīz kļūšu faraons, bet gan pienākusi ziņa no Memfisas; priesteri kapela piekrāpa mani. Un, ja viņi melojuši šai ziņā, kas galvos, ka arī tuksneša ainavas, kuras man rādīja uz sienas, nav krāpšana?…»
Tā kā princis visu laiku klusēja, ko visi skaidroja ar viņa skumjām par faraona slimību, un ģenerāļi pēc Mentesufisa vārdiem arī neuzdrošinājās neko bilst, kara padome drīz beidzās. Tika pieņemts vienprātīgs lēmums ņemt no lībiešiem iespējami lielākas nodevas, nosūtīt pie viņiem ēģiptiešu garnizonu un izbeigt karu.
Tagad neviens vairs nešaubījās, ka faraons drīz mirs. Bet Ēģiptei, lai sarīkotu savam valdniekam piedienīgas bēres, bija vajadzīgs netraucēts miers.
Izgājis no telts, kur bija notikusi kara. padome, Ramzess jautajā Mentesufisam:
— Šonakt miris drošsirdīgais Patrokls. Vai jūs, svētie vīri, domājat apglabāt viņu ar pienācīgu cieņu?
— Patrokls bija barbars un liels grēcinieks, — priesteris atteica, — bet viņš izdarījis Ēģiptei tik lielus pakalpojumus, ka jāparūpējas par viņa aizkāpa dzīvi. Ar tavu atļauju, princi, mēs šodien pat nosūtīsim šī vīra mirstīgās atliekas uz Memfisu, lai izveidotu viņa mūmiju un aizvestu uz mūžamītni Tēbās līdzās ķēniņu kapenēm.
Ramzess labprāt piekrita, taču viņa aizdomas auga augumā.
«Vakar,» viņš domāja, «Mentesufiss strostēja mani kā slinku skolnieku — laime, ka vēl nenoslānīja ar nūju, — bet šodien jau runā ar mani kā paklausīgs dēls ar tēvu un gluži vai krīt manā priekšā uz vēdera. Vai tas nenozīmē, ka manai teltij tuvojas vara un atriebības stunda?»
Tā prātojot, princi pildīja lepnums un viņa sirdī krājās dusmas uz priesteriem. īpaši negantas dusmas, jo tās bija apslēptas kā smiltīs patveries skorpions, kas iecērt indīgu dzeloni neuzmanīgā kājā.
Septītā nodaļa
Naktī sardzes posteņi ziņoja, ka lībiešu pūlis, kas nāca lūgt žēlastību, jau iegājis aizā. Patiešām, debesīs virs tuksneša bija redzama viņu ugunskuru atblāzma.
Saulei lecot, ieskanējās taures un visa ēģiptiešu armija pilnā apbruņojumā nostājās ielejas visplatākajā vietā. Princis, gribēdams iedvest lībiešiem vēl lielāku bijību, bija pavēlējis karavīru rindās iekļaut nastu nesējus un starp kavalēristiem izvietot ēzeļu dzinējus uz ēzeļiem. Tādēļ šķita, ka ēģiptieši mudž visapkārt kā smiltis tuksnesī, bet lībieši trīc kā baloži, virs kuriem riņķo vanags.
Deviņos no rīta pie prinča telts piebrauca viņa apzeltītie kaujasrati. Strausa spalvām rotātie zirgi bija ugunīgi — katru no tiem nācās turēt pavadā diviem staļļa puišiem.
Ramzess iznāca no telts, iekapā ratos un pats paņēma rokās grožus, bet vedēja vietu viņam līdzās ieņēma priesteris Pentuers. Viens no ģenerāļiem izplēta pār prinča galvu lielu, zaļu saulessargu, bet aizmugurē un abas ratu pusēs soļoja grieķu virsnieki zeltītās bruņas. Kādu gabalu aiz prinča svītas virzījās neliela gvardes nodaļa un tās vidū — lībiešu vadoņa Musāvasas dēls Tehenna.
Netālu no ēģiptiešiem aizas galā stāvēja skumīgs bars lībiešu, kas lūdza uzvarētājiem žēlastību.
Kad Ramzess ar savu svītu uzbrauca pakalnā, kur bija paredzēts pieņemt ienaidnieka sūtņus, armija ta uzgavilēja viņam par godu, ka viltīgais Musāvasa vel vairāk sadrūvējās un pačukstēja lībiešu vecākajiem:
— Ka es jums saku: tā kliedz karavīri, kas mīl savu vadoni!
Tad viens no lībiešu prinčiem, liels nemiernieks un laupītājs, sacīja Musāvasam:
Vai tev neliekas, ka mēs rīkosimies prātīgāk, vairāk paļaudamies uz mūsu zirgu naigumu nekā uz faraona dēla žēlastību? Viņš esot negants lauva, kas pat glaudīdams nodīrā ādu, bet mēs — gluži ka jēri, kuri atrauti no savas mātes pupiem.
Dari, kā zini, — Musāvasa atteica, — viss tuksnesis būs tev priekšā. Bet mani tauta sūtījusi izpirkt mušu grēkus, un ēģiptiešu gūstā ir mans dēls Tehenna, par kura galvu nāks troņmantnieka dusmas, ja es neizlūgšos piedošanu.
Pie lībiešu pūļa pieauļoja divi aziātu jātnieki un paziņoja, ka valdnieks gaida viņus ierodamies izteikt savu padevību.
Musāvasa sūri nopūtās un devās uz pakalnu, kurā stāvēja uzvarētājs. Vēl nekad viņš nebija staigājis tik grūtu ceļu! Grēknožēlnieka rupjais krekls tikko sedza viņa muguru, pelniem kaisīto galvu kveldēja saule, akmens šķembas durstīja basas pēdas, bet sirdi nospieda gan paša, gan uzvarētas tautas bēdas.
Viņš bija nogājis tikai kādus pārsimt soļus, taču ik pa brīdim apstājas, lai atelstos un atskatītos, vai kailie vergi, kas nesa dāvanas princim, nezog zelta gredzenus un dārgakmeņus. Būdams pieredzējis vīrs, Musāvasa zināja, ka cilvēki labprāt izmanto citu nelaimi.
«Lai slavēti dievi,» viltīgais barbars savā postā mierināja sevi, «ka man lemts izteikt pazemību princim, kas kuru katru dienu kļūs faraons! Ēģiptes valdnieki ir augstsirdīgi, sevišķi uzvaras brīdī. Un, ja man izdosies aizkustināt pavēlnieka sirdi, viņš nostiprinās manu varu Lībija un ļaus man ievākt lielas nodevas. Tas ir īsts brīnums, ka pats troņmantnieks notvēris Tehennu; viņš ne tikai nenodarīs tam pāri, bet vēl iecels augstā amatā…»