Tu stāsti interesantas lietas, svētais Mentesufis, — princis sacīja. — Taču atļauj arī man tev kaut ko pastāstīt. Reiz naktī Būbastijā man parādīja manu ēnu. Tā bija mats matā līdzīga man un pat ģērbusies tāpat kā es. Taču drīz vien es uzzināju, ka tā nebūt nav ēna, bet gan dzīvs cilvēks, vārdā Likons, kas vēlāk nonāvēja manu dēlu… Savas neģēlības viņš sāka ar to, ka draudēja feniķietei Kamai. Es apsolīju atalgojumu par viņa notveršanu… Taču mūsu policija ne tikai nenotvēra viņu, bet pat ļāva viņam nolaupīt Kamu un nogalināt nevainīgu bērnu… Tagad dzirdu, ka feniķiete Kama atrasta, bet par šo neģēli neko nezinu. Viņš droši vien sveiks un vesels dzīvo brīvībā un līksmojas par salaupītām dārglietām. Varbūt pat gatavojas jauniem noziegumiem.
Tik daudz cilvēku vajā šo slepkavu, ka galu galā viņš tiks notverts, — Mentesufiss sacīja. — Un, kad viņš reiz nonāks mūsu rokās, Ēģipte atmaksās viņam par troņmantniekam nodarītajām pārestībām. Tici man, princi, tu vari jau iepriekš piedot viņam visus noziegumus, tālab ka sods būs atbilstošs ļaunumam.
Man labāk gribētos, lai viņš būtu manās rokās, — princis atteica. — Lai nu kā, tāda «ēna» dzīvam cilvēkam ir bīstama!..
Ne visai apmierināts ar šādu sarunas nobeigumu, svētais Mentesufiss atvadījās no prinča. Pēc tam teltī ienāca Tutmoss un paziņoja, ka grieķi gatavo sārtu savam vadonim un ka vairākas lībiešu sievietes esot ar mieru apraudāt nelaiķi bēru ceremonijas laikā.
Vai tu zini, ka mans dēls nogalināts? Tāds mazulītis! Kad turēju viņu klēpī, viņš smējās un stiepa man pretī rociņas… Jābrīnās, cik gan zemiska var būt cilvēka sirds! Ja šis nelietis Likons būtu tīkojis pēc manas dzīvības, es viņu saprastu un pat piedotu viņam… Bet nogalināt bērnu…
Un par Sāras uzupurēšanos tev stāstīja? — Tutmoss jautāja.
Jā. Man liekas, ka tā bija visuzticamākā no manām sievietēm un ka esmu netaisni pret viņu izturējies… Bet kā tas var būt, ka līdz šim nav notverts nelietis Likons? — princis iesaucās, sizdams dūri galdā. — Man zvērēja feniķieši… Es apsolīju atalgojumu policijas priekšniekam… Tur noteikti kaut kas slēpjas…
Tutmoss piegāja Ramzesam klāt un sāka čukstēt viņam pie auss:
— Pie manis bija Hirama sūtnis, kurš, baidoties no priesteru dusmām, slapstās, iekams pametīs Ēģipti… Hirams esot uzzinājis no Būbastijas policijas priekšnieka, ka… Likons notverts … taču — par to ne vārda! — Tutmoss bailīgi piebilda.
Ramzesu sagrāba dusmas, bet viņš tūdaļ apvaldījās.
Notverts? — viņš atkārtoja. — Tad kādēļ tas jātur slepenībā?
Policijas priekšniekam nācies atdot viņu svētajam Nofri pēc augstās padomes pavēles…
Tā gan… tā gan!.. — princis atkārtoja. — Tātad godājamajam Nofri un augstajai padomei vajadzīgs cilvēks, kas līdzīgs man! Manam bērnam un Sārai grib sarīkot skaistas bēres… Balzamē viņu līķus, bet slepkavu slēpj drošā vietā … Tā gan … Svētais Mentesufiss ir liels prātnieks. Viņš šodien izstāstīja man visus aizkāpa dzīves noslēpumus, izskaidroja bēru ritu, it kā es būtu vismaz trešās pakāpes priesteris… Taču par to, ka Likons notverts un ka slepkavu paslēpis Nofri, nebilda ne pušplēsta vārda! Acīmredzot svētajiem vīriem vairāk rūp troņmantnieka privātās dzīves sīkumi nekā viņpasaules lielie noslēpumi…
— Man šķiet, princi, ka tev par to nevajadzētu brīnīties, — Tutmoss piemetināja. — Tu zini, ka priesteri nojauš tavu nelabvēlību un vēlas pasargāties no tās, jo vairāk tādēļ…
Kādēļ?
… ka faraons ir ļoti… ļoti slims…
— Ak tā? Mans tēvs ir slims, bet man tai laikā armijas priekšgalā jāsargā tuksneša smiltis, lai tās neaizplūst! Labi, ka tu man to atgādināji! Jā, faraons laikam ir nopietni slims, ja priesteri ir tik vēlīgi pret mani. Visu man izrāda, visu izstāsta — tikai to vien ne, ka Nofri paslēpis Likonu! Tutmos, — princis vērsās pie sava drauga, — vai tu joprojām esi pārliecināts, ka varu paļauties uz karaspēku?
Mēs iesim nāvē — tikai pavēli!
Un par muižniekiem tu arī galvo?
— Tāpat ka par karaspēku,
— Labi, — troņmantnieks atteica, — tagad mēs varam atdot pēdējo godu Patroklam.
Devītā nodaļa
Kamēr princis Ramzess valdīja Lejasēģiptē, viņa svētā tēva veselība kļuva jo dienas jo sliktāka. Tuvojās brīdis, kad mūžības kungam, Ēģiptes un visu saules apmirdzēto zemju pavēlniekam, kas raisīja prieku pavalstnieku sirdīs, būs jāieņem vieta līdzas saviem diženajiem senčiem Tēbu katakombas Nīlas rietumu krastā.
Dieviem līdzīgais valdnieks, kurš dāvāja dzīvību saviem pavalstniekiem un kuram bija tiesības pēc savas sirdspatikas atņemt vīriem viņu sievas, vēl nebija pārāk vecs, taču vairāk nekā trīsdesmit gadu ilgā valdīšana bija viņu tik ļoti nogurdinājusi, ka viņš pats gribēja atpūsties, atgūt jaunību un skaistumu Rietzemē, kur ikviens faraons mūžīgi mūžos netraucēts valda pār saviem pavalstniekiem, kuri ir tik laimīgi, ka neviens vēl nekad nav vēlējies no turienes atgriezties.
Vēl pirms pusgada dievbijīgais faraons bija pildījis visus pienākumus, kurus uzlika viņa stāvoklis, kas bija visas redzamās pasaules drošības un labklājības pamatu pamats.
Agri no rīta, līdzko iedziedājās gaiļi, priesteri modināja ķēniņu, skandinādami himnu par godu austošajai saulei. Faraons cēlās no savas guļvietas un mazgājās ar rožūdeni pildītā zelta vannā. Tad viņa dievišķā miesa tika iesvaidīta ar dārgām mirrēm, skanot lūgšanām, kas aizbaidīja ļaunos garus.
Tā šķīstīts un apkvēpināts ar vīraku, ķēniņš devās uz kapelu, norāva no tās durvīm māla zīmogu un viens iegāja svētnīcā, kur ziloņkaula gultā atdusējās brīnumains dieva Osīrija veidols. Šim veidolam piemita dīvaina spēja: katru nakti tam atkrita galva, rokas un kājas, kuras reiz bija nocirtis ļaunais dievs Sets, bet rītos pēc faraona lūgšanas viss pats no sevis atkal pieauga klāt. Kad viņa majestāte bija pārliecinājies, ka Osīrijs ir atkal vesels, viņš izcēla veidolu no gultas, nomazgāja to, ietērpa dārgās drānās un, novietojis malahīta tronī, apkvēpināja ar vīraku. Šai ceremonijai bija milzum svarīga nozīme: ja kādu rītu Osīrija dievišķie locekļi nesaaugtu, tas nozīmētu lielu nelaimi ne vien Ēģiptei, bet arī visai pasaulei.
Augšāmcēlis un ietērpis dievu Osīriju, faraons atstāja kapelas durvis vaļā, lai pa tām plūstošā dieva svētība nāktu pār visu zemi. Viņš pats norīkoja priesterus, kuriem bija jāsargā svētnīca ne tik daudz no cilvēku ļaunprātības, kā no viņu vieglprātības — ne vienreiz vien bija gadījies, ka neuzmanīgs mirstīgais, piegājis pārāk tuvu svētvietai, saņēma nemanāmas rokas sitienu, kas lika viņam zaudēt samaņu un dažkārt ari dzīvību.
Noturējis aizlūgumu, faraons priesteru kora pavadībā gāja uz lielo ēdamzāli, kur stāvēja galds un atzveltnes krēsls viņam pašam un deviņpadsmit citi galdiņi iepretim deviņpadsmit statujām, kuras attēloja deviņpadsmit iepriekšējās dinastijas. Kad faraons apsēdās pie galda, zālē iesteidzās zēni un meitenes, nesdami sudraba šķīvjus ar gaļu un smalkmaizēm, kā arīdzan krūkas ar vīnu. Priesteris, kas uzraudzīja faraona virtuvi, nobaudīja ēdienu no pirmā šķīvja un vīnu no pirmās krūkas, kurus pēc tam ceļos nometušies kalpotāji pasniedza ķēniņam, bet pārējie šķīvji un krūkas tika nolikti pie senču statujām. Kad faraons, remdējis izsalkumu, atstāja ēdamzāli, priekštečiem domātos ēdienus atdeva ķēniņa bērniem un priesteriem.