Troņmantnieks, uzmetis paviršu skatienu šai zvērnīcai, jautāja priesterim:
— Bet vai Likons notverts?
— Tagad teikšu tev visļaunāko, nelaimīgais princi, — Pentuers čukstēja, — bet papūlies, lai Ēģiptes ienaidnieki nemana skumjas tavā vaigā…
Troņmantnieks satrūkās.
Tava otrā sieviete, jūdiete Sāra..
Arī aizbēgusi?
Mirusi cietumā…
Ak, dievi! Kurš uzdrošinājās viņu tur iemest?
Viņa pati apsūdzēja sevi tava dēla slepkavībā…
Ko?!
Skaļi saucieni skanēja pie prinča kājām: tur soļoja gūstā saņemtie lībieši un viņu priekšgalā nelaimīgais Tehenna.
Sirds Ramzesam šai brīdī bija tik pilna ciešanu, ka viņš pamāja Tehennam un sacīja viņam:
— Pieej pie sava tēva Musāvasas, lai viņš var tevi apskaut un pārliecināties, ka esi dzīvs…
Šos vārdus pāršalca visu lībiešu un visu ēģiptiešu armijas kareivju gaviļu saucieni. Taču princis tos nedzirdēja.
— Mans dēls miris? — viņš jautāja priesterim. — Sāra apsūdzējusi sevi bērna slepkavībā? Vai viņai aptumšojies prāts?
Bērnu nogalinājis nelietis Likons…
Ak, dievi, dodiet man spēku! — Ramzess ievaidējās.
Valdies, princi, tu esi uzvarētājs!
Vai gan iespējams panest tādas sāpes? Ak, nežēlīgie dievi!
Bērnu nogalinājis Likons, bet Sāra uzņēmusies vainu, lai glābtu tevi… Ieraugot naktī slepkavu, viņa domājusi, ka tas esi tu.
— Un es padzinu viņu no savas mājas! Padarīju viņu par feniķietes kalponi!.. — Ramzess čukstēja.
Beidzot parādījās ēģiptiešu kareivji, nesdami grozus, pilnus ar kritušajiem lībiešiem nocirstām rokām.
To redzēdams, princis aizklāja seju un sāka gauži raudāt…
Ģenerāļi tūdaļ ielenca kaujasratus un sāka mierināt savu virspavēlnieku, bet svētais pravietis Mentesufiss ierosināja, lai turpmāk ēģiptiešu kareivji vairs necērt nost rokas kaujā kritušajiem ienaidniekiem.
Tā nu Ēģiptes troņmantnieka pirmās uzvaras svinības beidzās pavisam neparasti, taču viņa izlietās asaras ciešāk nekā veiksmīgā kauja piesaistīja viņam lībiešus. Un neviens nebrīnījās, kad, rimti apsēdušies pie ugunskuriem, lībiešu un ēģiptiešu kareivji sāka dalīt cits ar citu maizi un dzert vīnu no viena kausa. Karš un ienaids, kas būtu varējuši turpināties gadiem ilgi, atkāpās dziļa miera un savstarpējas uzticības priekšā.
Ramzess pavēlēja, lai Musāvasa, Tehenna un lībiešu augstmaņi nekavējoties dodas uz Memfisu, un piešķīra viņiem apsardzi — ne tik daudz lai uzraudzītu, bet gan lai sargātu viņus un viņu vestās dāvanas. Viņš pats iegāja savā teltī un nerādījās vairākas stundas. Viņš nepieņēma pat Tutmosu — kā jau cilvēks, kuram sāpes aizstājušas vistuvāko draugu.
Pievakarē pie troņmantnieka ieradās grieķu virsnieku deputācija Kalipa vadībā. Kad princis vaicāja, ko viņi vēlas, Kalips atbildēja:
— Mēs nākam lūgt tevi, valdniek, lai mūsu karavadoņa un tava kalpa Patrokla līķis netiek atdots ēģiptiešu priesteriem, bet gan sadedzināts pēc grieķu paražas.
Princis bija pārsteigts.
— Jums, liekas, ir zināms, — viņš sacīja, — ka Patrokla līķi priesteri grib pārvērst par mūmiju un novietot līdzās faraona kapenēm. Vai gan cilvēks var izpelnīties lielāku godu?
Grieķi minstinājās, līdz beidzot Kalips sadūšojies atteica:
— Valdniek, ļauj atklāt tev mūsu sirdis! Mēs zinām, ka iebalzamēšana ir labāka par sadedzināšanu, jo sadedzināta cilvēka dvēsele uzreiz nonāk mūžības valstībā, toties Iebalzamēta cilvēka dvēsele var tūkstošiem gadu dzīvot šai pasaulē un baudīt tās krāšņumu. Taču ēģiptiešu priesteri — lai tas neaizvaino tavas ausis, vadoni! — neieredzēja Patroklu. Tad kurš mums galvos, ka, izveidojuši viņa mūmiju, priesteri neaizkavēs dvēseli virs zemes, lai to tirdītu? Un ko vērti būtu mēs, ja, nojaušot atriebību, nepaglābtu no tās mūsu tautieša un komandiera dvēseli?
Ramzesa pārsteigums kļuva vēl lielāks.
— Dariet, — viņš sacīja, — ka uzskatāt par vajadzīgu.
Bet ja viņi neatdos mums līķi?
Sagatavojiet sārtu, par pārējo es parūpēšos. Grieķi aizgāja. Ramzess lika ataicināt Mentesufisu.
Astotā nodaļa
Priesteris, caur pieri palūkojies troņmantniekā, ievēroja, ka tas ir ļoti pārvērties. Ramzess bija novājējis, acis viņam bija dziļi iekritušas un zaudējušas spožumu.
Izdzirdīs, ko vēlas grieķi, Mentesufiss uzreiz piekrita atdot Patrokla līķi.
— Grieķiem taisnība, — priesteris sacīja. — Mēs varētu sagādāt ciešanas Patrokla ēnai pēc viņa nāves. Taču muļķīgi ir uzskatīt, ka ēģiptiešu vai haldejiešu priesteris būtu spējīgs izdarīt šādu noziegumu. Lai viņi ņem sava tautieša līķi, ja domā, ka grieķu paražas darīs Viņu laimīgāku pēc nāves!
Princis tūdaļ aizsūtīja virsnieku ar atbilstošu pavēli, taču Mentesufisu lūdza uzkavēties. Laikam jau gribēja viņam kaut ko sacīt, bet nevarēja izšķirties.
Pēc ilgākas klusēšanas Ramzess pēkšņi ievaicājās:
Tev droši vien zināms, svētais pravieti, ka viena no manam sievietēm — Sāra — ir mirusi, bet viņas dēls nogalināts?
Tas notika, — Mentesufiss atteica, — tai naktī, kad mēs atstājam Būbastiju…
Princis pietrūkās kājās.
Žēlīgais Amon! — viņš iekliedzās. — Tas noticis tik sen, bet jūs man neko nesacījāt! Pat to, ka es tiku turēts aizdomas par sava bērna slepkavību!
Princi, — priesteris sacīja, — virspavēlniekam kaujas priekšvakarā nav ne tēva, ne bērnu, nav neviena: ir tikai viņa armija un ienaidnieks. Vai gan mēs drīkstējām tik svarīgā brīdī satraukt tevi ar tādām ziņām?
Tas tiesa, — Ramzess padomājis noteica. — Ja mūs tagad pārsteigtu ienaidnieks, nezinu, vai es varētu, kā nākas, komandēt karaspēku… Es nezinu, vai vispār spēšu vēl kādreiz atgūt mieru… Tāds mazulītis, tāds piemīlīgs bērns! Un šī sieviete, kas uzupurējusies manis dēļ, lai gan es viņai tik ļoti nodarīju pāri… Es nenojautu, ka mēdz būt tādas nelaimes un ka cilvēka sirds spēj tās izturēt!
— Laiks visu dziedē… Laiks un lūgšanas, — priesteris nočukstēja.
Princis pašūpoja galvu, un teltī atkal iestājās tāds klusums, ka bija dzirdams, kā sijājas smiltis smilšu pulkstenī.
Saki man, svētais tēvs, — troņmantnieks beidzot ievaicājās, — kāda īsti atšķirība ir starp mirušā sadedzināšanu un viņa pārvēršanu mūmijā? Lai gan esmu dzirdējis par to skolā, lāgā neizprotu šo jautājumu, kuram grieķi piešķir tik lielu nozīmi…
Mēs tam piešķiram vēl lielāku… — priesteris atbildēja. — Par to liecina mūsu mirušo pilsētas, kas aizņem visu rietumu tuksneša malu, par to liecina piramīdas, kas ir Senās valsts faraonu kapenes, un mnemonas — mūsu laikmeta ķēniņu klintīs izcirstās milzīgās kapu velves. Mirušo apbedīšana un viņu pēcnāves mājokļu izveidošana cilvēkam ir pats galvenais. Savā miesīgajā čaulā mēs dzīvojam gadus piecdesmit vai simt, bet mūsu ēnas dzīvo desmitiem tūkstošu gadu, līdz notiek pilnīga šķīstīšanās. Asīriešu barbari smejas, ka mēs vairāk uzmanības veltām mirušajiem nekā dzīvajiem, taču viņi nožēlotu savu nevērību pret nelaiķiem, ja zinātu nāves un aizkāpa dzīves noslēpumu…