Tā viņš prātoja, ik pa brīdim pamezdams skatienu atpakaļ, jo vergs, lai arī kails, var nozagto dārgakmeni paslēpt mutē vai pat norīt.
Trīsdesmit soļus no troņmantnieka kaujasratiem Musāvasa un lībiešu augstmaņi, kas viņu pavadīja, nokrita uz vēdera un gulēja smiltīs, kamēr prinča adjutants lika viņiem piecelties. Piegājuši vēl dažus soļus tuvāk, viņi atkal nokrita un darīja tā reizes trīs, un Ramzesam allaž nācās pavēlēt viņiem piecelties.
Tikmēr Pentuers, stāvēdams prinča kaujasratos, čukstēja virspavēlniekam:
— Lai tavs vaigs neliekas viņiem ne bargs, ne līksms! Labāk esi nosvērts kā dievs Amons, kas nicina savus ienaidniekus un nepriecājas par vieglām uzvarām…
Pēdīgi lībiešu grēknožēlnieki nostājās iepretim troņmantniekam, kas raudzījās uz viņiem no saviem zeltītajiem kaujasratiem kā nīlzirgs uz pīlēniem, kuriem nav kur patverties no viņa varenības.
— Vai tu esi Musāvasa, gudrais lībiešu vadonis? — Ramzess ierunājās.
— Esmu tavs kalps, — atteica uzrunātais un atkal nokrita pie zemes.
Licis viņam piecelties, princis turpināja:
Kā tu varēji atļauties tik smagu grēku — pacelt roku pret dievu zemi? Vai tevi būtu pametis tavs agrākais saprāts?
Valdniek, — viltīgais lībietis atbildēja, — niknums sajauca prātus faraona padzītajiem kareivjiem, un viņi devās pretī savam postam, aizraudami līdzi mani un manus ļaudis. Dieviem vien zināms, cik ilgi turpinātos šis nejaukais karš, ja mūžam dzīvā faraona armijas priekšgalā nestātos pats Amons tavā izskatā. Kā tuksneša vējš tu iebrāzies, kad tevi negaidīja, tur, kur tevi negaidīja, un, kā vērsis lauž niedri, tu satrieci apmāto pretinieku. Pēc tam visas mūsu ciltis saprata, ka pat briesmīgie Hbiesu pulki tikai tad ir ko vērti, ja tos vada tava roka.
Tu runā gudri, Musāvasa, — troņmantnieks sacīja, — bet esi rīkojies vēl labāk, iznākdams pretī dievišķā faraona armijai, negaidot, kamēr tā ieradīsies pie jums. Taču man tomēr gribētos zināt, cik patiesa ir jūsu pazemība.
«Lai noskaidrojas tavs vaigs, dižais Ēģiptes valdoni!» — Musāvasa uz to atbildēja. — «Mēs nākam pie tevis kā tavi pakļautie, lai tavs vārds tiktu daudzināts Lībijā un lai tu kļūtu mums par sauli, kā esi kļuvis par sauli deviņām tautām. Pavēli tikai saviem padotajiem, lai viņi ir taisnīgi pret uzvarēto un tavai valstij pievienoto tautu! Lai tavi priekšnieki valda pār mums godīgi un taisnprātīgi, nevis ar ļaunu nolūku, sniedzot tev melīgas ziņas un modinot tavu nelabvēlību pret mums un mūsu bērniem! Pavēli viņiem, visžēlīgā faraona vietvaldi, lai viņi vaida pār mums pēc tava prāta, saudzējot mūsu brīvību, mantību, valodu un mūsu tēvu un senču tikumus! Lai tavi likumi ir vienādi visām tev pakļautajām tautām, lai tavi ierēdņi nav iecietīgi pret vieniem un pārlieku bargi pret citiem! Lai viņi spriež pār visiem taisnu tiesu! Lai vāc nodevas, kas domātas tavām vajadzībām un labumam, un lai slepus neuzliek mums citas — tādas, kuras nenonāks tavā kasē, bet ļaus iedzīvoties taviem kalpiem un tavu kalpu kalpiem! Liec valdīt, nedarot pāri mums un mūsu bērniem, jo tu esi mūsu dievs un valdnieks mūžīgi mūžos! Esi kā saule, kas pār visiem izlej savu gaismu, dāvājot spēku un dzīvību! Mēs lūdzam tev žēlastību, mēs, pakļautie lībieši, un krītam tavā priekšā uz vaiga, diženā un varena faraona mantiniek.»1 (Uzraksts uz faraona Horemhepa (1342,—1338. g. p. m. ē.) kapenēm.)
Tā runāja izmanīgais lībiešu princis Musāvasa un beidzis atkal krita uz vēdera pie zemes. Bet Ramzesam, klausoties šajos gudrajos vārdos, spridzēja acis un raustījās nāsis kā jaunam ērzelim, kas, krietni pabarots, izskrien pļava, kur ganās ķēves.
— Piecelies, Musāvasa, — princis noteica, — un uzklausi, ko tev sacīšu! Tavs un tavu cilšu liktenis nav atkarīgs no manis, bet gan no visžēlīgā faraona, kurš paceļas pāri mums visiem kā debesis pār zemi, Tādēļ iesaku tev un lībiešu vecākajiem doties no šejienes uz Memfisu un tur, nokritušam uz vaiga valdnieka un šīszemes dieva priekša, atkārtot pazemīgo runu, kuru es šeit noklausījos. Es nezinu, kā jums sekmēsies. Bet, tā kā dievi nekad nenovērš savu vaigu no nožēlniekiem un lūdzējiem, domāju, ka jūs tiksit labi uzņemti. Un tagad parādiet man viņa majestātei izraudzītās dāvanas, lai varu spriest, vai tās aizkustinās visvarenā" ķēniņa sirdi!
Pentuers, stāvēdams prinča kaujasratos, ievēroja, ka Mentesufiss dod viņam mājienu. Kad viņš nokāpa no ratiem un piegāja pie svētā vīra, Mentesufiss pačukstēja:
Baidos, ka uzvara pārlieku nesagroza galvu mūsu jaunajam valdniekam. Vai tev nešķiet, ka būtu prātīgāk pārtraukt šīs svinības?
Gluži otrādi, — Pentuers atteica, — nepārtrauc svinības, un es galvoju, ka troņmantnieka vaigs nebūs priecīgs.
Tu veiksi brīnumu?
Vai gan es to spētu? Es tikai parādīšu viņam, ka šai pasaulē liels prieks mijas ar lielām skumjām.
Dari, kā zini, — Mentesufiss attrauca, — » dievi tevi apveltījuši ar gudrību, kas ir augstās padomes locekļa cienīga.
Ieskanējās taures, ierībējās bungas, un sākās triumfa gājiens.
Priekšgalā lībiešu augstmaņu apsardzībā gāja kaili vergi ar dāvanām. Tie nesa zelta un sudraba dievu veidolus, smaržvielām pilnas lādītes, ar emalju rotātus traukus, audumus, amatnieku darinājumus, visbeidzot, rubīniem, safīriem un smaragdiem pildītus zelta kausus. Vergiem bija noskūtas galvas un aizsietas mutes, lai kāds no viņiem nenoritu kādu dārgakmeni.
Stāvēdams kaujasratos, princis Ramzess no pakalna virsotnes raudzījās uz lībiešiem un uz savu karaspēku gluži kā dzeltengalvains ērglis uz raibām paipalām. Viņš bija lepnuma pārpilns, un visi juta, ka pasaulē nav varenāka vadoņa par šo.
Taču pēkšņi mirdzums prinča acīs apdzisa un sejā izpaudās pārsteigums, jo Pentuers, kas stāvēja viņam aiz muguras, bija pačukstējis:
— Pievērs man, princi, savu ausi! Kopš esi atstājis Būbastiju, tur atgadījušies dīvaini notikumi… Tava sieviete, feniķiete Kama, aizbēgusi ar grieķi Likonu…
— Ar Likonu? — princis pārvaicāja.
— Esi mierīgs, princi, un neizrādi savu vergu tūkstošiem, ka uzvaras dienā tevi māc skumjas…
Gar troņmantnieka kaujasratiem virzījās gara lībiešu virkne: viņi nesa grozus ar augļiem un maizes klaipiem, kā ari milzīgas vīna un eļļas krūkas ēģiptiešu karaspēkam. To redzot, kareivji ielīksmojas, tikai Ramzess neko nemanīja, klausīdamies Pentuera stāstā.
— Dievi, — pravietis čukstēja, — sodījuši neuzticīgo feniķieti…
— Viņu notvēra? — Ramzess jautāja.
Notvēra, taču viņu nācās nosūtīt uz austrumu tuksnesi … Viņai uzbrukusi spitālība…
Ak, dievi! — Ramzess nočukstēja. — Vai tā nedraud arī man?
Esi mierīgs, princi, — ja tu būtu aplipis, slimība jau tevi būtu pārņēmusi.
Troņmantniekam saltas tirpas pārskrēja pār kauliem. Cik gan viegli dievi nogrūž cilvēku no augstākajām virsotnēm visdziļākajā posta bezdibenī!
— Un kur nelietis Likons?
Tas ir liels noziedznieks, — Pentuers teica, — tādi zemes virsū reti rodas.
Es pazīstu viņu. Viņš ir līdzīgs man gluži kā mans spoguļattēls, — Ramzess sacīja.
Tagad tuvojās lībiešu pulks, kas veda neparastus dzīvniekus. Pa priekšu soļoja vienkupra kamielis ar iebaltu spalvu, viens no pirmajiem tuksnesī sagūstītajiem. Viņam nopakaļ divi degunradži, zirgu bars un pieradināts lauva krātiņā. Un tālāk milzums buru ar košiem putniem, pērtiķiem un klēpja sunīšiem galmadāmām. Pašās beigās dzina lielus vēršu un aitu barus karaspēka uzturam.