Princis nodrebēja.
Tu biedē mani, — viņš sacīja. — Vai esi aizmirsis, ka man starp mirušajiem ir divas tuvas būtnes, kas nav apglabātas pēc ēģiptiešu rituāla?
Tu maldies. Patlaban tiek veidotas viņu mūmijas. Un tiklab Sāra, kā tavs dēls saņems visu, kas viņiem var noderēt ilgajā ceļojumā.
Patiešām? — Ramzess, tāds kā iepriecināts, jautāja.
Galvoju, ka tā ir, — priesteris atteica, — un ka tiks darīts viss, lai tu, princi, sastaptu viņus laimīgus, kad arī tev būs apnikušas šīszemes gaitas.
Troņmantnieks, to dzirdot, bija ļoti aizkustināts.
Tātad tu domā, svētais vīrs, ka es reiz atkal ieraudzīšu savu dēlu un varēšu pateikt šai sievietei: «Sāra, es zinu, ka esmu bijis pret tevi pārlieku bargs…»
Esmu par to tikpat drošs kā par to, ka patlaban redzu tevi…
Runā… Stāsti! — princis iesaucās. — Cilvēks tikmēr nedomā par kapu, kamēr negulda tajā daļu sevis paša. Mani šī nelaime piemeklējusi tieši tai brīdī, kad man šķita, ka, izņemot faraonu, nav neviena, kas būtu varenāks par mani!
Tu vaicāji man, princi, — Mentesufiss uzsāka, — kāda atšķirība ir starp mirušā sadedzināšanu un viņa pārvēršanu mūmijā. Tāda pati kā starp apģērba, aizmešanu un tā noglabāšanu kambarī. Kad apģērbs tiek saglabāts, tas var ne vienreiz vien noderēt, turklāt, ja tas ir vienīgais, būtu neprāts to sadedzināt…
To es nesaprotu, — Ramzess bilda, — to jūs nemācāt pat augstākajā skolā.
Bet varam pateikt troņmantniekam… Tev ir zināms, — priesteris turpināja, — ka cilvēka būtne sastāv no miesas, dieva dzirksts un ēnas jeb Ka, kura savieno miesu ar dieva dzirksti. Kad cilvēks nomirst, viņa ēna un dzirksts pamet miesu. Ja cilvēks dzīvotu bezgrēcīgi, viņā iemājojusī dieva dzirksts kopā ar ēnu tūdaļ dotos pie dieviem mūžības valstībā. Taču ikviens cilvēks grēko, aptraipa sevi šai pasaulē, tālab viņa ēnai, Ka, ir jāšķīstās, un tas dažkārt ilgst vairākus gadu tūkstošus. Tā šķīstās tādējādi, ka neredzama klīst pa mūsu zemi starp cilvēkiem, darīdama labus darbus. Tiesa gan — noziedznieku ēnas pat aizkāpa dzīvē izdara noziegumus un galīgi pazudina gan sevi, gan dieva dzirksti, kas viņās mājo. Jāatceras — un tas tev laikam nebūs noslēpums —, ka ēna — Ka — ir mats matā līdzīga pašam cilvēkam, tikai šķiet izausta no ļoti smalkas dūmakas. Ēnai ir galva, rokas un viducis, tā var staigāt, runāt, mest vai cilāt priekšmetus, ģērbties kā cilvēks un — it īpaši pirmajos pārsimt gados pēc nāves — pat laiku pa laikam kaut ko iebaudīt. Vēlāk tā apmierinās ar ēdiena attēliem… Taču savu spēku ēna smeļas galvenokārt no miesas, kas palikusi zemes virsū. Ja mēs guldām miesu kapā, tā ātri bojājas un ēnai jāpārtiek no trūdiem un pīšļiem. Ja mēs miesu sadedzinām, ēnai atliek baroties tikai ar pelniem. Taču, ja izveidojam no miesas mūmiju, tas ir, ja iebalzamējam miesu uz tūkstoš gadiem, ēna — Ka — allaž ir vesela un spirgta un mierīgi, pat tīkami pavada savu šķīstīšanās laiku…
Apbrīnojami! — troņmantnieks nočukstēja.
Tūkstošiem gadu ilgos pētījumos priesteri uzzinājuši daudz svarīga par aizkāpa dzīvi. Viņi pārliecinājušies, ka tad, ja aizgājēja miesā paliek iekšas, viņa ēnai, Ka, vajag tikpat daudz barības kā cilvēkam un, kad barības pietrūkst, ēna uzklūp dzīvajiem un izsūc tiem asinis. Toties, ja iekšas no līķa izņem, kā mēs to darām, ēna iztiek gandrīz bez barības: viņas pašas iebalzamētas un ar stipri smaržojošām zālēm pildītās miesas tai pietiek miljoniem gadu. Tāpat ir noskaidrots — ja mirušā kaps ir tukšs, ēna skumst un bez vajadzības klīst pa pasauli Toties, ja pēcnāves mājoklī noliktas drānas, trauki, ieroči un priekšmeti, kas nelaiķim bijuši mīļi, ja sienas rotātas ar gleznojumiem, kas attēlo dzīres, medības, dievkalpojumus, karus un citus notikumus, kuros aizgājējs piedalījies, ja tur novietoti arī viņa tuvinieku, kalpotāju, zirgu, suņu un lopu veidoli, — tad ēna nenāk bez vajadzības pasaulē, jo atrod to savā pēcnāves mājoklī. Visbeidzot, ir izdibināts, ka daudzas ēnas pat pēc šķīstīšanās nevar iekļūt mūžīgās laimes valstībā, tādēļ ka nezina vajadzīgās lūgšanas un buramvārdus. To paredzēdami, mēs ievīstām mūmijas papirusos, uz kuriem uzrakstīti vajadzīgie izteicieni, un ieliekam šķirstā «Mirušo grāmatu». Vārdu sakot, mūsu apbedīšanas rits dod ēnai spēku, pasargā viņu no neērtībām un ilgām pēc zemes, palīdz viņai iekļūt dievu valstībā un paglābj dzīvos no Jaunuma, kuru tiem varētu nodarīt ēnas. Tieši to mēs paturam prātā, rūpēdamies par mirušajiem, tālabad ceļam viņiem pilis un tajās — greznus mājokļus. Princis kļuva domīgs, tad sacīja:
Es saprotu, ka jūs parādāt lielu žēlsirdību bezspēcīgām un neaizsargātām ēnām, sagādājot viņām visu nepieciešamo. Taču… kurš pārliecinās mani, ka ēnas tiešām eksistē? To, ka ir bezūdens tuksnesis, — princis turpināja, — es zinu, tālab ka redzu to, tālab ka esmu grimis tā smiltājos un izjutis tā svelmi. To, ka ir zemes, kur ūdens pārakmeņojas un tvaiki pārvēršas par baltām pūkām, es arī zinu — man par to stāstīja aculiecinieki, uz kuriem var paļauties. Bet ko jūs varat zināt par ēnām, kuras neviens nav redzējis, un par ēnu aizkāpa dzīvi, ja neviens cilvēks nav atgriezies no mirušo valstības?
Tu maldies, princi, — priesteris atbildēja. — Ēnas dažkārt parādās cilvēkiem, un ir gadījies, ka tās atklāj viņiem savus noslēpumus. Var nodzīvot Tēbās desmit gadus — un neredzēt lietu; var nodzīvot simt gadus — un nesastapt nevienu ēnu. Bet tas, kurš nodzīvotu simtiem gadu Tēbās vai tūkstošiem gadu zemes virsū, redzētu ne vienu vien lietusgāzi un ne vienu vien ēnu!..
Bet kurš tad dzīvojis tūkstoš gadu? — princis jautāja.
Dzīvojusi, dzīvo un dzīvos svēta priesteru kārta, — Mentesufiss atbildēja. — Tā pirms trīsdesmit tūkstošiem gadu apmetusies Nīlas krastos, tā visu šo laiku pētījusi debesis un zemi, tā radījusi mūsu gudrību un izstrādājusi visu tīrumu, aizsprostu, kanālu, piramīdu un tempļu plānus…
Tas tiesa, — Ramzess viņu pārtrauca, — priesteru kārta ir gudra un varena. Bet kur ir ēnas? Kurš tās redzējis? Kurš sarunājies ar tām?
Tad zini, princi, — Mentesufiss turpināja, — ēna ir ikvienā dzīvā cilvēkā. Un, gluži tāpat kā ir cilvēki, kas apveltīti ar milzīgu spēku vai vērīgu skatienu, tā arīdzan ir tādi, kuriem piemīt neparasta spēja — dzīviem esot, izdalīt savu ēnu. Mūsu slepenajās grāmatās ir ne mazums ticamu nostāstu par to. Ne viens vien pravietis pratis iegrimt nāvei līdzīgā miegā. Tad viņa ēna, atdalījusies no miesas, acumirklī pārcēlusies uz Tīru, Nīnivi, Babilonu, noskatījusies, ko vajadzējis, nemanāma piedalījusies apspriedēs, kas mums bijušas svarīgas, un, kad pravietis pamodies, visu viņam izstāstījusi. Ne viens vien ļauns burvis aizmigdams sūtījis uz ienīstā cilvēka māju savu ēnu, lai biedētu visu viņa ģimeni. Gadījies, ka burvja ēnas vajāts cilvēks caurdūris to ar šķēpu vai zobenu. Tad vajātā mājā parādījušās asiņainas pēdas, bet burvim uz miesas radusies tieši tāda brūce, kāda bijusi ēnai. Tāpat ne vienreiz vien dzīva cilvēka ēna parādījusies kopā ar viņu — dažu soļu atstatumā no tā…
Zinu, kas tās par ēnām, — princis zobgalīgi nočukstēja.
Man jāpiebilst, — Mentesufiss turpināja, — ka ne tikai cilvēkiem, bet arī dzīvniekiem, augiem, akmeņiem, celtnēm un priekšmetiem ir savas ēnas. Tikai — dīvainā kārtā — nedzīva priekšmeta ēna nav nedzīva, tai piemīt dzīvība: tā kustas, pārvietojas, pat domā un izsaka savas domas ar dažādām zīmēm, visbiežāk ar klauvējieniem. Kad cilvēks nomirst, viņa ēna dzīvo un dažkārt rādās citiem cilvēkiem. Mūsu grāmatās pierakstīti tūkstošiem šādu gadījumu. Dažas ēnas prasījušas ēst, citas staigājušas pa māju, strādājušas dārzā vai medījušas kalnos kopā ar savu suņu un kaķu ēnām. Vēl citas ēnas savukārt spokojušās, postījušas cilvēku iedzīvi, sūkušas viņu asinis, pat pavedinājušas dzīvos uz netiklību… Taču bijušas arī labdabīgas ēnas: mātes, kas rūpējušās par bērniem, krituši kareivji, kuri brīdinājuši par ienaidnieka slazdiem, priesteri, kuri atklājuši mums svarīgus noslēpumus. Vēl astoņpadsmitās dinastijas laikā faraona Heopsa ēna (viņš izcieš sodu par to, ka apspiedis tautu, likdams celt sev piramīdu) parādījusies Nūbijas zelta raktuvēs un, iežēlojusies par strādājošo cietumnieku mokām, norādījusi viņiem jaunu ūdens avotu.